Dalies:

«Aizliegtais paņēmiens» Berlīnē: Vai sākt mazo biznesu vienkāršāk nekā Latvijā?

«Aizliegtais paņēmiens» Berlīnē: Vai sākt mazo biznesu vienkāršāk nekā Latvijā?
Ekrānšāviņš
  • 10. Sep. 2019

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” viesojās Berlīnē, skaidrojot, kā top un kādi noteikumi ir mazajam biznesam, un salīdzinot to ar situāciju Latvijā. Šajā raidījuma sērijā un rakstā par biznesa ieceri, amatnieku aizsardzību, valodas prasībām, darbinieku meklējumu un atalgojumu, arī par īpašu nodarbināšanas veidu – “minijob”.

ĪSUMĀ:

  • Par ideju veidot bioveiklu un kafejnīcu Berlīnes ekskluzīvā rajonā “Aizliegtais paņēmiens” konsultējās ar uzņēmējiem, tirgotāju kameru, nodokļu konsultanti un LIAA.
  • Bulciņu cepšanai jāalgo konditors ar Vācijas Amatniecības kameras sertifikātu.
  • Konditoram no Latvijas var nākties iziet papildu kursus, lai atzītu diplomu.
  • Darbiniekus palīdz atrast gan Vācijas Darba aģentūra, gan privāts nodarbinātības portāls.
  • Darbiniekam nav obligāti jārunā vācu valodā.
  • Minimālā stundas likme ir 9,19 eiro, par virsstundām jādod vairāk brīva laika.
  • Populārs ir “minijob” – mazāk birokrātijas, līdz 450 eiro mēnesī, 30% nodoklis.

Bioveikals elitārā rajonā

Lasītākās ziņas valstī

“Aizlietā paņēmiena” iecere: Berlīnē atvērt nelielu bioprodukcijas veikalu, kura vienā daļā tirgotu dažādus bioproduktus, tostarp kosmētiku, bet otrā daļā būtu neliela kafejnīca. Uz veikalu varētu vest un pārdot arī produkciju no Latvijas. Un, ja vajadzēs, veikalā varētu strādāt arī latvieši.

Bioveikalam nolūkots viens no Berlīnes elitārākajiem rajoniem – Šarlotenburga, kurā dzīvo ap 130 tūkstošiem iedzīvotāju un saskaitāmi 12 jau esoši bioveikali, tostarp ar sīkām kafijas zonām. Eko kafejnīca “Brotgarten” atklāj, ka bizness viņiem sokas veiksmīgi un kopumā tajā strādā 40 cilvēki.

Arī bioprodukcijas veikalā “Lylla” stāsta, ka peļņa nav slikta. Tirgošanās gan tajā ir brīvprātīgs darbs, bet naudu darbinieki pelna ar konsultācijām.

Konsultēties gan “Aizliegtais paņēmiens” dodas uz Tirdzniecības un rūpniecības kameras Berlīnes filiāli. Vācijā kamerām ir ļoti liels spēks – tas ir lobijs uzņēmēju idejām likumos un valsts deleģētas dažādu uzņēmēju sertifikācijas funkcijas. Tikt pie konsultācijas gan nav pārāk viegli, it sevišķi runājot angliski, turklāt tās ir par maksu, bet, ierunājoties mazliet vāciski, konsultante atrodas un bez maksas.

Taču biznesa ideja par bioveikalu ar kafejnīcu netiek uzņemat ar sajūsmu; varot vienīgi biokosmētiku tirgot. “Jūs atbraucat uz šejieni, jums ir labs zīmols un jums ir plāns, jūs nevarat būt pirmajā vietā, bet vieni no daudzajiem. Jūs varat darīt labas lietas, tā ir labāka ideja nekā augļu veikals,” saka Tirdzniecības un rūpniecības kamerā.

Savukārt iecere par biokafejnīcu neesot derīga: “Ap 5000 kafejnīcu un restorānu tiek atvērti šeit, Berlīnē, un apmēram 5000 restorānu katru gadu veras ciet.”

Un arī ideja par elitāro Šarlotenburgu esot aplama: “Man šķiet – jums vajag vietu tur, kur ir daudz cilvēku no jūsu kopienas, kur viņi runā jūsu valodā, viņi zina šos produktus, viņiem tie patīk. (..)  Šeit apkārt mums ir tik daudz kafijas veikalu un kafejnīcu, bistro un restorānu... Tas nav neiespējami, bet tas ir ļoti, ļoti grūti.

Amatnieku aizsardzība

Būtiska lieta, kas jāņem vērā, – ja grib cept bulciņas uz vietas, konditoram jābūt ar Vācijas Amatniecības kameras sertifikātu; der arī sertificēta meistara paraksts. Maiznieks Vācijā vidēji nopelnot 2000 – 3000 eiro bruto. “Un tad ir, tā sacīt, koncesijas nesēji. Tas nozīmē, viņi jūsu veikalā neko nedara, tikai uzraksta savu vārdu un visur parakstās. Bet arī viņi grib 1500 līdz 2500 eiro. Gastronomijai tā ir liela nauda,” stāsta konsultante.

Amatnieku aizsardzība Vācijā ir plaši pielietota prakse. Tādā veidā tiek aizsargāti meistaru diplomi, zina skaidrot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvis Vācijā Helmuts Salnājs. “Tas ir lielā mērā saistīts ar izglītības sistēmu Vācijā. Un ļoti, ļoti spēcīgu arī profesionālo izglītību, kas šeit ir. Tas attiecās arī uz elektroniku, elektriķiem un santehniķiem, uz daudzām lietām. Tas notiek arī ar mūsu būvniecības speciālistiem, komandām jeb Latvijas uzņēmumiem, kuri veic būvniecības darbus,” stāsta Salnājs.

Kā ir Latvijā?
Latvijā kūkas cept un pārdot var visi, kam tas sanāk, – ar vai bez atbilstošas izglītības. “Protams, jāiziet zināmi kursi, lai būtu sapratne par higiēnu. Prasības izglītībai stingri pateiktas nav. Principā pārtikas ražošanā var iet jebkurš,” informēja Pārtikas un veterinārijā dienestā (PVD).

Galveno konditoru un meistaru var vest no Latvijas, bet arī viņam jāiegūst apliecinājums Vācijas Amatniecības kamerā, ka viņš ir konditors atbilstoši viņu prasībām. Ar Latvijas diplomu vien nepietiek, un, lai to pielīdzinātu un atzītu, visbiežāk nepieciešami papildu kursi, kas ir maksas un notiek vācu valodā.

Kā ir Latvijā?
Centieni izcelt meistarus ir, un Amatniecības kamera veido amatnieku reģistrus. LTV raidījums gan secina – tas ir ļoti, ļoti fragmentārs. Saskaņā ar šo reģistru Latvijā meistaru kategorijā ir tikai deviņi pavāri, viens manikīra speciālists, viens stilists un 11 frizieri. Realitātē speciālistu, protams, ir daudz vairāk, bet iemesla reģistrēties īsti nav. Tomēr vairākās profesijās diplomus aizsargā, piemēram, ārsti, treneri fitnesa zālē.

Valoda

Vācijā darbiniekam nav obligāti jārunā valsts valodā. Tas ir atstāts uzņēmēju ziņā, kādā valodā viņa darbiniekiem jārunā ar klientiem. Uzņēmuma direktoram gan vācu valodu derētu nedaudz prast, jo, meklējot informāciju, kontaktējoties ar valsts iestādēm, bez vācu valodas neiztikt.

Kā ir Latvijā?
Latvijā ir stingri noteikts, kādām jābūt latviešu valodas zināšanām, strādājot konkrētā profesijā un vietā.

Kā atrast darbiniekus? 

Darbinieku meklējumos “Aizliegtais paņēmiens” sākumā dodas uz Vācijas Darba aģentūru. Tur gan norāda, ka sākumā jānodibina uzņēmums un jāsaņem uzņēmuma numurs. “Es ieteiktu sākt meklēt darbiniekus, kad jūs zināt adresi, kur būsiet, iespējams, divus mēnešus pirms atvēršanas. Un tad mēs jūs atbalstīsim, iedosim darba sludinājumus un arī, ja gribēsiet, patvēruma meklētājus. Tas ir viegli, nav problēmu.” Kad būs zināma mūsu biokafejnīcas vieta, viņi arī labprāt to apskatītu.

Darbiniekus iespējams meklēt arī ar privāto darba meklētāju portālu starpniecību. Līdzīgi kā Latvijā sludinājumos norāda potenciālo algu. “Aizliegtais paņēmiens” secina – par darbinieku atrašanu nāksies pacīnīties.

Būtiska atšķirība no Latvijas – pastāvīgajiem darbiniekiem pārbaudes laiks ir seši mēneši. Šajā laikā ir vienkāršāk šķirties no darbinieka, taču pēc tam darbinieka atlaišana prasa ilgāku laiku. Jo ilgāk cilvēks strādā, jo garāks atlaišanas laiks – pat pusgads.

Kā ir Latvijā?
Par darba uzteikšanu jāpaziņo mēnesi iepriekš.

Virsstundas Berlīnē apmaksā kā parasto darba laiku, bet var saņem vairāk brīva laika.

Kā ir Latvijā?
Par virsstundām maksā dubultā.

Minimālā alga Vācijā kopš šī gada sākuma ir 9,19 eiro stundā.

Kā ir Latvijā?
Minimālā mēnešalga ir 430 eiro, līdz ar to minimālā stundu likme ir aptuveni 2,5 eiro.

Tātad atšķirība gandrīz četras reizes.

Vairāk lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti