Dalies:

Aija Kīns: Garezers mums ir svarīgs latviešu draugu dēļ

Aija Kīns: Garezers mums ir svarīgs  latviešu draugu dēļ
Foto: Anna Zvejniece; attēlā Aija, Māra, Krišs, Ēriks un Audris (klēpī) Kīni
  • 18. Apr. 2019

Jau pēc diviem mēnešiem – vasaras saulgriežos – sāksies ikgadējās latviskuma un draudzības piepildītās bērnu un jauniešu nometnes Garezerā  - latviešu īpašumā Amerikas Savienotajās valstīs (ASV). Viena no garezerietēm – Aija Kīns, kura bērnības vasaras pavadījusi Garezerā, bet nu pati ir Garezera bērnu nometnes vadītāja  – šopavasar viesojas Rīgā, kur tikās arī ar audzinātājiem, kas šovasar uz Garezeru dosies no Latvijas.

Par Garezera nozīmi latvietības, latviešu valodas un draudzības stiprināšanā šī saruna.

Aija: Garezerā pavadīju vai katru bērnības vasaru - zinu tur katru taciņu. Atgriezos Garezerā, kad mani bērni sāka turp braukt, un izdomāju iesaistīties nometnes vadīšanā. Gan es, gan Anita Erkmanis, kas vada Garezera sagatavošanas skolu, esam izglītotas skolotājas, man ir arī grāds skolas vadībā. Garezers ir ļoti svarīgs gan mums pašām, gan latviešu bērniem. Gribam, lai tas turpinās. Tas ir liels darbs, bet tas jādara. Mani bērni Garezerā ir katru vasaru. Mūsu ģimene gan secinājusi, ka Garezers mums svarīgs ne tik daudz latviešu valodas ziņā, cik latviešu draugu dēļ. Tur arī sadraudzējos ar saviem labākajiem latviešu draugiem, kas man ir uz mūžu. Mūsu ģimene gan arī katru otro vasaru brauc uz Latviju; te varam uzlabot arī savas latviešu valodas prasmes.

Lasītākās ziņas

Tātad galvenais, kas katru vasaru velk atkal uz Garezeru, ir draugi?

Draugi, ar kuriem kopā esmu uzaugusi, ir svarīgi. Domāju, ka līdzīgi tas būs mūsu bērniem. Taču ļoti svarīga ir arī latvietība. Sajūtas, kas saistās ar latvietību, gan laika gaitā ir mainījušās. Kad Garezerā gāju vasaras vidusskolā, Latvija vēl nebija atguvusi brīvību, tāpēc toreiz uzturēt latvisko identitāti bija vēl svarīgāk. Garezers bija tā vieta, kur cīnījāmies par Latvijas brīvību, dedzinājām padomju karogus. Tas mūs visus saturēja kopā.

Tomēr arī tagad latvietība Garezerā ir būtiska. Uz Garezeru brauc arī bērni, kuri reti tiek uz Latviju vai arī vispār nav te bijuši: Garezers ir viņu mazā Latvija.

Runājot par latviešu valodu, mēs strādājam, lai nometnē bērnu latviešu valodas zināšanas uzlabotos. Taču esam atvērti arī tiem, kuri nerunā latviski. Ir pat speciāla nometne „Valodas vārti” un „Valodas sēta” bērniem un jauniešiem, kuri nerunā latviski. Divu nedēļu laikā viņi ir spiesti iemācīties vismaz sarunvalodas vārdus: kas ir pludmale, kas ir ēdamzāle utt.. Cenšamies runāt tikai latviski, tāpēc nekas, ka audzinātāja no Latvijas labi nemāk angļu valodu. Realitāte gan ir tāda, ka bērni savstarpēji runā angliski. Arī, ja būs runa par bērnu emocijām vai drošību, mēs tomēr pāriesim un angļu valodu. Daudz tulkojam, jo negribam, lai bērni nometnē jūtas neforši. Mums ir svarīgi, lai bērni emocionāli jūtas labi un droši. Gribam, lai viņi pie mums atgriežas. Bērni nav vainīgi, ka viņi nerunā latviski. Pie mums brauc arī bērni, kuru ģimenes ikdienā nerunā latviski, jo ir jauktās ģimenes vai arī viņu vecākiem latviešu valoda nav stipra. Mans uzskats ir, ka jebkurš latvietis, jebkurš bērns mums ir svarīgs, vienalga, vai viņš latviski runā vai nē. Man prieks par katru bērnu, ko iesaistām mūsu sporta nodarbībās, dziedāšanā vai tautas dejās. Pat, ja viņi nerunā latviski, ja spēsim viņus aizraut, viņiem radīsies un saglabāsies interese par latvisko, viņi brauks uz Latviju, paliks latviešu sabiedrībā. Ir ģimenes, kur nerunā latviski, bet latviskā identitāte viņiem joprojām ir svarīga. Jāatzīst, ka ar katru nākamo trimdas paaudzi latviešu valodas zināšanu līmenis krītas un mums tam ir jāpielāgojas. Tomēr Garezera nometņu mērķis, bez šaubām, ir ne tikai uzturēt latvisko identitāti, bet arī runāt latviski.

Kopumā ir četras programmas: Garezera bērnudārzs, Garezera bērnu nometne, sagatavošanas skola un vasaras vidusskola.

Nometnes paredzētas tikai bērniem, taču ļoti daudzas latviešu ģimenes ir iepirkušas Garezerā mājas, tāpēc daļa vecāku tāpat ir tuvu klāt. Daudzu bērnu vecāki paši kādreiz bijuši Garezera nometnēs un viņi grib, lai bērniem arī ir šī mīlestība pret Garezeru. Ir arī vecvecāki, kas ved savus mazbērnus uz nometni, jo viņiem tas ir svarīgi.

Kā bērni pavada savas dienas Garezera nometnēs?

Mēs gribam veicināt bērnu mīlestību pret Garezeru un Latviju, taču gribam arī, lai viņiem būtu arī draudzība un izklaides. Tā ir riktīga bērnu nometne, ne tikai skola. Bērni daudz iet dabā. Ir ļoti foršas vakara nodarbības, izklaides. Garezera vasaras viduskola – nu tas jau ir nopietnāk, tur sešas nedēļas tiešām jāmācās.

Kuri ir tie svarīgākie brīži Garezera nometnēs?

Nometnes beigās gribam noskaidrot, kas bērniem nometnē vislabāk patika. Pagājušā gadā mani pārsteidza, ka daudzi atzīmēja, ka viņiem vislabākais brīdis bijis, kad velkam mastā Latvijas karogu un dziedam „Dievs, svētī Latviju!”. Tas laikam ir tas mirklis, kad viņi visvairāk izjūt savu latvietību un piederību latviešu sabiedrībai. Garezerā ir dažas ļoti svarīgas tradīcijas, kas tur ieviesušās jau kopš manām bērnu dienām. Svarīga nometnē ir labestības tēma: labestība pret dabu, labestība pret citiem, labestība pret Latviju.

Jau pieminēju vakara nodarbības. Šķiet, vismīļākā nodarbība ir karogu spēle. Bērni sadalās divās komandās un cīnās, kurš ātrāk atradīs karogus mežā. Bērni šo spēli spēlē vakarā, bet vidusskolnieki: tumšā mežā, naktī. Visiem ļoti patīk arī šķēršļu gājiens, kas tāpat mazajiem ir vakarā, bet lielajiem naktī. Ir pludmales vakari ar ūdens atrakcijām.

Pa dienu bērniem ir cita veida nodarbības, ko viņi tāpat gaida: keramika, rotkalšana. Galvenais sporta veids Garezerā ir volejbols, to spēlē visi bērni. Vienmēr cenšamies piedāvāt arī ko jaunu, lai ir pārsteigums. Katru gadu nometnēm ir cita tēma. Pērn tā bija Latvijas simtgade, bet šā gada tēma būs daba. Runāsim par to, cik saistībai ar dabu ir liela loma latviešu identitātē: kāpēc ozols ir simbols, kā gadskārtas saistītas ar dabu.

Ik pa divām nedēļām ir skaists svecīšu dievkalpojums.

Katru piektdienas vakaru ir ugunskurs, pie tā dziedam latviešu dziesmas. Mūsu mīļie audzinātāji no Latvijas to visu papildina ar jaunām dziesmām, jaunām tradīcijām, kas nāk klāt pie visa vecā.

Tas nodrošina nometņu attīstību?

Jā, attīstībai jābūt. Man ļoti patīk arī tas, ka Latvijas jauniešiem ir iespēja aizbraukt uz Ameriku, lai strādātu Garezerā, iepazītu trimdas latviešus. Audzinātāji no Latvijas ir kā Latvijas vēstnieki Garezerā.

Vai uz nometnēm Garezerā dodas tikai tie, kuri jau paaudzēs dzīvo ārpus Latvijas vai atbrauc arī tie, kuri no Latvijas izbraukuši salīdzinoši nesen?

Pārsvarā tur ierodas vecā trimda. Taču atbrauc arī bērni, kuru ģimenes ASV iebraukuši apmēram pirms desmit gadiem. Viņu kļūst aizvien vairāk, viņi pamazām ienāk Garezera sabiedrībā un arī šajās ģimenēs bērnu latviešu valodas līmenis ir ļoti atšķirīgs.

Es pati arī esmu kādu laiku dzīvojusi Latvijā un interesanti, ka dēļ savas ģimenes, dēļ Garezera ASV jūtos latviskāka nekā Latvijā. Ārpus Latvijas man ir vairāk iespēju dziedāt tautasdziesmas, uzvilkt tautastērpu. Tas ir arī tas, ko mēs nometnē bērniem piedāvājam. Es gan jūtu, ka tagad bērni zina mazāk tautasdziesmu nekā mēs zinājām manā bērnībā. Kad es biju maza, dziedājām ne tikai Garezerā: latvieši tikās un dziedāja arī krodziņos.

Kā izdodas uzturēt šo latvisko vietu – Garezeru – ASV?

Garezers eksistē, pateicoties atbalstītājiem un ziedotājiem. Ir ziedotāji, kas ziedo kādas konkrētas ēkas atjaunošanai vai gādā par tenisa laukumu sakopšanu. Īpašumā tiek rīkotas lielas talkas, jo nav iespējams kādam samaksāt, lai kāds cits sakopj to lielo teritroriju, kas tur ir. Strādājot nometnē ir jādara visi darbi, kas nepieciešami. Ja esi audzinātājs, bet ir situācija, kad jāberzē podi, tad jāberzē podi! Garezers ir mīlestības darbs un sirdsdarbs bet visiem ir jādara tas, kas ir jādara, citādi Garezers neeksistēs. Garezera izglītības programmas ar mācību materiāliem un grāmatām atbalsta arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, bet gribētos šīs saites ar Latviju vēl vairāk stiprināt.

Garezera tīmekļa vietnē teikts, ka nometnēm bija jāpiesakās līdz 15. aprīlim. Ja kāds ir nokavējis, vai vēl ir iespēja?

Mēs jau gribētu, lai visi laicīgi piesakās, lai mēs varētu saplānot, cik audzinātājus vajadzēs un citas lietas. Taču zinām, ka laikus ne visi piesakās, tāpēc īstenībā var pat pieteikties līdz pēdējam mirklim. Taču jāņem vērā, ka vasaras skolās vietu skaits ir ierobežots.

Foto: Anna Zvejniece; attēlā Aija, Māra, Krišs, Ēriks un Audris (klēpī) Kīni

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti