Dalies:

Ar atvieglojumu. Kārlis Streips par nule notikušajām Eiropas parlamenta vēlēšanām

Ar atvieglojumu. Kārlis Streips par nule notikušajām Eiropas parlamenta vēlēšanām
Foto: LETA
  • 28. May. 2019

Vārds “atvieglojums” attiecībā uz nule notikušajām Eiropas Parl­amenta vēlēšanām labi atbilst gan vietējā, gan arī starptautiskā nozīmē.

Vietējā nozīmē liels ir prieks, ka vislielāko balsu skaitu saņēma partija Jaunā Vienotība. Aizvadītajās Saeimas vēlēšanās partija tik tikko knapi pārrāpās pāri piecu procentu robežai, lai parlamentā iegūtu astoņus man­dātus. Ilgu laiku partija bija asi­ņojusi dažādu konfliktu un križu dēļ. No kādreiz varenā Jaunā laika maz kas bija palicis pāri. No­teikti prieks ir par to, ka Briselē no mūsu valsts atgriezīsies divi cilvēki ar ļoti ievērojamu pieredzi Eiropas Savienības lietās. Kādrei­zējais Latvijas premjērministrs Valdis Dombrovskis aizvadītos četrus gadus ir pavadījis Eiropas Komisijas viceprezidenta amatā. Sandra Kalniete ir darījusi lielu un nozīmīgu darbu, Eiropā skaid­rojot mūsu valsts un tautas vēs­tures līkločus. Savā televīzijas rai­dījumā telekanālā RīgaTV24 se­šas nedēļas pirms vēlēšanām ne­drīkstēju izteikties par partijām un kandidātiem. Ja šāda iespēja būtu bijusi, es būtu teicis, ka Ei­ropas Parlaments nav tā vieta, kur sūtīt diletantus. Pozitīvi, ka nu jau uz ceturto termiņu Briselē ir ievēlēts arī Roberts Zīle no Nacionālās apvienības. Viņu pir­moreiz ievēlēja 2004. gadā, kad Eiropas vēlēšanas bija burtiski sešas nedēļas pēc brīža, kad mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā. Tāda pieredze Eiropas koridoros ir neatsverama.

Prieku gan aptumšo fakts, ka Eiropas Parlamentā atkal iekļu­vusi lielā Krievijas un putinisma atbalstītāja Tatjana Ždanoka. Viņa nolika savu EP mandātu, lai at­grieztos mājās un līdzētu savai Latvijas Krievu savienībai iekļūt Saeimā. Tas neizdevās – LKS ie­guva vien mazliet vairāk par trim procentiem balsu. Taču EiropasParlamenta vēlēšanās, kad vēlē­tāju aktīvitāte mēdz būs krietni zemāka nekā Saeimas vēlēšanās (šogad 33,6 procenti, par trim procentiem vairāk nekā pirms pieciem gadiem, bet vienalga no­žēlojami zemu demokratiskā valstī), T. Ždanokas pārstāvētais polītikas spārns spēj pietiekami mobilizēties, lai nodrošinātu bal­sis viena kandidāta ievēlēšanai. Arī viņa pirmoreiz ievēlēta 2004. gadā, tiesa gan, toreiz no pavisam citas partijas. Briselē Tatjana Žda­noka nudien ir bijusi uzticama Krievijas aizstāve, tostarp 2016. gadā balsojot pret Eiropas Parla­menta rezolūciju par Krievijas propagandas nosodīšanu. 2013. gadā viņa bija “novērotāja” Kri­mas “referendumā” par iestāšanos Krievijas Federācijā, pēc tam pa­ziņojot, ka tas esot bijis perfekti “demokratisks” process. Nu viņa savus melnos darbus varēs veikt vēl piecus gadus.

Lasītākās ziņas valstī

Runājot par debitantiem Eiro­pas Parlamentā, vispirms par Nilu Ušakovu un Andri Ameriku, kuŗi tika ievēlēti no Saskaņas.Lasītāji te atpazīs divus džentl­meņus, kuŗi pirms tam attiecīgi bija Rīgas Domes priekšsēdis un priekšsēža vietnieks. To pirmo Vides Aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija aprīlī atstādi­nāja no amata, citējot vismaz as­toņus likuma un rēgulāciju pār­kāpumus. N. Ušakovs to visu no­ liedza, solīja vērsties tiesā. Iespē­jams, ceļazīmi uz Eiropas Parla­mentu viņš uzskata par sava vei­da dzīvības glābšanas riņķi, taču arī EP, tāpat kā Latvijas Saeima, var apstiprināt lūgumu kādu de­putātu izdot kriminālvajāšanai, ja attiecīgās dalībvalsts prokurori to palūdz. Ja jau bija iemesls mē­ra atstādināšanai, tad visticamāk no likuma viedokļa viss vēl nav pateikts. Nav nekāda jautājuma, ka laikā kopš 2009. gada, kad Ušakova kungs pirmoreiz kļuvapar mēru, Rīga ir bijusi nopietna patvaļas un korupcijas bedre, un tas ir maigi teikts.

Kopā ar Robertu Zīli Nacionā­lās apvienības vēlētāji nolēma uz Briseli deleģēt pašreizējo Latvijas kultūras ministri Daci Melbārdi. Pirms kļūt par ministri, D. Mel­bārde pāris gadus vadīja nevalsts organizācijas, strādāja arī Britu padomē Latvijā, kas nozīmē, ka viņa labi pārvalda angļu valodu. (Eiropas Parlamenta darbā tas nav par varītēm obligāti, bet par sliktu gan arī noteikti nenāk). Astotais pagājušajā sestdienā ie­vēlētais deputāts ir polītoloģijas profesors Latvijas universitātē Īvars Ījabs no partijas Attīstībai/ Par! Erudīts cilvēks, kuŗa spalvai pieder aforisms, ko es būtu prie­cīgs izteikt pats, rakstot par mūsu valsts lielo sēru dienu skaitu, pro­fesors reiz rakstīja: parādiet man citu valsti, kuŗa liek izkārt karo­gus par godu savai okupācijai. Tieši tā!

Ārzemēs šogad Eiropas Parla­menta vēlēšanās piedalījās 2955 vēlētāji no kopumā 3191 balss­ tiesīgā, tie, kuŗi atbilstoši proce­dūrai iepriekš bija piereģistrē­jušies. Šis skaits ir tieši desmit reizes mazāks nekā pērn balso­jušo skaits13. Saeimas vēlēšanās. Iemesli – šoreiz balsošanas pro­cess bija sarežģītāks vai varbūt cilvēki ārzemēs Eiropas vēlēšanas uzskata par mazāk svarīgām nekā nacionālās vēlēšanas. Visvairāk balsu no ārvalstu tautiešiem – 35,63% ‒ saņēma Jaunā vienotība, tad Attīstībai/Par! Nacionālā ap­vienība un partija Progresīvie, ja runa ir par spēkiem, kuŗi saņēma vairāk par desmit procentiem balsu. Pēdējā vietā gan Latvijā, gan ārzemēs bija Rīcības partija, par kuŗu ārvalstīs nenobalsoja neviens pats cilvēks. Partija Jaunā saskaņa tika tikai pie vienas balss. Ārzemēs vislielākais balsu skaits (841) tika iesūtīts pa pastu, vis­vairāk balsotāju klātienē (371) bija Beļģijā. Vismazāk balsoja vēlētāji Kaļiņingradā un Kairā Ēģiptē, abos gadījumos četri.

Starptautiskā nozīmē atvieg­lojums ir tāpēc, ka laikā pirms vēlēšanām valdošā pārliecība Eiropas polītologu un citu spe­ciālistu aprindās bija tāda, ka šogad būs ziedu laiki kontinenta populistiskajām partijām. Iespē­jams, tās iegūs pat trešo daļu mandātu. Tā nesanāca. Kopumā Eiropas Savienības dalībvalstīm vēlētāju līdzdalība bija pāri 50 procentiem, krietni vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Iespējams, tas bija tāpēc, ka mērenākas po­lītikas piekritējus doma par tra­kotiem populistiem likās tik at­baidoša, ka tie nolēma balsot par citām partijām. Galu galā Italijas premjērministra vietnieka Mateo Salvini iecerētā daudzu valstu radikāli noskaņotā banda Eiro­pas Parlamentā ieguva tikai ap­tuveni 50 mandātus. EP jau bija cita radikāla grupa, Brīvības un tiešas demokratijas grupa, kuŗas centrā bija Lielbritanijas lielā ei­roskeptiķu partija UKIP (Apvie­notās karalistes neatkarības par­ tija). Arī šogad tās pēctece, Brek­sita partija, Lielbritanijā ieguva visvairāk balsu, taču kopumā arī tur sanāca tikai mazliet vairāk par 50 mandātiem. Tas nav tan­dēms, kuŗš Briselē kalnus varēs gāzt, un tas ir labi.

Jaunajam parlamentam būs lieli darbi darāmi. Vispirms būs jāatrod jauns Eiropas Komisijas prezidents. Iespējams, Manfrēds Vēbers no Vācijas, kuŗa pārstāvētā Eiropas Tautas partijas grupa Ei­ ropas Parlamentā arī šogad ie­ guva vislielāko mandātu skaitu. Taču galvenais darbs būs jaunais daudzgadu budžets. Patlaban Ei­ropas Komisija ir ieteikusi veselu trešo daļu kopējās budžeta nau­das izmantot klimata maiņas jau­ tājumu risināšanai. Mūsu valsts cer uz krietni palielinātiem tieša­jiem un cita veida maksājumiem. Un tieši tāpēc atvieglojums un prieks, ka vienu daļu mūsu dele­gācijas pēc šīm vēlēšanām tomēr veido cilvēki, kuŗi Briselē labi pazīst drēbi.

Autors: Karlis Streips
Foto: LETA

Publicēts sadarbībā ar laikrastu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti