Dalies:

ABN: Par miglā tīto nākotni

ABN: Par miglā tīto nākotni
  • 17. Oct. 2018

Sarunas par valdības veidošanu nupat tikai tā īsti ieskrējušās, un šobrīd ir skaidrs tikai tas, ka skaidrs nav nekas. Tiesa, Saskaņas valdībā nebūs, vismaz par to visi šobrīd skaļi ir paziņojuši, lai gan KPV LV kārtējo reizi pamanījusies izteikties visai miglaini.

Izskatās, ka Jaunās konservatīvās partijas (JKP) priekšsēdis Jānis Bordāns par valdības vadītāju tomēr nekļūs, jo pārējās partijas viņa piedāvājumu nav atbalstījušas, sakot, ka vispirms būtu jārunā un jāvienojas par darāmajiem darbiem un tikai tad varētu runāt par amatu sadalījumu un personālijām. Ir vēl daži iebildumi, turklāt KPV LV ir krasi mainījusi savu izturēšanos – ja pirms vēlēšanām tās premjera kandidāts un neformālais partijas līderis Aldis Gobzems izturējās kā kareivīgs hunnis, kurš tūlīt visu apgriezīs ar kājām gaisā, tad pēc vēlēšanām drīzāk atgādina kādas miermīlīgas sektas vadoni. Jebkurā gadījumā – tas nozīmē tikai to, ka KPV LV var mainīties jebkā un izdarīt jebko. 13. Saeimas sastāvs jau tā būs raibs, un, ievērojot tajā ievēlēto visai dažādo izpratni un vēlmes, nav grūti paredzēt, ka nākamie četri gadi diez vai Latvijai būs mierīgi un rimti.

Jau šobrīd ir izskanējušas runas par jaunās, vēl neapstiprinātās Saeimas atlaišanu, lai gan šobrīd par to runāt ir mazliet uzjautrinoši, jo ievēlētie deputāti vēl pat nav nodevuši zvērestu. Turklāt Saeimai darbos būtu jāpierāda, ka tā nav spējīga normāli strādāt. Tomēr manuprāt ir vietā atgādināt, kā var tikt pie Saeimas ārkārtas pirmstermiņa vēlēšanām.

Lasītākās ziņas valstī

Satversmē ir divi jēdzieni – „atsaukšana” un „atlaišana”. 14. pantā rakstīts par Saeimas atsaukšanu. Proti, to var izdarīt tauta, bet atcelšanai ir daži ierobežojumi: „Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu. Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts Prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu.” Tātad, nerunājot par to, ka jāsavāc vispirms vismaz desmitās daļas vēlētāju paraksti par nobalsošanu jeb referendumu, faktiski to var darīt ne ātrāk kā pēc gada.

Satversmes 48. pants savukārt nosaka, kā Saeimu var atlaist Valsts prezidents, tai nav laika ierobežojumu, bet referendumā par atlaišanu ir jānobalso vismaz pusei vēlētāju: „Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

Ar vārdu sakot, pat ja 13. Saeima uzvedīsies nesaprātīgi, kaitējot Latvijas interesēm, to atcelt vai atlaist nebūs vienkārši. Turklāt raibā 13.Saeima būs tā, kas ievēlēs nākamo Valsts prezidentu, un maz ticams, ka tā būs gudra, principiāla un godīga persona, lai cik briesmīgi arī tāds pieņēmums izklausās.

Raugoties uz vēl neapstiprinātajiem jaunievēlētajiem deputātiem, bažas rada vēl kāda lieta, kas Latvijas demokrātiju un neatkarību var apdraudēt krietni vairāk nekā pats „raibais tirgus” Saeimā. Runa ir par partiju un deputātu attieksmi pret žurnālistiem un viņu tiesībām rakstīt ne to, ko grib partijas. Citiem vārdiem sakot, runa ir par preses brīvību un neatkarību, par vārda brīvību. Par „Saskaņu” vispār nav vērts daudz runāt, brīva un neatkarīga prese tai nekad nav bijusi mīļa, tieši otrādi – tā ir bijusi kaitinošs traucēklis. Taču arī tā dēvētā „latviskā spārna” partijas un apvienības par preses brīvību un neatkarību savās programmās nerunā, ja nu vienīgi piemin uzticamu presi, ko var tulkot dažādi.

Vēl vairāk – KPV LV pirms vēlēšanām solīja atlaist žurnālistus un katru mediju un žurnālistu, kurš nerakstīja to, kas partijai patīk vai uzdeva netīkamus jautājumus, dēvēja par nopirktiem un apgalvoja, ka tie melo. Nacionālā apvienība jau labu laiku kritizē sabiedriskos medijus, jo tie, lūk, nedarbojoties tik patriotiski un kvēli, kā tas esot vajadzīgs. Šobrīd arī JKP un Jānis Bordāns uz medijiem jau raugās ar aizdomām, jo tie nesajūsminās par katru partijas ideju un priekšlikumu. Vienīgi „attīstībai/Par!” ir paudusi bažas par šo autoritārisma virzienu un vēlmi ierobežot preses, tātad vārda brīvību. Pieņemu, ka arī „Jaunā Vienotība” nepieciešamības gadījumā aizstāvēs mediju brīvību, bet par Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) grūti pateikt, ko tā darīs gadījumā, ja ideoloģiskie uzbrukumi medijiem un žurnālistiem pēc pašreizējās pēcvēlēšanu  pauzes turpināsies. Jau vairākās Austrumeiropas valstīs, piemēram, Polijā un Ungārijā, populisti ir padarījuši medijus par vairāk vai mazāk sev paklausīgiem strādnieciņiem.

Bažas par to, ka visvairāk var ciest sabiedriskie mediji, jo tos valsts institūcijas var viegli sasniegt, nav bez pamata. Kā intervijā Latvijas Radio1 sacīja politoloģe prof. Vita Matīsa 15. oktobrī, attieksme pret preses brīvību Latvijā rada bažas un daudz būs atkarīgs no vēlētājiem – cik svarīga viņuprāt ir demokrātija un vārda brīvība un kā viņi to saprot. Tādēļ ar zināmu satraukumu nākas sekot ne tikai valdības veidošanai un atliek cerēt, ka jaunievēlētajiem deputātiem nepietrūks veselā saprāta un viņi atcerēsies par Latviju un tās nākotni.

Autors: Sallija Benfelde
Avots: Brīvā Latvija
Publicēts sadarbībā ar portālu Anglo Baltic News

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti