Dalies:

Ar gaišu skatu uz dzīvi - tēvs un dēls Austris un Kristaps Graši

Ar gaišu skatu uz dzīvi - tēvs un dēls Austris un Kristaps Graši
Latvijas Radio
  • 23. Dec. 2019

Daudzi vēl atceras Mikrofona aptauju 1988. gadā, kur tolaik vēl trimdas latvieši no Rietumvācijas, tēvs un dēls Austris un Kristaps Graši dziedāja Zeme, zeme, ļaujot ticēt, ka latvieši ir viena tauta, lai kur arī dzīvotu. Austris - baltu filologs, folklorists, pedagogs un sabiedriskais darbinieks, kā arī lielisks pavārs; Kristaps - interneta portāla Latviesi.com galvenais redaktors un mūziķis.  Gaidot Ziemassvētkus, viņi stāsta par latvietību, atgriešanos un Grašiem visā pasaulē.

 

Lasītākās ziņas valstī

Kristaps Grasis raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts atceras, ka, šodien staigājot pa Vecrīgu un nākot no bijušās Rīgas viesnīcas puses uz Latvijas Radio, viņam ienācis prātā, ka Mikrofona aptauja notikusi tieši šajās dienās. Tas toreiz bija aizraujošs laiks. Kristaps atzīst, ka, staigājot pa Vecrīgu, vēl bieži atmiņā uzaust to dienu sajūtas. 

Austris Grasis papildina, ka Kristaps patiesībā uz skatuves toreiz nonācis nejauši. Parasti dziesma Zeme, zeme dziedāta kopā ar Austra brāli Uldi Grasi, kurš ir arī dziesmas vārdu autors. Taču toreiz Uldis nav gribējis braukt uz okupēto Latviju, tāpēc Mikrofona aptaujā  dziesmu dziedājis Kristaps. 

Kristaps Grasis piebilst, ka muzikāli pieslēgties šai dziesmai nav bijis nekādu problēmu, jo visu bērnību viņš bija dzirdējis, kā Austris ar Uldi to mājās dzied un mēģina, ar to viņš bija uzaudzis. Mikrofona aptauja bija tiešraide ar ļoti daudz skatītājiem gan zālē, gan pie televizoru ekrāniem, taču tas nav radījis uztraukumu. Pati situācija bija emocionāli ļoti pacilājoša - būt Latvijā Atmodas laikā un dziedāt šāda veida dziesmu - nevis par puķītēm un bitītēm, bet tieši Zeme, zeme - tas bija aizraujošs brīdis. 

Runājot par to, kāpēc Grašu dzimta nav asimilējusies Vācijā, bet gan, tieši otrādi - paturējusi,  uzturējusi latvietību un iedvesmojusi to darīt arī citus latviešus, Austris Grasis uzsver, ka par savu latvietību var pateikties tikai un vienīgi saviem vecākiem. Turklāt Grašu dzimta nekad nav bijusi emigrācijā, jo tā ir brīvprātīga, bet gan trimdā - viņi uz Vāciju nedevās brīvprātīgi. Sākumā bēgļu nometnes bija etniski veidotas. Tas nozīmē, ka viņš auga latviskā vidē, piemēram, pamatskolas pirmā klase bija latviešu skolā. No otrās klases jau bija jāiet vācu skolā, taču pie tā bija pierasts. Mājās tik un tā visi dzelžaini runāja latviski. 

Latvietību Austrī nostiprinājuši studenta gadi. Ļoti svarīga personība viņa dzīvē ir bijusi rakstniece Zenta Mauriņa, kuru viņš vēl kā jauns students saticis Upsalā. Rakstniece jaunajam studentam pavērusi skatu uz latviešu tautas dziesmām, un no tā laika viņš ar to sācis intensīvi  nodarboties. 

Kristaps Grasis stāsta, ka diezgan daudz ir centies šo analizēt. Viena no versijām - viņš savu asimilāciju ir nokavējis. Padsmit gados, kad jaunietis negrib izcelties, bet gan būt kā visi pārējie, Grašu dzīve bija ļoti sasaistīta ne vien ar latvietību, bet arī ar latviešu dzīvi ārpus Latvijas - katras brīvdienas ģimene pavadīja kādā latviešu kongresā, seminārā, dziesmu svētkos, saietā, nometnē, vasaras skolā vai kaut kur citur. Tādā veidā Kristapam bērnībā nācās apceļot pasauli, līdz 13 gadu vecumam viņš bija redzējis visus kontinentus, kur vien bija latvieši - kamēr viņa skolas biedri katru gadu brauca uz vienu un to pašu atvaļinājuma vietu. Kristapa dzīve nebija garlaicīga, gluži otrādi - viņu tas pievilināja, viņš tur saredzēja iespējas, tas bija ieguvums. 

Un tautasdziesmām te vienmēr ir bijusi liela nozīme. Ja tu kā Eiropas jaunietis aizbrauc, piemēram, uz Ņujorku, kur latvieši kādā bārā ir sanākuši kopā un sadzied, tu izbaudi tādu sajūtu, ko nevienā citā kultūrvidē nesajutīsi.

Runājot par dziedāšanu, Austris Grasis uzsver, ka tā ģimenē visiem ir nākusi no viņa vecākiem. Tēvs ir bijis liels dziedātājs, un ģimenē vienmēr ir dziedāts. Austris teic, ka  nevar atcerēties nevienu kopā sēdēšanu, kas nebūtu beigusies ar dziedāšanu, ieskaitot tēva bēres. 

Kristaps Grasis piekrīt, ka dziedāšanas tradīcija dzimtā ir stipra, visi ģimenes Graši, kas vien ir uz planētas, šodien zina, ka pie galda būs jāņem ārā ģitāra un tad būs dziedāšana uz balsīm,  unisonā nekad, vienmēr - trīsbalsīga dziedāšana. Dziesmu pūrs ir ļoti liels, tas sācies ar vectēvu, bet tad Austris un Uldis visa mūža gaitā to sakrājuši tālāk. Diemžēl jākonstatē, ka šādas mājas dziedāšanas iet mazumā. 

Dzejnieks un atdzejotājs Juris Kronbergs stāsta par savu saskari ar Grašu dzimtu - brāļiem Austri un Uldi, kā arī Austra dēlu Kristapu. 1964. gadā Stokholmā nodibināts latviešu popmūzikas ansamblis Pagraba kratītāji. Muzikantiem pievienojušies arī Uldis no Minhenes un Austris no Upsalas Zviedrijā. Arī pats Kronbergs tur spēlējis. Kad pievienojās abi Graši, tad grupu nosauca par Saules brāļiem. Graši spēlēja arī cita veida mūziku - ar akustiskajām ģitārām un daudz uzstājās publikai. Un Kristaps jau no mazotnes visur bija klāt. Laika gaitā viņam radās pašam savas grupas, piemēram, Ludvigs dzird u.c. Un vēl vēlāk viņš Stokholmā mācījās džeza ģitārspēli. Reiz J. Krobergs ar Kristapu runājuši, ka vajadzētu izveidot kaut ko, kur kopā būtu abu dzeja un mūzika, tā pēc kāda laika radies cikls Vils vienacis.

Austris Grasis ir dzimis kurzemnieks, 1986. gadā nodibinājis Latviešu tautas augstskolu Abrene Francijā, kas diemžēl vairs nepastāv. Taču latviskās izglītošanas ideja dzīvo arī šobrīd Austra mājās Vidzemē uz Skaņākalna. Austris Grasis stāsta, ka Abrene Francijā - ar pamatdomu izlīdzināt latviskās izglītības deficītu - bijusi  nepieciešama laikā, kad vēl nebija neatkarīgas Latvijas. Taču, kad Austris atnācis dzīvot uz Latviju, tad viņš sapratis un arī daudzi citi viņam teikuši, ka mums te, Latvijā, arī vajag kaut ko tādu. Piemēram, mēs ārzemniekiem vienmēr lepojamies ar 1,5 vai 2 miljoniem latviešu tautasdziesmu, bet cik daudz no Saeimas deputātiem vispār ir ieskatījušies šajās 1,5 vai 2 miljonos tautasdziesmu? 

Pie Austra Ģendertu mājās, kur svin Jāņus, lielākā daļa svinētāju ir jaunieši. Un katru gadu viņam nāk klāt tieši jaunieši un saka - paldies, Austri, mēs nemaz nezinājām, ka latviešu tradīcijas ir tik interesantas! - Latviešiem ir tāda bagātība, kur spēj tik smelt. Austris uzskata, ka skolās vēl joprojām šim visam nepievērš pietiekamu vērību.  

Kristaps Grasis piekrīt, ka reiz esot teicis - viņa profesija ir būt latvietim, kaut arī to esot noskatījies. Viņš, piemēram, pazīst francūžus, kuru profesija ir būt francūzim. Kad viņš uzstāj, ka ir francūzis un dzīvo par savu kultūru un identitāti, to vienmēr uzskata par kaut ko skaistu, ja viņš runā ar savu franču akcentu, tad to uzskata par šarmantu - iepretim citiem akcentiem. 

Tā ir lielāku un mazāku tautu atšķirība - mēs cīnāmies ar asimilāciju jebkurā emigrācijā vai trimdā, kāda mums vien  mums ir bijusi - ne tikai tagad, bet arī pirms 130 gadiem. Latviešiem ar to ir bijusi 800 gadu pieredze, tomēr mēs esam sīksti izdzīvojuši. Viena no baltu valodām, kas ir izdzīvojusi, ir latviešu valoda. 

Kristaps teic, ka ir domājis, kas mūs, latviešus, sasaista. Identitātes stīgas mūsos modina dziesma. Dziesmu svētkos visi vēlas vienotības sajūtu. Ikdienā varbūt ir savādāk, tomēr cilvēkiem patīk dziedāt koros vai folkloras ansambļos. 

Viņš, studējot Zviedrijā, skatījies, kā skandināvi studē savu folkloru un vēsturi, un ar lielu gandarījumu redzējis, ka tas attīstījās arī Latvijā, ka tā ir neatņemama akadēmijas sastāvdaļa, ka tur var mācīties ne tikai etnomūziķi, bet arī folkloras profesionāļi, kas to nes tālāk. Viņš  ļoti gribētu, ka kāds no mūsu kultūras devumiem būtu interesants pasaules eksports, kas pilnībā pārstāvētu to, kas var izaugt tikai Latvijā.
Kristaps, kaut arī komunicē piecās valodās, tomēr domā latviski. Savulaik Austrālijā, Vācijā un Zviedrijā, lai trenētu valodu, viņš spītīgi domājis šo valstu valodā. Taču, ja uz kaut ko ir ļoti ātri jāreaģē, nedomājot par valodu, tad tas noteikti būs latviski - tāpēc, ka viņš ir bieži mainījis dzīves vides un neviena no valodām nav paguvusi pāraugt latviešu valodu. Kristaps teic, ja reizēm citas valodas nedaudz aizmieg, tad viņa latviešu valoda turpina attīstīties. 

Arī runājot par latviešu organizācijām, kur abi Graši ir darbojušies, manāma tēva un dēla saikne. Austris bija aktīvs Eiropas Latviešu jauniešu apvienībā (ELJA), savukārt Kristaps - Eiropas Latviešu apvienībā (ELA). Austris Grasis teic, ka ELJA bija tā laika jauniešu universitāte, tautas augstskola, kas iemācījusi, piemēram, politiski debatēt. Katru reizi ELJA kongresi notika citā valstī, kur sanāca kopā jaunieši no dažādām zemēm, un viņu kopējā iespēja bija komunicēt tikai latviski. Vakaros pilnīgi noteikti bija dziedāšana, kur visi dziedāja līdz rīta ausmai. Visi dziedāja no galvas, nevis no kādām burtnīcām, tā arī radās tas repertuārs, ko Kristaps minēja. 

Kristaps Grasis papildina, ka tas vienmēr ir bijis ļoti fascinējoši un viņš apbrīno, kā tik daudziem no viņa tēva paaudzes, kas bija jau no saviem vecākiem samācījušies, dziesmu pūrs bija tik liels, ka, sēžot kopā, vienmēr atradās kāds, kurš zināja vārdus - nākamo un vēl aiznākamo pantu. Šodien tik daudz pārsvarā zina tikai koristi. 

Šodienas jauniešu rīcību, grasoties atjaunot Eiropas Latviešu jauniešu apvienību, Austris Grasis vērtē par vairāk nekā dabisku un pašsaprotamu. Viņš teic, ka paiet pieci seši gadi, un tad sāk meklēt savējos, arī tādi, kas jau daļēji jau aizgājuši no latvietības - tad pēkšņi sāk trūkt. Un tad viņi sāk braukt pie latviešiem, piemēram, uz kultūras svētkiem - pat Turcijā tādi bija. Kad Eslingenā bija Dziesmu svētki, tā bija ļoti dīvaina sajūta - stāvēt pie Eslingenas Rātsnama un klausīties, kā uzsauc latviešu korus - no Somijas, Islandes, Anglijas. Kur pieci latvieši, tur ir koris. 

Kristaps Grasis turpina par ELJA atjaunošanu, ka viņi ELA ietvarā to ļoti centās virzīt, taču pirms pāris gadiem arī saprata, ka to nevar uzspiest. ELA domā vienu, bet, kad parunā ar jauniešiem, tad, izrādās, ka viņi to saredz pavisam savādāk. Tātad impulsam bija vēl nedaudz jāpagaida. Kristaps teic, ka tomēr bijis pārliecināts - būs solis, ko kāds kaut kad spers. 

Viņš stāsta, ka pirms desmit piecpadsmit gadiem arī paredzējis, ka jaunā emigrācija sāks dibināt korus, skolas, organizācijas un sāks rīkot dziesmu svētkus. Un nav svarīgi, kā tos sauc - dziesmu, kultūras vai deju svētki, taču, ka sajutīs nepieciešamību satikties un kaut ko tādu darīt - nevis konkurējot ar kādiem svētkiem Latvijā, bet dēļ sajūtas, ka gribas  radīt un pat cildināt šo identitātes sajūtu, kā arī saprast, ka to citā veidā nedabūsi. 

Kristaps stāsta, ka tāpēc arī iesaistījies ELA, ka viņam pašam aug puikas, un viņš redzējis, ka vēsture atkārtojas. Pirms Kristapa trimdā jau bija divas paaudzes, kuras pieredzējušas šo situāciju. Un tad viņš sapratis, ka var iesaistīties - likt jaunus pamatus emigrācijas dzīvei attiecībā uz izglītību, skolām, darbu u.c. 

Runājot par Ziemassvētkiem, kas tuvojas, Austris Grasis uzsver, ka latvieši nekad nav svinējuši kādu vienu konkrētu datumu - tas nav tas izšķirošais un par to nav vērts strīdēties. Pētot tautasdziesmas, ir skaidrs, ka ir laiki - Ziemassvētku laiks, tāpat, kā ir Jāņu laiks un Lieldienu laiks. Ziemassvētku laiks ir aptuveni no 21. decembra līdz Vecgada vakaram. Piemēram, Ģendertos bluķi velk Vecgada vakarā. 

Un galvenais ēdiens ir ķūķis. Vispirms pannā jāapgrauzdē grūbas, tad sīki sagriež sīpolus un cauraudzi, ko arī apcep. Tad kārtās pilda “pīlē” - vispirms grūbas, tad cauraudzi ar sīpoliem utt., līdz trauks pilns. Pārlej ar buljonu un uz četrām stundām liek cepeškrāsnī. Ap pusnakti ir gatavs. Austris teic, ka šo recepti ieguvis no Māras Rozītes Stokholmā.

Austra Graša vēlējums gadumijā ir skatīties ar gaišu skatu uz dzīvi! Nav viss tik melns, kā dažkārt medijos to mēģina attēlot un profesionālie īgņas raksta komentāros. Austris teic, ka  dzīvo valstī, uz kuru ir lepns, jo tā ir viņa valsts, un citas Latvijas mums nav, šī ir vienīgā.

Kristaps Grasis vēlreiz atskatās, kur viņš šodien staigājis pa Vecrīgu no bijušās Rīgas viesnīcas uz Latvijas Radio, viņš centies iziet to pašu taku kā pirms trīsdesmit gadiem. Un, ja kāds grib teikt, ka te trīsdesmit gados nekas nav mainījies, tad viņš ir akls vai muļķis. Tā sajūta nākot bija tik laba un patīkama. Mums vajag saskatīt pozitīvo, kas šajos gados Latvijā ir noticis. Šī ir valsts, kas vēl joprojām attīstās!

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti