Dalies:

4. maijs un latviešu polītiskā likteņa pavērsieni- Ojārs Kalniņš intervijā Ligitai Kovtunai

4. maijs un latviešu polītiskā likteņa pavērsieni- Ojārs Kalniņš intervijā Ligitai Kovtunai
  • 02. May. 2020

Jūsu atmiņas par laiku pirms 30 gadiem, kad 4. maijā tika deklarēta Latvijas Republika kā atjaunota neatkarīga valsts?

Manas atmiņas par šo nozīmīgo brīdi aizsniedzas mēnesi iepriekš, 1990. gada 9. aprīlī, kad PBLA bija sarīkojusi sanāksmi kopā ar Latvijas Tautas fronti Straumēnos, Anglijā. Es tajā biju aicināts piedalīties, bija ieradušies arī Ivars Godmanis, Jānis Jurkāns, Valdis Šteins, Aleksandrs Kiršteins. No PBLA puses – Gunārs Meierovics, brāļi Pavlovski. Manās piezīmēs rakstīts, spriedām par to, ka PBLA sniegs atbalstu, konsultējot Tautas fronti un vēlāk – Augstāko Padomi. 8. aprīlī man bija jāizlido uz Vašingtonu, kur prezidents Džordžs Bušs Baltajā namā bija gatavs tikties ar Amerikas baltiešiem. 11. aprīlī notika šī tikšanās – ar trīs Baltijas valstu pārstāvjiem tikās Bušs, ārlietu ministrs Džeims Beikers, Drošības padomes vadītājs Brents Skoukrofta (Brent Scowcroft), un pusotru stundu mēs runājām par nākotni. Dž. Bušs izteica savu atbalstu Baltijas valstu neatkarības centieniem, bet arī ieteica būt ļoti uzmanīgiem, jo PSRS ir uz sabrukuma robežas un ir draudi, ka tas būs „asiņaini”, ka iespējams pat pilsoņu kaŗš. Aicināja būt mierīgiem, nedarīt neko izaicinošu, jo Baltijas cilvēki var ciest. Šīs tikšanās fakts ir ne vien vēsturiski nozīmīgs, bet arī simbolisks – jau 1990. gada aprīlī ASV visaugstākās amatpersonas tiekas ar baltiešiem! 

Pēc divām nedēļām Sanfrancisko plānoti notiek ALAs kārtējais – 39. kongress. Kā viešņa tajā ieradusies žurnāliste no Latvijas – laikraksta Atmoda galvenā redaktore Elita Veidemane. Es toreiz biju atbildīgs par kontaktiem ar presi, ar Tautas fronti. Ar Sarmīti Ēlerti rēgulāri sazinājāmies pa telefaksu. Izrādās, telekomūnikāciju darbinieki Latvijā bija Tautas frontei ļoti atbalstoši. 

Lasītākās ziņas valstī

Un todien, 4. maijā, man piezvanīja no Rīgas kāds Tautas frontes cilvēks, vairs neatminos, kuŗš tieši, un paziņoja par Augstākās Padomes balsojumu...

... par ko AP priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs teica – „Šis ir mūsu svētbrīdis!”

Tūlīt devos kongresa zālē un šo vēsti paziņoju. Un tad „gāja gaisā”! Mēs vairākkārt dziedājām „Dievs, svētī Latviju!”, apkampāmies... Tas bija neaizmirstams, emocionāls brīdis. 

Nākamajā mēnesī, jūnijā, man izdevās ierasties Latvijā – pēdējoreiz ar Padomju Savienības vīzu. Tolaik strādāju ALA, un, protams, attiecīgās „iestādes” zināja, ar ko nodarbojos. Es nodarbojos ar lobismu, biju preses pārstāvis, padomnieks PBLA, darbojos JBANC – Apvienotajā Baltijas – Amerikas nacionālajā komitejā. Un biju ideālists. 1984. gadā, kad vēl strādāju reklāmas aģentūrā Čikāgā un atbildēju tajā par radošo saturu, mani uzrunāja Vilis Vārsbergs, aicinot palīdzēt Čikāgas Ziņām veidot saturu angļu valodā. 1985.gadā, Aristīda Lamberga pierunāts, atstāju šo darbu un no Čikāgas pārcēlos uz Vašingtonu strādāt ALA par ārlietu vadītāju. Starp citu – ar divreiz mazāku atalgojumu. Bet tā taču bija lieliska iespēja, „lobista sapnis”!

Kad tad Amerika sāka nopietni uzņemt Baltijas neatkarības kustību?

Ar Baltijas ceļu 1989. gadā. Pirms tam bija rezervēti, bet pēc šī notikuma saprata, ka tas ir nopietni. Tad arī kļuva vieglāk strādāt, interese palielinājās – man zvanīja žurnālisti no Ņujorkas un citām pilsētām, aicinot stāstīt, kas tad īsti notiek, kas būs Baltijā. Jūnijā tikos ar Latvijas valdības pārstāvjiem, kopā ar Tautas frontes biedriem nosvinējām Jāņus Dzērbenē. Tolaik Ārlietu ministrijā jau strādāja tautieši – Kārlis Streips, Māra Sīmane, Kaija Gertnere u. c., viņi jau Latvijā bija atraduši savu vietu. 

Kur pats bijāt Baltijas ceļa dienā? 

Rīgā, pie Brīvības pieminekļa.

Kad 4. maijs, ko tagad svinam, klājot baltus galdautus, ienāca Amerikas latviešu svinamo dienu kalendārā?

Pamazām, jo daudzi Amerikas latvieši īsti neuzticējās Tautas frontes līdeŗiem. Arī tolaik Latvijas sūtnis ASV Anatols Dinbergs, ar kuŗu, būdams kontaktpersona starp ALA un Tautas fronti, bieži sazinājos. Viņš man jautāja – vai viņiem var uzticēties, vai viņi ir īstie? 1990. gadā notika Dinberga tikšanās ar Godmani un Jurkānu, un, kā izrādās, Ivars Godmanis bija lūdzis Dinbergu pieņemt mani darbā sūtniecībā, jo – loģiski, ka par to institūciju, kas veidos kontaktus ar ASV valdību, nu bija jākļūst tieši sūtniecībai. Līdz tam kontaktus uzturēja ALA. Tā 1991. gada 1. janvārī sāku strādāt, bet jau 2. janvārī pienāca ziņa par OMON iebrukumu Preses namā. 

Jautājums par to, kas ir šie jaunās Latvijas valdības pārstāvji, vai viņiem var uzticēties, vai tie nav vecie komūnisti, saņēmu bieži. Biju ar viņiem iepazinies un atbildēju – jā, var uzticēties, tā ir mana pārliecība, ka šie cilvēki vēlas Latvijas neatkarību, neraugoties uz to, kas bijuši pagātnē. Trimdas tautieši vēl ilgāku laiku turpināja būt skeptiski, un iemesli tam bija vairāki. Piemēram, kāda pazīstama Amerikas latviešu sabiedriskā darbiniece bija nobažījusies, ka nu tik brauks koŗi un teātri no Latvijas un „par mums vairs neviens neinteresēsies.” Dažiem cilvēkiem bija grūti „sagremot” to, ka nu uz Vašingtonu brauks Latvijas valdības pārstāvji, un mēs, kas visus gaŗos Latvijas okupācijas gadus bijām tie, kas runāja ar Amerikas valdību, vairs nebūsim vajadzīgi. Bet bija arī cilvēki, kas uzreiz saprata – Latvija ir brīva, tas ir tas, ko mēs gribējām, un tagad ir jāsadarbojas.

Vai tie saucās „rozā?”

Nu jā! Bija arī daudz debašu par Anatoliju Gorbunovu, un Aristīds Lambergs bija pirmais, kuŗš izteica gatavību ar viņu tikties, jo 1986. gadā jau bija notikusi Čatokvas konference Jūrmalā. Ģirts Zeidenbergs rīkoja Latvijas filmu izrādes, ko daļa tautiešu protestējot neapmeklēja, bet arī Ģirts bija to vidū, kas uzskatīja – kultūras sakari ir jāturpina un jākopj. Kas gan tik slikts varētu notikt, piemēram, pēc filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” noskatīšanās?! 

Tolaik jau bija arī cilvēki, kas uzskatīja, ka nevajag braukt uz Latviju, jo tādējādi mēs atbalstot komūnistus... Es pirmoreiz uz Latviju atbraucu kā tūrists 1978. gadā, un šis brauciens mani liktenīgi aizkustināja . Un radikālizēja.

Līdz ar paaudžu nomaiņu un vēsturisko pieredzi „plaisas” taču ir aizvilkušās. Vai piekritīsiet, ka aizdomu ēnas tautiešos ir izzudušas, vai arī kāda neuzticības „āža kāja” tomēr izlien?

Ko nu vairs! Nu jau tik daudz Latvijas latviešu dzīvo ārzemēs. Vēl vairāk – aktīvi darbojas trimdas organizācijās un pat ir to vadībā. Lai pieminam kaut vai dažas personas – manu kollēgu no Latvijas institūta Unu Veilandi, Ivetu Gravu, Elīnu Pinto Eiropā... 

Runājot par „plaisām” – zināju, izjutu, ka bija jau arī tāda starp Eiropas un Amerikas tautiešiem, ko skaidri izjutu, piemēram, 1985. gada Brīvības kuģa braucienā pa Baltijas jūru, proti, ASV latvieši bija nodomājuši Helsinkos pie PSRS vēstniecības sarīkot protesta demonstrāciju, kam iebilda „eiropieši”, sakot, ka tas nepatiks Somijas valdībai. Sēddemonstrācija tomēr notika, un somi mūs sumināja, cienāja ar alu. Eiropas latvieši uzskatīja, ka viņi, būdami tuvāk Latvijai, tomēr zina labāk, kā jārīkojas. Skaidrs bija tas – un ir joprojām –, ka ASV latvieši ir konservātīvāki, „eiropieši” – liberālāki. 

Amerikas tautieši savukārt bija atturīgi attiecībā uz Lugano forumu 1990. gadā, ko sarīkoja Šveicē dzīvojošā, bet Amerikā dzimusī Vita Matīsa... Bet – kā jums patīk apzīmējums „globālais latvietis”? 

Patīk! Manuprāt, ja esi latvietis sirdī, tu vari dzīvot jebkur – Honkongā, Dienvidafrikā, Kalifornijā – un strādāt Latvijai, meklēt un piesaistīt investīcijas utt. Tāpēc arī no sirds atbalstu Diasporas likumu. Diaspora ir ļoti, ļoti svarīga. Un vēl – Vašingtonā strādā Latvijas vēstnieks un daži diplomātiskie darbinieki – ja nebūtu goda konsulu, kas veicina sakarus un sadarbību ar Latviju, daudz kas vērtīgs nenotiktu, nebūtu iespējams. 

Nepavisam neuzskatu, ka latvietību nosaka „asinis” vai etniskums. Piemēram, Hosanu Abu Meri uzskatu par latvieti, jo viņš ar visu sirdi un dvēseli strādā Latvijai.

Un kā jums patīk vārds „diaspora”?

Nevienam nepatīk. Bet tas ir technisks, juridisks termins, to lieto Eiropas Savienībā. Nu, lietosim savā saziņā vārdus „ārzemju latvieši”! Es uzskatu, ka visos laikos ir labi, ka latvieši dzīvo arī citās zemēs. Viņi var doties pie mītnes zemju valdībām un veikt lobēšanas darbu par Latviju. Šim lobismam ir dziļas un nozīmīgas saknes, un šis darbs turpinās – lai atceramies, ko savulaik, aizv. gs. 70. gados, paveica Austrālijas latvieši, ko turpina paveikt mūsu tautieši Amerikā un Kanadā! Būdams Ārlietu komisijas vadītājs un apmeklējot lielvalstu valdības, ar prieku uzklausu, ka latvieši tiek respektēti un par viņiem/mums labi atsaucas. 

Kā izveidojās jūsu – politiķa liktenis Latvijā? Esat viens no ļoti retajiem, kas nav mainījis polītiskās partijas.

Neesmu gan, jau rit vienpadsmitais gads, kopā piederu Vienotībai. Partija ir mainījusies pa šiem gadiem, tagad saucas Jaunā Vienotība, es esmu palicis tas pats un turpat. Turpinu darboties kā polītiķis un diplomāts, un tas ir mans „labais liktenis”, ka varu darīt darbu, ko esmu darījis aizvadītajos 30 gados. Es uzticos savam polītiskajam spēkam, Vienotības ideju cilvēkiem, kas ir pieredzējuši, izglītoti. Turklāt manā pieredzē vēl nekad Latvijas vadībā nav bijis tik spēcīgs trio, kā tagad, ̶ Valsts prezidents Egils Levits, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Levits ir spožs un godīgs valstsvīrs, Rinkēvičs nevainojami vada valsts ārlietas deviņu gadu gaŗumā, bet Kariņš ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Eiropā – pieminēšu vienu spilgtu faktu: aizvadītajā gadā sarežģītajās un svarīgajās Eiropas Savienības valstu vadītāju sarunās ar Borisu Džonsonu Brexit sakarā tieši Kariņu izvēlējās par mediatoru.

Šī spēcīgā komanda arī ļauj cerēt, ka veiksmīgi atkopsimies pēc krizes, pamatu cerībām dod arī mūsu izcilie mediķi.

Vai 30 gadi valsts mūžā ir daudz vai maz?

Reiz iedomājos – mani vecāki taču neatkarīgā Latvijā nodzīvoja tikai 22 gadus, savulaik tā man likās vesela mūžība! Es neatkarīgā Latvijā esmu jau 29 gadus... Ņemot vērā to pagātnes mantojumu Latvijai, no kā vēl līdz galam neesam atraisījušies, ņemot vērā to, ka Latvija cieta ne tikai fiziski, bet arī psīcholoģiski, panākts ir ļoti daudz. Esam tikuši daudz tālāk, nekā es to biju sagaidījis. Iedomāsimies vien 2004. gadu, kad iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO – kuŗš gan tam varēja noticēt?! Vai arī šī krize nav apliecinājums mūsu spēkam – Eiropas „vecajās demokratijās” iet grūtāk nekā mums. 

Vai abi ar Irmu (dzīvesbiedri Irmu Kalniņu, etiķetes speciālisti. – L. K. ) 4. maijā klāsiet galdu ar baltu galdautu?

Katrā ziņā, jo šis ir laiks, ko mēs abi esam izdzīvojuši. Vēl nezinām, vai „baltais galdauts” būs mūsu lauku mājās, vai Rīgas dzīvoklī,  ̶ tādi apstākļi... 

Jūsu vēlējums tautiešiem svētkos?

Turpināt strādāt kopā un savstarpēji uzticēties, ieraudzīt pozītīvo un atbalstīt jauno paaudzi, kas iemantos to, ko mēs darām, un veidos nākotni! 

Autors: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti