Dalies:

Anšlava Eglīša sarakste ar Veltu Tomu

Anšlava Eglīša sarakste ar Veltu Tomu
  • 19. Oct. 2019

Misiņa bibliotēkai Anšlava Eglīša vēstules, kas rakstītas Veltai Tomai, nav nodevusi pati Toma, bet tās 2004. gadā, tātad pēc Tomas nāves 1999. gadā, dāvinājusi Lalita Muižniece, vēstuļu kopai pievieno- dama būtiskus un lietpratīgus konspektus. Veltas Tomas un Anšlava Eglīša draudzībai ir sens sākums.

Profesors Nikolajs Skuja, Tomas otrs vīrs, trīsdesmito gadu beigās vēl tikai ordinārs ārsts, reizēs, kad kopā ar viņu bijām uzticami kollēgas, mēdza stāstīt par Anšlava Eglīša ciemošanos Skuju dzīvoklī Rīgā. Draudzība bijusi nesavtīga un intensīva. Eriks Ādamsons kādā dzejolī Skuju nosaucis par lielskungu. Uz šo pagodinājumu dažā vēstulē reaģējis Anšlavs Eglītis.

Trimdas sākumā, kad Berlīnes bombardēšanā Anšlavs Eglītis pazaudēja visu, kas paņemts līdzi, un bija palicis ar to, kas mugurā, Toma Eglītim uzdāvinājusi Nikolaja Skujas linu kreklu, par ko ar sajūsmu Anšlavs Eglītis izsakās savos rakstos, slavēdams dāvinājumu un krekla auduma audēju, jo linu krekls bijis ērts un dzesējis ķermeni Kalifornijas svelmē. Par Nikolaju Skuju Eglītis ieminas vairākās vēstulēs, 1962. gadā bažīgs jau- tā, vai Skuja precējies ar krievieti. Kas tādas aplamas ziņas izplatījis, no vēstulēm nav izprotams.

Lasītākās ziņas valstī

Mēs zinām, ka Anšlava Eglīša un Veltas Tomas polītiskā orientācija bija atšķirīga, sevišķi trimdas vēlākos gados atšķirība izpaudās visai asi. Anšlavs Eglītis vairākkārt vēstulēs uzsveŗ, ka par polītiku nerunās, jo ir daudz tematu, kas abus vieno, tomēr bieži pats savu nosacījumu neievēro, un daža Eglīša vēstule ir polītisks skaidrojums Tomai, kuŗas spriedumi šai jomā reizēm bija patiešām ģeķīgi.

Liela daļa vēstuļu veltīta Tomas dalībai Anšlava Eglīša lugā “Ferdinands un Sibila”. Luga atsevišķi nav iespiesta, tā ievietota 1974. gada lugu kopojumā “Lūdzu ienāciet, ser”. Kādā vēstulē gan Eglītis raksta, ka lugu iespiedīs Daugavas Vanagu Mēnešraksts. Toma bija mācījusies Zeltmata drāmas kursos, viņas skatu- viska izteikšanās varēja būt itin spoža. Eglīša lugas inscenējumā Toma spēlējusi Lelli. Lugu kopojumā Toma Lelles lomā redzamā divos fotoattēlos. Kādā vēstulē Eglītis To- mai pārmet, ka viņa Ņujorkā izsacījusies kritiski par lugas režiju, atzīdama, ka tādas nemaz neesot bijis. Eglītis argumentēti Tomai oponē.

Saglabātas vēstules no 1946. gada, kad gan Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa, gan Toma atradās Vācijā. Tomas iespējas tikt uz Kanadu bija lielākas nekā Eglīšiem uz Amerikas Savienotajām Val- stīm. Tomas tēvs jau pirms kaŗa dzīvoja Kanadā un jaudāja meitu izsaukt.

Ļoti daudzās vēstulēs Anšlavs Eglītis atsaucas uz Tomas dzejas darbiem, slavēdams it sevišķi “Latvieša sievu”, arī “Sēļuzemes sestdienu” un “Sērdienes spēku”. Turpretim “Maizi no mājām”, kas tika izdota Rīgā, Eglītis kritizē, sevišķi izraudzītā grāmatas nosaukuma dēļ. Dzejoļi taču tapuši ārpus dzimtenes, tālab nepareizi esot tos uzdot par mājas dārgumu, drīzāk vajadzējis teikt, ka maize ir no klaida vai no Amerikas. Un, ja nu māju vārda vajadzējis, tad jāatmetot vārdiņš “no”: “Maize mājām”.

Toronta ir Eglīša slavējamā pilsēta. Tas ir trimdas latviešu parauga centrs. Šai ziņā Losandželosa tiek saukta par provinci. Vienīgo errastību sagādājusi Ingrida Vīksna, savai avīzei nemeklējusi recenzentu kādam Eglīša romānam. Pēdējā vēstule rakstīta bez datuma. Iespējams, tā tapusi 1991. gadā. 1990. gada vēstu- le ir datēta. Pēdējās vēstulēs Anšlavs Eglītis sūrojas par vecumu, kas neatvairāms tuvojas. Anšlavs Eglītis mira 1993.gadā

Autors: Jānis Liepiņš

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Latvija Amerikā"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti