Dalies:

Andrejs Urdze: Dzīvot divās kultūrās – latviešu un vācu – man tā bija bagātība

Andrejs Urdze: Dzīvot divās kultūrās – latviešu un vācu – man tā bija bagātība
  • 24. Mar. 2019

ANDREJS URDZE ir Annabergas sirds. 30 gadus viņš ir vadījis vienīgo baltiešu kopīpašumu pasaulē – Annabergā, Bonnā, Rietumvācijā. Un kopš 20 gadiem viņš Annabergā ir iedibinājis gadskārtēju Latviešu literatūras pulciņu. Tas sanāca kopā arī marta sākumā. Temats – Trauksmainajos sešdesmitajos gados izaugušie dzejnieki Latvijā un trimdā, kur pārrunāja Ulža Bērziņa, Jura Kronberga, Leona Brieža, Ulža Graša, Austra Graša, Teņa Liepiņa, Ainas Zemdegas, Veltas Sniķeres, Margitas Gūtmanes un Pauļa Traumaņa daiļradi.

Trauksmainie sešdesmitie. Dzeja Latvijā un trimdā. Kādu Tu redzi situāciju abpus dzlezs priekškaram? Vai arī Padomju Savienībā par šo trauksmaino laiku vispār nerunāja?

Padomju Savienībā par to pat ļoti runāja. Tajā ziņā mēs abpus priekškaram ļoti sasaucamies. Protams, katram ir arī savas individuālās sajūtas, bet, piemēram, ar Uldi Bērziņu mani saista ļoti līdzīgas domas. Cilvēki gribēja sociālismu ar cilvēcīgu seju, bija tā lielā cerība. Bet kad 1968. gadā Čehoslovākijā ienāca padomju tanki, cilvēki pie padomju vēstniecības stāvēja ar sarkaniem karogiem – ar zemtekstu – jūs, lopi, sagandējāt sociālismu.

Lasītākās ziņas

Ļoti daudzi trimdinieki cerēja, ka drīz būs brīva Čehija un tad – arī brīva Latvija. Es noteikti toreiz tik tālu nedomāju, ka tūlīt varētu būt brīva Latvija, bet cerēju, ka iekšēji kaut kas varētu mainīties, ka cilvēkiem Latvijā būtu iespēja brīvi izteikties – tāpat kā Čehijā, kur kādu laiku nepastāvēja nekāda cenzūra, kur varēja iznākt literatūras avīze ar tādu saturu, ka mute palika vaļā. Lai gan arī lasot Latvijas Literatūru un Mākslu man kādreiz palika mute vaļā un es nopriecājos – re, ko viņi uzdrošinās – padomju laikā!

Kā šie Čehoslovākijas notikumi ietekmēja vai neietekmēja dzejniekus trimdā?

Bija atsevišķi cilvēki, kas to uztvēra. Tenis Liepiņš uzrakstīja Kur ir tavs Venceļa laukums? 1968. gads vispār ir pārvērtību un demonstrāciju laiks. Arī Jurim Kronbergam. Viņam bija plašāks apvārsnis nekā citiem, viņš nepalika tikai latviešu pīļu dīķī, bet redzēja pasauli kopumā. Kronbergs iestājās pret Vjetnamas karu, pret nejēdzīgiem konfliktiem Āfrikā un Dienvidamerikā. Daži latviešu trimdas cilvēki teica – ko tur, tā taču nav mūsu tēma, kas tā par latviešu literatūru. Bet tas bija svarīgi, jo tu nedzīvo tikai šaurā saliņā, bet saproti, ka mēs esam iekļauti, ka atbildība ir plašāka.

Šādu pašu atbildību es jūtu dzejā, ko uzrakstījis Uldis Bērziņš, kurš dzīvoja padomju Latvijā. Arī viņam bija skaidrs, ka nevar dzīvot tikai vienā mazā pīļu dīķīti, mums ir jātver plašāk.

Septiņdesmitajos gados, kad es braucu uz Latviju, es biju priecīgs, ka man bija dota iespēja iepazīties ar vienu otru rakstnieku, un jo sevišķi ar Uldi Bērziņu, ar kuru cauri visiem gadiem man ir bijis ļoti ciešs kontakts līdz šai pašai dienai.

Bija laiks, kad es garīgi daudz vairāk dzīvoju Latvijā, kaut gan patiesībā dzīvoju šeit pat, Vācijā. Man savā laikā pienāca Literatūra un Māksla, Padoju Jaunatne, Karogs, un es mēģināju visu apzināt un sagremot. Tas man bija būtiski svarīgi. Latvijā mani saistīja sarunas, kuras ritēja naktīm cauri. Aizbraucis uz Latviju uz desmit dienām, es caurmērā gulēju kādas četras piecas stundas. Bija spraiga dzīve. Cilvēki meklēja kaut kādas pārmaiņas. Un kad nāca Perestroika, nu tad gāja vaļā. Daudziem trimdiniekiem, kas uz Latviju atbrauca tikai pēc neatkarības atjaunošanas, sākumā bija ļoti grūti, viņi nevarēja saprast, kas Latvijā notiek.

Bet tos, kas brauca padomju okupācijas laikā uz Latviju, trimdā sauca par komunistiem.

Pašā sākumā – jā. Es jau domāju, ka tas bija trakums, ka pat manu tēvu uzskatīja par komunistu, kaut gan viņš bija mācītājs un viņam bija interese uzturēt dzīvu saikni ar draudzēm Latvijā un Lietuvā, jo mēs nācām no Lietuvas. Bet tajā laikā – viens, divi, trīs –

trimdiniekus pataisīja par komunistiem tikai tādēļ, ka tu mazliet izrāvies ārā no tā šaurā lociņa.

Trimdas sabiedrība vairs nelabprāt pieņēma šos it kā komunistus.

Manuprāt, vecākajai paaudzei bija problēmas, īpaši Vācijā – tiem, kas, dzīvoja nometnēs. Bet mums, jauniešiem, atkal bija tā lielā priekšrocība – Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienība. Tur pa dienu pēc referātiem varēja kopīgi izstrīdēties, bet tas netraucēja pēc tam cauru nakti kopīgi dziedāt un kopā dzīvot – nebija tādas naida situācijas. Visi saprata –  labi, mēs neesam vienis prātis, bet tomēr varam kopā iet un darīt lietas. Arī vēlākajos gados katrs redzēja savu ceļu, kā iestāties par Latvijas neatkarību, bet neuzskatīja, ka tikai mans ceļš ir pareizais. Tas bija svarīgi, ka redzēja dažādas iespējas.

Man bija prieks, ka es varēju uz Latviju aizvest, piemēram, grāmatas. Tad es varēju diskutēt, varbūt varēju kādu ietekmēt ar savu domu. Bet daudz vairāk no turienes es guvu pats. Tas ir savstarpējas mijiedarbes process.

Vai, Tavuprāt, vēl vairāk vajadzēja braukt uz Latviju, tas būtu nācis par labu abām pusēm?

Tajā laikā noteikti vajadzēja braukt daudz vairāk. Bija jau arī, kas brauca. Un, laimīgā kārtā, kaut kad varēja arī otrā virzienā braukt.

Man nekad nav bijusi tāda dalītās trimdas sajūta, kad tu nezini, kur tu īsti piederi. Es to uzskatīju otrādi – par laimi – dzīvot Vācijā. Es nekad neteicu – trimdā. Dzīvot Vācijā un reizē divās kultūrās – latviešu un vācu – man tā bija bagātība.

Autore: Ieva Freinbergs
Foto: Publicitātes attēls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti