Dalies:

Ar cieņu un mīlestību pret trimdas mākslu

Ar cieņu un mīlestību pret trimdas mākslu
Brīvā Latvija
  • 11. Jul. 2019

Cēsis droši var saukt par trimdas mākslas un mūzikas centru Latvijā ne tikai tādēļ, ka jau piecus gadus pilsētā darbojas Pasaules Latviešu mākslas centrs. Šogad Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas dienā, 6. jūlijā,  izskanēja koncerts ar Tālivalža Ķeniņa un Alberta Jēruma mūziku. 13. jūlijā skanēs koncerts „Tuvās un tālās latviešu solodziesmas”. Savukārt 20. jūlijā Cēsīs notiks koncerts „Koris Latvija, Māris Sirmais un tālā dārza putns” ar  trimdas latviešu komponistu koŗa darbu spožu izlasi. Mākslas festivālā skatāma arī vizuālās mākslas izstāde “Close-up / Tuvplāns”, kuŗā ir arī amerikāņu ekspresionismam piederīgais Edvīns Strautmanis, kuŗa lielformāta gleznas atrodamas prestižos ASV mākslas mūzejos un privātpersonu kollekcijās. Pirmo reizi Latvijā būs skatāma apjomīga Strautmaņa retrospekcija – tiks izstādīti piecpadsmit viņa lielformāta darbi, ko papildinās viņa laikabiedru un ģimenes locekļu stāsti un atmiņas par gleznotāju. Tāpat šī ir pirmā reize kopš 1987. gada, kad Latvijā tiks izstādīti Svena Lūkina objekti – trīsdimensionālās gleznas, kas 20. gadsimta 60. gados pārsteidza Ņujorkas mākslas pasauli.

Šoreiz piedāvājam sarunu ar PLMC direktoru kopš šī gada aprīļa Kārli Kanderovski – par darbu Latvijā, mākslu un arī par Jāņa Mintika (18.09.1944.- 04.01.2014.) izstādi.

Kā jūs, Čikāgas latvietis, kļuvāt par PLMC direktoru Cēsīs?

Lasītākās ziņas valstī

Jā, es piedzimu un uzaugu Čikāgā. Sestdienās mācījos Krišjāņa Barona latviešu skolā, tad Garezera vasaras vidusskolā, bet vēlāk mācījos Čikāgas universitātē polītisko zinātni, ne mākslu. Uzaugu ģimenē, kur vienmēr runāja par mākslu, kur bija gleznas pie sienām, jo mans vectēvs bija gleznotājs Jānis Kalmīte, arī mana māte Lelde Kalmīte ir gleznotāja un pirms piecpadsmit gadiem ASV nodibināja bezpeļņas organizāciju „Pasaules latviešu mākslas savienība”. 2014. gadā Cēsīs tika atklāts Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC), un arī šī nodibinājuma idejas autore ir mana māte. Kad sākās meklējumi, kur veidot šo centru, es vasarās braucu mātei līdzi uz Latviju un palīdzēju arī centra iekārtošanā. Man pašam jau septiņus gadus ir mākslas galerija Čikāgā, kuŗā ir ne tikai latviešu māksla. Interesanta sagadīšanās bija tā, ka atradu vietu, kuŗā varētu iekārtot galeriju un tajā jau dzīvoja latvietis Pēteris Kārkliņš, kurš bija piedzimis bēgļu nometnē, pirms nonāca Čikāgā. Viņš man ieteica, ka vajadzētu vest mākslas darbus no Latvijas uz Čikāgu un otrādi.

Piecus gadus vasaras es pavadīju Cēsīs, palīdzot iekārtot izstādes. Pirms trīs gadiem telpas paplašinājās, ieguvām vēl vienu  – Sīpoliņa galeriju. Atvedu uz Cēsīm Pēteri Mežuli, kurš mums palīdzēja izpētīt, kā to dara Latvijā, un palīdzēja arī uzbūvēt datorsistēmu. Protams, darbi bieži ir domāti apskatīt, kad tie novietotie pie sienas, ir atšķirība starp Austrālijas vai Amerikas un Eiropas un Latvijas izstāžu kultūru. Ja Mintiks būtu pasaulslavens un viņa darbi būtu izstādīti kādā slavenā Ņujorkas galerijā, starp viņa darbiem būtu daudz telpas, tie būtu skatāmi citā vidē. Mums nav tik lielu telpu, tomēr esam centušies šos lielos darbus novietot tā, lai ap tiem būtu vairāk brīvas vietas un tie atrastos it kā vienā līnijā. 

Jūs izmantojat mazliet citus principus, nekā Latvijā parasti pieņemts?

Runa nav par to, ka vajadzētu mācīt, kā to dara Ņujorkā, tas nav tik svarīgi. Jautājums nav par to, kurš ir pareizāks mākslas darbu izstādīšanā. Piemēram, Mintiku izstādīt būtu grūti jebkur, jo daudzi viņa darbi ir piemēroti un atrodas dabā. Vairākus savus darbus viņš pats ir izjaucis, sadedzinājis, jo tie nav bijuši paredzēti dzīvei mūzejā. Un mēs nevaram aizvest cilvēkus uz tām vietām, kur viņa darbi ir skatāmi dabā. 

Varētu teikt, ka viņš ir mazliet slavens ar pieminekli Tobago salā seno kurzemnieku piemiņai „Zem Kurzemes karoga”. Tas ir interesanti, jo amerikāņiem, piemēram, tad nākas skaidrot, kādēļ Tobago un kādēļ kurzemnieki.  Piemineklis ir interesants, tas kaut ko pasaka par latviešu raksturu, par latvietību. Latvieši ir ceļotāji, viņi dzīvo visur pasaulē un grūti pateikt, kas būtu noticis, ja nebūtu kaŗa. Es pieminekli neesmu redzējis, jo neesmu bijis Tobago, esmu to skatījis vienīgi fotografijās. Bet par Mintiku jāteic, ka viņš bija talantīgs tēlnieks, mākslinieks. 

Kāds, jūsuprāt, ir latviešu raksturs?

Nesen mums par to bija garas sarunas ar vienu no italiešiem, kuŗš dzīvo Cēsīs. Viņš negribēja atbildēt uz šo jautājumu, jo katrā tautā cilvēki ir ļoti dažādi, tādēļ viņš nesaka par kādu tautību, ka tā ir tāda vai citāda. Protams, ir stereotipi – piemēram, latvieši ir klusi un kautrīgi. Es nezinu, vai tā ir, varbūt tas ir tik bieži atkārtots, ka latvieši ir klusa zemnieku tauta, ka tagad to atkārtojam. Neaizmirsīsim, ka tauta ir bijusi sadalīta, to ir izdarījis kaŗš. Vieglāk ir raksturot atsevišķas latviešu grupas, nekā raksturot visu latviešu tautu kopumā, un  tas attiecas arī uz latviešiem Latvijā. Domāju, ka visus latviešus raksturo tas, ko tagad piedzīvojam Latvijā – iespējams, ka tā ir visa vēsture dažās dienās, pārmaiņas, dažāda vide ik dienu, jo liela daļa cilvēku no laukiem katru dienu brauc strādāt uz Rīgu. Vienā dienā latvieši ir gan laucinieki, gan pilsētnieki. 

Vai, jūsuprāt, latvieši spēj ātri mainīties? Kopš Ulmaņa laikiem pagājušajā gadsimtā daudzi joprojām dzīvo ar pārliecību, ka esam zemnieku tauta.

Amerikā ar lauksaimniecību nodarbojas viens procents iedzīvotāju. Latvijā cilvēki ar zemi un laukiem, šķiet, ir saistīti mazliet vairāk nekā daudzās citās zemēs, bet vai tas nozīmē, ka esam zemnieku tauta... varbūt, tāds priekšstats vairāk ir prātos nekā dzīvē. Jā, latviešu mākslā ir vairāk brūnas, zaļas un pelēkas krāsas, daba atspoguļojas krāsu paletē. Bet mums izstādē ir arī audekls ar spilgti sarkanu krāsu. 

Vai var teikt, ka jūs dzīvojat un jūsu mājas ir divās vietās  – Cēsīs un Rīgā?

Jā, bet es domāju par palikšanu Latvijā. Starp citu, Cēsīs viss notiek vasarā, Čikāgā, manā galerijā, vairāk viss risinās ziemā. Tāpēc es varētu pusgadu dzīvot Latvijā, pusgadu – Čikāgā, bet jāteic, ka Čikāgā atgriezties ir aizvien grūtāk, jo tur nav tik daudz gudru, interesantu, pieklājīgu un jauku cilvēku, ar kuŗiem ir labi un arī droši sarunāties. Amerikāņiem nav tādu paražu, kas viņus iesaista mākslā un mūzikā, kā, piemēram, Dziesmu svētki. 

Protams, amerikāņu, tāpat kā daudzu citu tautu, uztvere atšķiras no latviešu uztveres, bet joprojām nereti dzirdam apzīmējumu „mēs” un „viņi”, runājot par latviešiem Latvijā un ārpus tās. Vai jūtat šo atšķirību?

Jā, tas ir saistīts ar valodu. Kad pirmo reizi bijām Latvijā 1993. gadā, mums sacīja, ka mūsu valoda ir vecmodīga, jo tā bija saglabāta trimdā tāda, kāda tā bija toreiz, pēc Otrā pasaules kaŗa. Tas bija jautājums, kāda ir mūsu īstā, pareizā latviešu valoda? Mums pārmeta, ka valoda tāda bija Ulmaņa laikos, ka tā nav moderna latviešu valoda. Protams, nesaprotu ne vārda krievu valodā un nezinu tos vārdus, kas ienākuši no krievu valodas. 

Mūsu valodā savulaik ienāca vārdi no krievu valodas, tagad – no angļu valodas. Daudzi aizguvumi nebūtu vajadzīgi, to vietā varētu lietot vārdus latviešu valodā. Tomēr valodas mainās, diez vai vidusmēra anglis šodien saprastu valodu, kādā runāja Šekspīra laikos.

Jā, tas interesants jautājums. Ja kādu valodu aizliedz, bet to lieto slepus vai slēgtā vidē, tā kļūst sterila. Ar valodām tiešām ir interesanti – viszināmākais vārds no angļu valodas visā pasaulē laikam ir „okey” (smejas). Čikāgā mēs viens otram sakām „sveiks!”, bet Latvijā bieži dzirdu, ka cilvēki viens otram saka „čau!.” 

Atgriežoties pie  Jāņa Mintika izstādes – teicāt, ka viņš bija neparasts un talantīgs mākslinieks, bet nav slavens. Kāpēc talantīgs mākslinieks nekļuva slavens?

Mana māte parasti atbild ar Mintika atraitnes, čellistes Sallijas Ginteres atmiņās rakstīto: „Iespējams, Jāņa aiziešana no formālās mākslas pasaules bija viņa nevēlēšanās iesaistīties izstāžu burziņu sociālajā cīniņā, sakaru uzturēšanā un tīklu veidošanā, kas, kā viņam šķita, ir panākumu gūšanas pamatā. Viņš daudz ērtāk jutās, veidojot pusdienu galdu no milzīgas dižegles, ar cieņu attiecoties pret koka izliekto malu un dabīgajām nepilnībām. Viņš vēlējās radīt skaistumu mums visiem, un viņš to arī darīja”.

Tam var tikai piekrist, tas ir labs izskaidrojums, kādēļ kāds mākslinieks necenšas kļūt slavens, Mintikam svarīgs bija darbs, ko viņš darīja, bet par slavu viņš nedomāja. Viņš bija brīvs darīt to, kas viņam bija jādara, par ikdienas dzīvi rūpējās viņa dzīvesbiedre. Arī šī izstāde notiek, pateicoties Sallijai Ginterei, viņa bija tā, kas atsūtīja darbus. Viņa sacīja, ka šī vieta ir brīnišķīga, ka viņa lielie darbi varētu palikt šeit, dabā, ne archīvā. Ceram, ka varēsim no pilsētas palūgt kādu pastāvīgu vietu, kur tos novietot, cilvēki varēs tos aplūkot klusumā, ne burzmā un troksnī. Viens no viņa darbiem jau ir atradis mājvietu mūsu centra pagalmā.

Mēs esam pareizā vietā, Cēsis ir tā pilsēta, kur mums vajadzēja būt. Te ir labi cilvēki, jauka apkārtne, un māksla te var dzīvot.

Autors: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti