Dalies:

Aivars Sinka: Plašsaziņu līdzekļu loma Daugavas Vanagu Fonda un citu bijušo trimdas organizāciju darbā

Aivars Sinka: Plašsaziņu līdzekļu loma Daugavas Vanagu Fonda un citu bijušo trimdas organizāciju darbā
  • 22. May. 2016

Latviešu trimdas lielāko avīzi, „Laiks” dibināja jau 1949. gadā. Laika dibinātājs un īpašnieks, Helmārs Rudzītis, gandrīz jau pirms trimdas organizācijas bija sākušas savu darbu tālajā Amerikā, radīja avīzi. Un tieši avīze spēlēja svarīgu lomu lai kopā saturēt plaši izkaisītos latviešus Ziemeļamerikā.


1984. gadā Rudzītis izdeva atmiņu grāmatu „Manas dzīves dēkas”. Tur raksta, kā Rudzītim zemapziņā dzima ideja par avīzi. Viņš pats sev vaicāja: „Kā to paveikt, kā piekļūt pa visu plašo zemi izsvaidītajiem latviešiem, kas pie tam bija nepārtrauktā kustībā, bieži nezinādami, kur tie apmetīsies vistuvākajā laikā?”.

Lasītākās ziņas valstī

Avīzi ar ko esmu saistīts dibināja pat agrāk. Brīvās Latvijas tiešais priekštecis ir Londonas Avīze, ko apvienoja ar Vācijā izdoto laikrakstu „Latvija” 1986. gada oktobrī zem šo vēsturiski nozīmīgo un simbolisko nosaukumu. Londonas Avīzi jau izdeva kopš 1942. gada marta – laikā kamēr Vācijas kaŗaspēks ne tikai okupēja Latviju bet vēl nebija piedzīvojusi savu pirmo sakāvi, laikā kamēr avīzi bija jāizdod britu kaŗa cenzūras ietvaros un situācijā,kad Padomju Savienība bija britu sabiedrotais . Londonas Avīzei bija jācīnās ar britu izlūkdienestu, lai to varētu turpināt izdot.

Bet 1942. gadā jau pastāvēja citas latviešu avīzes svešumā, kuŗas tad jau bija vietā un gatavas to apsveikt: Arğentīnā iznākošais žurnāls Latvija- Letonia:” „Londonas Avīze” – tā saucas Latvju Biedrības, Lielbritānijā, mēnešraksts, kura pirmais numurs (1942.g. marts) ir sasniedzis mūsu redakciju. (..) Ievadā - gaitas iesākot – atzīmēts, ka mēnešraksta mērķis un uzdevums ir ciešāk savā starpā saistīt latviešus, kas pagaidām atraduši patvērumu Anglijas viesmīlīgajā zemē, un veicināt savstarpēju domu apmaiņu. Vislabākos novēlējumus jaunajam ceļa biedrim sūta mēnešraksta „Latvija” red.”

Par šo citātu un par daļu no vēsturiskās vielas ko esmu izmantojis šeit man jāpateicās Velga Kincei un viņas sagatavotam rakstam: “Latviešu prese Lielbritānijā, Skats no Misiņa bibliotēkas”.

Rudzītis savā grāmatā citē filozofa, profesora Paula Jureviča domas par avīzes nozīmi trimdas apstākļos. „Kad tauta ir tā izkaisīta kā tagad mēs, avīze ir galvenā, daudzos gadījumos pat vienīgā tautas vienotāja. Ja aizrādītu, ka tādu lomu spēlē vēl arī baznīca, teātris, kultūras dienas un citi sarīkojumi, tad ir tomēr skaidrs, ka bez avīzes tie nebūtu labi iespējami, bieži pat nemaz iespējami. Kopīgs centrs, no kuŗa ziņo par kopīgiem notikumiem, nodomiem, iecerēm utt., ir pilnīgi neaizstājams”.

Avīzes loma trimdas apstākļos šāda kopīgā centra veidošanā nav apstrīdama– ne tikai no informācijas viedokļa bet arī no ideoloğiskā. Un tas nav mainījies vēl - no pirmām „sienas avīzēm” bēgļu un darba nometnēs līdz šai baltai dienai. Informācija paša pirmā bija vajadzīga: „Iesākumā bija Vārds”. Par Facebook, Draugiem, Tviteru un ziņu portāliem neviens tad protams nevarēja zināt – bez šaubām ar šādiem līdzekļiem tagad lielo darbu lai izveidot „kopīgu centru” izdarīt būtu bijis vieglāk. Bet vai tādā ziņā drukāta avīze būtu bijusi vispār vajadzīga?

=======================================================================

Bez latviešu sabiedrības, protams, nebūtu vajadzība pēc latviešu plašsaziņas līdzekļiem svešumā. Bet kas tad padara sabiedrību par sabiedrību? Ir pazīstama grāmata par organizācijām ko sarakstīja vairāki autori (to starpā Peter Senge) kas saucās The Fifth Discipline Fieldbook (“Piektās disciplīnas rokas grāmata”). Tur piemin sešus elementus kas veselīgi darbojošai sabiedrībai vajadzīgi:

  1. Darbības spējas – sevi vadīt, sevi uzlabot, sevi koordinēt

  2. Apņemšanās – kopīga apņemšanās – starp vadību, starp biedriem

  3. Ieguldījums – ir iespējami visiem sabiedrības biedriem dot kautko no sevis kopējam labumam

  4. Nepārtrauktība – sabiedrība turpinājās – varbūt mainās – bet netiek pārtraukta. Dibinājās tradīcijas un „sabiedriskā atmiņa”

  5. Sadarbība – ar personīgu uzticēšanos un ar informāciju kas brīvi plūst starp sabiedrības locekļiem. No tā nāk kopēja vīzija un kopējais darbs

  6. Apziņa – ideoloğiskais: sabiedrība spēj piesaukt pozitīvas vērtības, ētiku, cieņu no kā izrit praktiskā darbība.


Zinam, ka agrākai trimdas sabiedrībai piemīta visas šīs augšminētās īpašības – un avīzes, mēnešraksti un žurnāli atspoguļoja un pastiprināja šīs īpašības. Zinām arī, ka šai bijušai trimdas sabiedrībai kuŗā mēs sastāvam vājā vieta tagad ir ceturtais punkts: nepārtrauktība.

Jaunlatviešu sabiedrība Lielbritānijā, (es teiktu - kā arī tās mēdiju) vājā vieta ir citur: paša pēdējā, apziņa/ ideoloğija.

Kinces kundze savā rakstā piemin, ka latviešu trimdas izdevumu bibliografija,ir apzināts gandrīz 60 dažādu preses izdevumu, kas izdoti Lielbritānijā. Tagad, ārpus skolu, baznīcu un atsevišķu organizāciju mēnešrakstiem vai mājas lapām Lielbritānijā ir tikai trīs nozīmīgi plašsaziņu līdzekļi: avīze „Brīvā Latvija”(pieder Lielbritānjas, Vācijas un Zviedrijas sabiedriskām organizācijām, portāls „Anglo Baltic News” (pieder privātu ieguldītāju grupai) un portāls „latviesiem.co.uk” (atbalsta Nacionālā Padome Lielbritānijā). Un ja tagad Lielbritānijā ir vairāk nekā desmit reiz vairāk latviešu kā bija tad, kad bija 60 preses izdevumi, tas man liek domāt, ka jaunā latviešu sabiedrība nav vēl sasniegusi visas sešas īpašības ko minēju agrāk. Un kā teicu, manuprāt tas elements kas visvairāk trūkst tagad ir ideoloğiskais.

Tādēļ nevar būt runa par konkurenci starp šīm avīzēm un portāļiem – ir vietas daudz vairākiem. Padomājiet – 100000 latviešu Lielbritānijā – kas tā par potenci! Ja mēs tik skaistus dziesmu svētkus rīkojām ar 4000 Lielbritānijas latviešiem – tad kādus mēs tagad varētu rīkot?

Starp citu, es zinu, ka desmitiem tūkstoši lieto Facebook, Draugus un citu t.s. sociālos medijus lai sazināties bet vai tās spētu aizvietot avīzes un portālus: ne manā uzskatā (bet pieļauju, ka kādu dienu atradīšu, ka esmu kļūdijies). Šīs technoloğijas dod visādas priekšrocības – bet manā pieredzē tās nav aizvietojušas organizācijas vai tradicionālākus mēdiju avotus – manā uzskatā tie drīzāk papildina, nevis aizvieto esošo.

Protams, viss tagad strauji mainās – straujāk nekā bijušās trimdas organizācijas spēj uzņemt. Dibinājas latviešu skoliņas (divdesmit Anglijā un Īrijā!), koŗi un tautas deju kopas (piemēram Londonā tagad divas!). Tagad – jau pēc vairākiem gadiem - arī sāk dibināties biedrības un varbūt tas nozīmē ka sāk arī rasties ideoloğiskais elements jaunlatviešu sabiedrībā.

Pirmā problēma: pastāvēs, kas pārvērtīsies – un mēs pietiekam ātri nepārvēršamies. Daļēji vecā un jaunā sabiedrība saskarās un sadarbojās un daļēji ne – dabisku iemeslu dēļ jaunā sabiedrība netaps par veco. Vecai trimdas sabiedrībai ir jāatrod veidus kā mainīties un padarīt sevi par būtisku jaunajā situācijā – un pašlaik tas mums neizdodas. Terēze Bogdanova, kas vada portālu „latviesiem.co.uk” man nesen rakstīja: „No savas puses vēlētos atzīmēt, ka DVF organizācija, diemžēl no visām Anglijas trimdas organizācijām manuprāt ir bijusi un diemžēl joprojām ir visgausākā jaunu spēku (lasi- jauniebraucēju) piesaistīšanā un līdz ar to arī nav vēl īpaši adaptējusies mūsdienu mediju vidē. Lai organizācijai būtu nākotne Anglijā, tās vadītājiem ir jāsaprot, ka viņi/viņas vairs nepārzin šejienes latviešu sabiedrības vajadzības un vēlmes un ka ir jāiegulda pūles, lai iepazītu un izzinātu to. Piekrītu, ka tas var būt biedējoši un ir ļoti laikietilpīgs un darbietilpīgs process, taču bez tā diemžēl neiztikt. Organizācijai ir jāskaidro savi mērķi, savas pastāvēšanas jēga un mediju vide var lieliski kalpot kā platforma, lai šī informācija sasniegtu šo sabiedrību.” Šie ir skarbi, bet patiesi, vārdi.

Otro problēmu jau pieminēja – kopējas apziņas trūkums jaunlatviešos.

Un ja jaunai latviešu tā saucamā diasporas sabiedrība trūkst ideoloğiskais elements un esošai latviešu sabiedrībai trūkst dzīvais spēks tad, saliekot abus kopā, ar plašsaziņas līdzekļiem varam palīdzēt atrisināt abus šos trūkumus. Un ja mums izdodas abas šīs problēmas atrisināt, tad mēs veicināsim latviešu identitātes uzturēšanu svešumā. Un tas ir mūsu vissvarīgākais un vissvētākais uzdevums. Un atbilde jautājumam referāta virsrakstā (kas ir mediju loma?) ir tieši šis uzdevums, tieši šī loma.

Un te protams mūsu avīzēm un citiem plašsaziņu līdzekļiem arī jāmainās. Varbūt visvairāk jāmainās mūsu senās avīzes lai tās piedalītos šajā darbā un arī lai tās pastāvētu. Mums nav jāmaina mūsu vērtības – jo tās ir spēcīgas – bet ir jāatrod jaunas formas un jauna auditorija.

Nesen es rakstā Brīvā Latvijā runāju par avīzes filozofiju un jēgu zem četriem virsrakstiem:

  • Saikne ar Latviju bijušās trimdas vecākām paaudzēm: Daudziem no mūsu vecākās paaudzes pārstāvjiem, kam nav pieejams internets, Brīvā Latvija ir gandrīz vienīgais veids kā viņi var uzzināt kas notiek Latvijā un viņu mītņu zemju latviešu sabiedrībā. Šie cilvēki uzbūvēja trimdas sabiedrību un bija mūsu organizāciju dibinātāji un pamats. Esam viņiem daudz parādā. Priekš manis, ja būtu tikai šis punkts – es turpinātu cīnīties par avīzes pastāvēšanu – tā man pietiek kā motivācija.Bet protams šī motivācija derēs tikai uz ierobežotu periodu.

Bet protams ir daudz kas vēl – lielais iesāktais darbs kas nekad nebūs padarīts:

  • Ārzemju latviešu dzīves dokumentācija: Katru dienu Eiropas zemēs ārpus Latvijas latviešu dzīve rit: sabiedriskā, ģimeniskā, darba un pat valstiskā. Katru dienu tiek bagātināts latviešu tautas pūrs un tas ir jāpieraksta, lai neietu zudumā.

  • Informācijas darbs: Avīzei joprojām ir svarīga informācijas loma – paziņojumos parādās plānotie sarīkojumi (kas protams tagad iet plašumā), tiek aprakstīts notikušais mūsu organizācijās, draudzēs. Mums ir jāspēj augt un tikt līdzi jaunai latviešu pasaulei ārpus Latvijas.

  • Rietumu latviešu vērtību un kultūras nešana uz Latviju: Šis ir interesants punkts. Nedomāju, ka pietiek, ka mēs kopjam savu kultūru un ideoloğiju šeit. Ar avīzes starpniecību varam bagātināt Latvijas kultūras pūru, sniegt mūsu ieskatus vēsturē, rast neatkarīgas informācijas avotu kas trūkst (es atvainojos bet man jāsaka, nabadzīgā) Latvijas informatīvā telpā, varam palīdzēt veicināt rietumniecisku domāšanu. Bet protams nedrīkstam aizmirst arī Latvijas vērtības atvest šeit.

Un lai visi jaunie mēdiji – avīzes, portāļi, sociālie tīkli nāk talkā. Attīstīsimies kā sabiedrība – zinu, ka vēl labāki saziņu veidi radīsies kuŗus vēl pat nespējam iedomāties.

Kopā, mūsu rokās ir iespēja,laiks, telpa un ļaudis lai radītu veselīgu,ražīgu, kulturāli bagātu sabiedrību ārpus Latvijas un, to darot, glabāt un veicināt latviešu valodu un kultūru. Vai izdosies – nezinu. Bet lai mums izdotos, plašsaziņas līdzekļiem, jauniem un veciem, sabiedriskām organizācijām, jaunām un vecām, jāspēlē pamata lomu.

2012. gada 25. aprīlī

Aivars Sinka, Brīvās Latvijas Izdevēju Kopas priekšsēdis

Konferences "Latviešu organizāciju ārpus Latvijas nākotne un informācijas apmaiņas loma to darbībā" ietvaros, no 2012.gada 25-26.maijam Daugavas Vanagu Vācijā centrā "Bērzaine", Freiburgā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti