Dalies:

Andrejs Ērglis: Mums jāvairo vairāk prieka

Andrejs Ērglis: Mums jāvairo vairāk prieka
  • 21. Mar. 2020

Veicot pirmo angioplastiju jeb sašaurināto asinsvadu paplašināšanas operāciju, viņam bija tikai 25 gadi. 2020. gada 4. aprīlī apritēs 30 gadi kopš Latvijā tiek veiktas šādas operācijas, un pirmais to paveica profesors Andrejs Ērglis ‒ Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Stradiņu dinastijas pārstāvis. Viņš ir arī Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, Latvijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un Amerikas Kardioloģijas biedrības īstenais loceklis. Taču pats galvenais – viņš ir viens no tiem kardiochirurgiem Latvijā, kas dara visu, lai cilvēkiem tiktu dota otra iespēja... 

Diezgan bieži lasām ziņas, ka mūsu cilvēkiem jādodas uz ārzemēm ārstēties, jo Latvijā nav atbulstošo iespēju. Daudzi to nevar atļauties, tiek vākti ziedojumi. Kā ir ar Latvijas Kardioloģijas centru – vai esam pasaules līmenī sirds slimību ārstēšanā?

Profesionāli noteikti esam pasaules „desmitniekā”, ja ne pat „piecniekā”, infrastruktūrā gan ļoti atpaliekam no pasaules lielajiem kardioloģijas centriem. Taču Eiropā esam vieni no vislabākajiem. Mūsu Kardioloģijas centra technoloģiskais nodrošinājums ļauj mums operēt pacientus ar smagām un kombinētām sirdskaitēm ar nopietnām blakussaslimšanām, un mums ir sasniegti labi operāciju rezultāti. Arī mūsu pētījumi starptautiski tiek augstu novērtēti. Vienmēr esam bijuši atvērti pasaulei. 

Lasītākās ziņas valstī

Jaunajai mediķu paaudzei ir plašas iespējas. Vai viņi paliek strādāt Latvijā? 

Mūsu jaunie kardiochirurgi patiešām ir gan zinoši, gan talantīgi, taču par tādiem ir jāizaug. Savulaik Dr. Andris Saltups teica: „Tiem jaunajiem vispirms jāiemācās staigāt.” Mūsdienās nav nekādu barjēru, nav gandrīz neviena, kas nebūtu mācījies kaut kur ārpus Latvijas, un  tā ir nenovērtējama pieredze. Mans moto vienmēr ir bijis  – ir ļoti svarīgi apgūt specifisko kardiochirurģijā, bet tikpat  svarīgi ir arī iegūt to plašumu, to redzējumu profesionālajā jomā, ko  sniedz pasaules pieredze. Jaunie burtiski raujas strādāt, un tas ir ļoti labi!

Starpvalstu sakari, personīgie kontakti, jo īpaši ar savējiem, ar tautiešiem... vai jums nācies izmantot arī šīs iespējas?

Man tiešām ir bijusi tā laimīgā iespēja satikt trimdas latviešus, kas savulaik mums ļoti daudz palīdzējuši. Piemēram, Mežciemas kundze (slavenā chirurga Jēkaba Alkšņa mazmeita), atbrauca uz Latviju pag. gs.  80. gadu beigās un nopirka  katetrus, kas tolaik maksāja lielu naudu. Pēc būtības,  tā bija pirmā palīdzība, kad varējām veikt chirurģiskas manipulācijas ar modernākām ierīcēm. Tas tolaik bija īsts brīnums – pie kādām ierīcēm  tikām!  Savukārt pirmajā Latviešu ārstu kongresā, kas notika 1989. gadā,  mans draugs un skolotājs  profesors Uldis Kalniņš  bija saticis kādu latvieti, kas teicās pārstāvam medicīnas aparatūras ražotāju Boston Scientific. Uldis viņam pusdienu laikā izstāstījis situāciju, un pēc kāda laika no Vācijas pienāca trīs kastes ar dārgām ierīcēm. Mums elpa aizrāvās, bet, kad gribējām pateikt paldies, Boston Scientific atbildēja, ka tāds cilvēks pie viņiem nekad neesot strādājis... Otrs brīnums – piezvana Latvijas  Bērnu fonda priekšsēdis Andris Bērziņš un saka  ‒ esot pienākusi humanitārās palīdzības krava, kur varētu būt arī kaut kas ar kardioloģiju saistīts. Aizbraucu, skatos: starp rotaļlietām – jaunākās ierīces (katetri, baloni, stīgas) un medikamenti angioplastiju veikšanai vairāku simtu tūkstošu latu vērtībā. Tas bija būtisks ieguldījums mūsu kardioloģijas centra attīstībā, jo te, Latvijā, tolaik nekas tāds mums nebija pieejams. 

Trimdas latviešu vidū ir ļoti daudz izcilību dažādās medicīnas jomās, arī medicīnā. Cik svarīga bijusi pieredzes apmaiņa ar latviešu ārstiem ārpus Latvijas? 

Jau aizv. gs.  90. gados ieguvu labus draugus un kollēgas gan Amerikā, gan Austrālijā, kas joprojām ir ļoti būtiski, lai ikdienā justu šo pasaules elpu un nozares attīstības tendences. Stažējos pie profesora Kristapa Zariņa Stenfordā. Viņš  1993. gadā mani uzaicināja uz Ameriku. Es tiku uzņemts Stenfordas universitātes kardioloģijas centrā, kur strādā izcili ārsti. Pirmo reizi varēju vērot, kā tiek veikta asinsvadu paplašināšana. Tur viss notika pavisam citā līmenī nekā tolaik Latvijā. Ļoti īpašs cilvēks manā dzīvē ir bijis Dr. Andris Saltups no Melburnas Monaša universitātes medicīnas centra ‒ mans vislielākais skolotājs kardioloģijā. 1994. gadā aizbraucu pie viņa uz Austrāliju, un ļoti svarīgi bija, ka es varēju ar viņu runāt latviski. No viņa esmu daudz mācījies gan kā mediķis, gan kā cilvēks. Melburnā ieguvu super pieredzi un labu draugu visa mūža gaŗumā,  mēs joprojām sazvanāmies. Ir gadījies visādi, un gadījies, ka nav ar ko parunāt, vienīgais cilvēks, kas to saprata, bija Dr. Andris Saltups. Man gan kauns, ka tagad reti sanāk piezvanīt, bet ļoti ceru, ka viņš  šovasar atbrauks ciemos uz Latviju. Tas būtu lieliski! 

Medicīna attīstās ļoti straujiem soļiem.

Jā, tagad strādājam ar dažādiem „startapiem” (start-up), bet tas arī bija jāizcīna. Ikvienu darbu darot neatlaidīgi, jūs iegūstat cieņu un atzinību, jūs var nemīlēt, bet jūsu darbu noteikti novērtēs. 

Jums kā klīnikas vadītājam jārisina arī daudzi administrātīvi jautājumi. Jūsu viedoklis ir svarīgs gan akadēmiskajā vidē, gan sabiedrībai kopumā.

Kas attiecas uz akadēmisko vidi, medicīnu un zinātni – ir jābūt ļoti smalkjūtīgam, jo ir lietas, kuŗas jāmēģina padarīt tādas, kā literātūras varonim Tomam Sojeram iestāstiet, ka krāsošana ir ārkārtīgi smalks darbs, un jūs aizrausiet arī citus.  nodarbe. Ar idejām ir jāaizrauj, lai būtu sekotāji.

Dažkārt pārsteidz ierēdņu lēnīgums, risinot veselības aprūpes problēmas – it kā viņi dzīvotu citā pasaulē. Viņi sludina, ka jāseko Skandinavu pieredzei, bet daudzos rādītājos atpaliekam arī no Lietuvas un Igaunijas. 

Latvija ir ļoti prasīga, un tas īstenībā ir ļoti labi. Mums uzreiz vajag visu! Un te ir jautājums par vērtībām ‒ tikai, tad, kad valsts un sabiedrība sāk saprast, ka veselība ir patiesa vērtība, tad esam gatavi par to vairāk maksāt. Neatbalstu principu, ka katrs pats atbild par sevi! Par veselības aprūpi jāatbild valstij. Cilvēki, kas vadījuši valsti tās pirmsākumos, nav sapratuši, ka cilvēki arī slimo... Tiklīdz veselība kļūs par vērtību tiklab valstiskā līmenī, kā personīgi, lietas uzlabosies. Tā gan ir visas pasaules problēma. 

Par vīrusu Covid-19  ‒  vai vētra ūdens glāzē?

Radīts liels tracis, lai gan šis vīruss ir vājāks par gripu, un tiklīdz medicīnā sākas panika, tad ir beigas... Tāpēc ir jāpiedalās panikas novēršanā un nevairošanā. Protams, pašiem cilvēkiem jābūt uzmanīgiem, taču nav jākrīt pānikā. Nemirst jau no vīrusa, bet gan no komplikācijām. Galvenais, kas  jāsaprot, ‒ cik stipra ir veselības sistēma valstī, cik mums ir resursu, lai varētu ārstēt sekas – vīrusu radītās komplikācijas. Tas ir jautājums par technoloģijām, infrastruktūru kopumā – cik mēs esam tam gatavi. Vai mums ir pietiekami daudz telpu, nepieciešamā aprīkojuma?  Lūk, tā ir problēmas būtība!

Pārtikas industrija – zili zaļie un oranžie, dzērieni, kuŗus pērk jaunieši...

Jo cilvēks jaunāks, jo radikālāks. Ja neko nedrīkst, tad – priekš kam dzīvot?! Jaunieši arī krāso  zilus matus. Bet nopietni runājot ‒ ēšanas paradumi ir ļoti būtiski. Protams, laba pārtika ir dārgāka, tā tas ir. Jo kļūstam turīgāki, mēs kļūstam veselīgāki, jo esam veselīgāki, jo esam turīgāki – tāds ir apburtais loks. Latvija šai ziņā ļoti mainās uz labo pusi. Visumā mēs ļoti labi ēdam, salīdzinot ar  daudzām citām valstīm. 

Nesen notika ikgadējās kustības GoRed pasākumi ar mērķi pievērst uzmanību tieši sievietes sirds veselībai. Kāpēc tas tik svarīgi?

Sievietes ap 60 gadiem vēl aizvien ir meitenes - viņas dzīvo aktīvi, vingro un izskatās lieliski, bet, ja viņām ir sirds slimības, tad tās daudz smagāk izpaužas. Pieņemts domāt, ka sievietes „ar sirdi” neslimo, ka tā ir vīriešu slimība, bet tā gluži nav. Īstenībā situācija izlīdzinās ap 60 gadu vecumu – vienādi jāskatās uz sirds problēmām. Pētījumi liecina, ka koronārās sirds slimības ir galvenais sieviešu nāves iemesls pasaulē, un vecumā pēc 65 gadiem šī slimība piemeklē vienu no trim sievietēm, pieaug arī sieviešu mirstība no kardiovaskulārām slimībām. Sievietes ļoti maz piedalās pētījumos, un mēs bieži vien sievietes ārstējam tieši tāpat kā vīriešus, kas nemaz nav tik pareizi, tāpēc arī sievietēm jāpievērš lielāka uzmanība.

Kā sevi nenovest līdz skalpelim?

Medicīnā ienāk arvien maigākas ārstēšanas metodes, bet dažkārt skalpelis ir nepieciešamā profilakse labākai, ilgākai dzīvošanai. Tas bīstamākais ir riska faktoru kopums: holesterīns, asinsspiediens, smēķēšana, mazkustīgs dzīvesveids, aptaukošanās un arī iedzimtība. Ļoti svarīga ir sevis pieskatīšana, jāveic pārbaudes gan vīriešiem, gan sievietēm. Ir jāsaprot, ka pēc 30 gadu vecuma (īpaši vīriešiem)  jāsāk domāt par savu sirdi. Pret ko patiešām jācīnās – tā ir smēķēšana. Pīpēt nedrīkst! Tabakas pīpēšana ir ļoti kaitīga, jo ir vairāki riska faktori, un tiek tērēti milzīgi valsts līdzekļi, lai ārstētu sekas – tas ir plaušu vēzis un daudz citu slimību. Tā patiešām ir liela problēma. 

Pasaules veselības organizācija izvirzījusi interesantu dzīves ilguma filozofiju.

Jā  ‒ esam bērni līdz 30 gadiem, līdz 65 gadiem ‒ jaunieši, no 65 līdz 80 ir vidējs vecums, no 80 līdz 100 – tad jau senjori. No 100 uz augšu ir tas, uz ko  tiecamies. Ja sekojat līdzi, ko ēdat, ja esat aktīvs, sportojat 7 ‒ 9 stundas nedēļā un nesmēķējat, tad ir iespēja nodzīvot gaŗu mūžu, katrā ziņā slimību risks ir daudz mazāks. Cilvēki gan kļūst apzinīgāki, dzīves ilgums palielinās, taču nākotnē mediķiem noteikti būs citi izaicinājumi. 

Dzīvojam saspringtā laikmetā – daudz stresa. 

Cilvēki ir spiesti rēķināties ar lielu konkurenci, viņi „izdeg”. Dzīvesstils arī ārstiem bieži vien liedz baudīt dzīvi pilnībā. Ja jūs gribat saglabāt savu profesionalitāti, jums ir nepātraukti jāpilnveido sevi, un tad kaut kas ir jāziedo, piemēram, atpūta. Ja ārstam piezvana naktī – viņam jābrauc operēt, atteikt nedrīkst, jo runa ir par cilvēka dzīvību. Bet bērniem vai sievai laika nepietiek. Naudas jautājums ir tikai viens aspekts. Skatos uz jauno paaudzi – un tā ir tā labā ziņa – jaunā paaudze manuprāt ir mierīgāka. 

Kas jums palīdz atslēgties?

Es vairs tik ļoti nepārdzīvoju, ko par mani pasaka. Ļoti cenšos arī sevi piespiest darīt to, ko man negribas darīt – eju sportot, pat ja man nepavisam negribas. Vismaz aizbraucu uz mežu. Bet vislabāk „atslēgties” palīdz mazbērni. Kad esmu kopā ar viņiem, aizmirstu, ka esmu ārsts. Nemaz neatceros, kā izauga mani bērni, bet mazbērni ir pavisam kas cits. Viņi sagādā tik daudz prieka! Mums vispār jāvairo vairāk prieka!

Autore: Irēna Bērziņa

Publicēts sadarbibā ar laikrakstu "Laiks"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti