Dalies:

25 dienas laivā no Zviedrijas un Ameriku. Kā tas bija? Jūlija Bergmanis. 4. daļa

25 dienas laivā no Zviedrijas un Ameriku. Kā tas bija? Jūlija Bergmanis. 4. daļa
  • 01. May. 2019

Kas ir 25 dienas 103 gadus ilgā mūžā?  Tāds nieka sprīdis vien ir. Taču 25 dienas 1950. gadā, no 3. līdz 28. augustam, Jūlijas Bergmanis dzīvē bija bija neaizmirstam un neticams laiks. Laiks, kas beidzot mainīja viņas dzīvi. Jūlija un viņas topošais vīrs Andrejs beidzot ieguva mieru un patvērumu. Viņi kopā ar vēl aptuveni 100 likteņa biedriem devās bīstamā ceļojumā ar pārbūvētu zvejas laivu no Zviedrijas uz Ameriku, lai kara posts paliktu aiz muguras.

Nu jau Jūlija Bergmanis ir atpakaļ Latvijā. Viņa atgriezās nesen, 103 gadu vecumā pēc 75 gadu prombūtnes. Jau rakstījām, kā pēc pieredzētajām deportācijām Jūlija nolēma bēgt un kādas bija viņas bēgļu gaitas Latvijā un Eiropā. Šajā stāstā par lielo jūras braucienu, kā to sauc pati Jūlija, uz Ameriku.

Pirms tam divus gadus pavadījusi Zviedrijas pilsētā Lundā, Jūlija nolēma pārcelties uz Gēteborgu pie draudzenes. Taču tad nāca ziņa, kas plānus sagrieza kājām gaisā. Viņa padzirdēja no Andreja, kurš, savukārt, to uzzināja no saviem draugiem, ka latvieši pārbūvē laivu, ar ko braukt uz Ameriku. Aizsūtījuši draugus palūkot, vai laiva izskatās droša, viņi neminstinājās ne mirkli un nolēma braukt.

Lasītākās ziņas valstī

Jūlija atminas – tas maksāja tūkstoš kronu katram. Tā bija liela nauda, taču Jūlija, iepriekš pārcietusi badu un aukstumu, atlika naudu nebaltām dienām jau no pirmās algas. Lundā viņa strādāja smagu darbu papīrfabrikā. Krāja pati un arī uzņēmumā no katras algas atvilkanebaltām dienām. Šo naudu pirms aizbraukšanas vajadzēja dabūt ārā no bankas. Kad tas bija darīts, līdz braucienam atlika vairs tikai divas nedēļas – tik vien, lai sapakotos.

“Es ar Viju aizbraucām pirmās, vīriešiem vēl vajadzēja palikt un nokārtot nenokārtotās lietas. Braucām ar vilcienu līdz Folkenbergai. Tā bija maza pilsētiņa, kur iebraukta krastā gaidīja mūsu liktenīgā laiva. Tā tur tika labota un pārlabota, lai spētu izturēt lielo jūras ceļojumu. Iebraucām stacijā, paņēmām taksīti un braucām uz laivu, bet labu gabalu no tās likām šoferim sēdināt mūs ārā. Kad viņi bija prom, tad stiepām koferus uz laivu, visu šo laivas lietu turējām lielā noslēpumā, tādēļ ka visi baidījās no krieviem, kuri varētu mūs pievākt jūrā. Izrādījās, laiva nav vēl gatava, jāpaliek šeit vēl vienu nedēļu. Laiva izrādās diezgan liela, sagaida mūs kapteinis, viņš ar visu ģimeni ir jau uz laivas. Noved mūs lejā, ierāda mums mūsu noadlījuma vietu, vārdi salikti uz katras gultiņas,” raksta Jūlija.

Kajītē bija sešas vietas. Gultas no dēļiem. Spilveni, segas un matrači pašiem bija jāņem līdzi. “Mūsu galvenais vadītājs bija ad. Siliņš ar trīs dalībniekiem – Briezi, Kleinbergu un Šteinbergu. Viņi visi četri bija laivas īpašnieki. Kapteinis bija Skalbe, ļoti saprātīgs, noteikts cilvēks, ģimene ar sievu, maziem bērniem, māti un sievas māsu. Tā tad ceļojums būs drošs, jo viņš neriskēs ar ģimeni,” atmiņu stāstā raksta Jūlija.

Laiva lēnām pildījās, ieradās arvien jauni cilvēki. Kādā dienā laiva izbrauca jūrā, izmeta līkumu. Tā gāja pusktēdama un pasažieri nosprieda, ka viss būs labi. “Vienā vakarā, kad iestājās laba krēsla, piebrauca mašīna ar kravu un pilda mūsu laivu, sapratām, ka tas ir uzturs, pēc tam nosauca, vai visi esam uz laivas, un laiva lēnām sāka kustēties. Tās bija augusta mēneša pirmās dienas, 1950. gadā. Savada sajūta atkal iestājās sirdī, gluži tas pats atkārtojās 1945. gada janvārī, atstājot Venstpili, tad ar cerībām drīz atgriezties, bet tagad otrādi, vēl tālāk no Latvijas, no dzimtenes krastiem. Tumsā atstājām Zviedrijas krastu, ar smagu sirdi un smeldzi krūtīs devāmies nezināmam liktenim pretī.”

Laivā kopā ar apkalpi bija 108 cilvēki. Gan bērni, gan veci cilvēki. Pirmajā dienā Jūlija saslima ar jūras slimību, vēlāk tā pārgāja un neatkārtojās, bet bija sievietes un vīrieši, kas kas lielāko daļu brauciena pavadīja gultā. Jūlija ceļoja kopā ar Andreju jeb Andri, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru. Bet tolaik romantiskas jūtas viņus nesaistīja, lai gan tieši pateicoties sarakstei ar Zviedrijā mītošo vīrieti, Jūlijai izdevās tikt prom no bēgļu nometnes Dānijā, kur viņa strādāja psihoneiroloģiskajā klīnikā. ZViedrijā viņi ik pa laikam tikās, galu galā Jūlija dzīvoja bijušājā Andra dzīvoklī, bet ciešāk kontakts viņiem neveidojās. Bet laivā viņi bija blakus diendienā.

“Ar Andri brīžiem satiekoties un aizejot uz kādiem deju vakariem, likās, ka viens otru pazīstam gluži labi, bet, sastopoties ar laivu, katru dienu kopā, kā divi poli –  viens ziemeļu, otrs dienvidu. Liepājnieks ar abrenieti, katrs no sava Latvijas zemes stūrīša, un notika pirmā esplozija. Nezinu kādā sakarā viņš bija man iznesis sagatavotās maizītes, nezinu, kāpēc, bet es tās noraidīju. Viņš tās iemeta jūrā un man par spīti aizgāja viens līdzi citiem latviešiem apskatīt Azoru salas. Laivai vajadzēja papaildinājumu – ūdeni un degvielu, tāpēc mēs bijām piestājuši. Citiem teicām, ka braucam uz Argentīnu.”

Bija skaistas un mierīgas dienas, kad laiva slīdēj kā pa spoguļa virsmu un viņus pavadīja delfīni. “Sauļojāmies uz klāja, pa vakariem sanācām uz klāja un dziedājām, viens spēlēja akardeonu. Tā braucām dienas un naktis, visapkārt nevienas dzīvības, tikai plašie ūdeņi, saule, mēness uz zvaigznes. Tie bija mūsu vienīgie draugi un pavadoņi.”

Bet tad sākās vētras. Un tagad, daudzus gadus pēc lielā jūras ceļojuma, Jūlija saka – otreiz to ne uzdrošinātos, ne izturētu.

“Neatceros, cik ilgi vētra mūsus pavadīja. Mūsu mazo laivu kā skaidu viļņi mētāja. Tie bija trīs stāvu mājas augstumā. Laivu uzcēla uz viļņa kūkuma, tad tā brakšķēdama gāzās dziļā aizā, tā turpinājās dienām. Tas bija drausmīgi, atbaidošs skats. Vilnis pēc viļņa kā augsti kalni mums cēlās pretī un cilāja laivu līdzi, brīnumi, ka laiva to izturēja. Mēs bijām likteņa varā. Pateicoties stūrmaņa saprātīgajai vadībai, kas stūri neizlaida ne sekundi no rokām, turējās tikai pretī pret viļņiem, citādi varējām aiziet jūras dzelmā. Domāju, ka mēs katrs savā sirdī lūdzām dievu, lai palīdz šīs briesmas izturēt un pārvarēt. Izturēja laiva un izturējām mēs paši. Mūsu ceļojums varēja turpināties. Iebraucām Golfa straumē, tur mūs sildīja siltais gaiss, un bērnus ar šļauku mazgāja siltajā golfa ūdenī.”

Biezā miglā, iebraucot zivju rajonā, atgadījās kas tāds, kas sēja milzu paniku, bet beigās bija biļete iekļūšanai Amerikā. Koka laivas sānā ietriecās dzelzs zvejas kuģis, ribas salūza, laiva aizbrauca. Sākās panika, cilvēki tobrīd vēl gulēja. “Daži domāja, ka tie ir krievi, kas viņus panākuši. Kad noskaidrojās, kas noticis, uztraukums nerima – nu bija bailes nogrimt. Motors bija apstājies. Laivu vajadzēja sasvērt, vīriem virvēs laisties lejā un labot gan ielauzto sānu. Piestāja liels, balts kuģis, kas gribēja vest krastā, bet kapteinis paziņoja, ka labos motorus un brauksim paši. Zvejas laiva iedeva zivis, priecīga, ka lielāku postu nav nodarījusi. Laiva devās ceļā. Vēl četras dienas un  naktis, un Bostona bija klāt.”

Mirklis, kad pārdrošie vai drīzāk izmisušie jūras braucēji sasniedz Bostonu, fiksēts arī avīžu rakstos. Vienu no tiem Jūlija saglabājusi. Laiva ”Masen” (tulkojumā “Kaija”) pie cita, liela kuģa sāna.

103 gadus vecā kundze to dienu atminas pavisam skaidri. “Visi brīnījās, ka mēs ar tādu tupelīti laižamies jūrā. Mēs riskējām. Bija brīži, kad likās, ka neizturēsim (...) Tur mūs sagaidīja prese. Un tālāk mūs aizveda uz Elijas salu, kur mēs pavadījām pus gadu, kamēr valdība izšķīrās, ko ar mums darīt. Cilvēks, kas kārtoja mūsu emigrāciju, teica – tā ir mūsu laime, ka mums uztriecās zvejas kuģis, citādi mūs Amerikā neielastu, būtu jāiet atpakaļ, no kurienes nākuši. Kad ienācām Bostonā, brīnījās, kur braucam, jo mēs neatklājām, ka tas ir mūsu mērķis, to slēpām.”

Jūlija atminas, ka šajā laivā brauca arī pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstatntīna kundze ar divām metām Annu un Katrīnu. “Tā mēs tur visi kopā dzīvojām. Kuģī un pēc tam Elijas salā. Likteņa biedri. Visi turējamies kopā.”

Pasažieri nonāca Emigrācijas cietumā, stāsta Jūlija. Apstākļi tur bijuši labi – tīras gultas, labs ēdiens un silta duša. Nomazgāties pēc 25 dienām laivā – tā bija īsta svētība, noskalot visu sāļumu, raizes un šaubas. Tālak visi devās uz bēgļucentru Elijas salā. Tā bija īsta atpūta – jau atkal ērtas telpas, labas maltītes, biljards, pingpongs, kopīgi izklaižu vakari, dārzs, kur bērniem rotaļāties – pēc visa piedzīvotā katra šāda diena bez uztraukumiem bija īsta veldze.

Bija vajadzīgs pus gads, lai nokārtotu visus dokumentus un iegūtu drošības naudu, tad Elijas salu varēja pamest. Un tad atkal sākās grūtības. “Kad bijām Elijas salā, sievietes pieteicāmies veļu lāpīt un tā iemācījāmies ar elektriskām mašīnām strādāt. Kā tikām ārā, pieteicāmies par šuvējām. Paveicās pie mājām dabūt darbu. Bija grūti –  nezinājām angļu valodu, neko. Gājām vakara skolā mācīties angļu valodu, un tā pamazām iekļāvāmies,” jaunās dzīves sākumu atminas Jūlija. Pēc iznākšanas no nometnes viņa ar Andri sāka dzīvot kopā.

“Manas attiecības ar Andri kārtojās dabiski, nekad netikām runājuši par kopā dzīvošanu vai precēšanos, par to nebija pat domas, bet jau ar pirmo algu mūsu naudas saplūda kopā vienā naudasmakā. Kopīgi kārtojām visus izdevumus un ja arī atlika kāda maza daļiņa naudas pāri, tad arī to kopā nesām uz banku un likām uz kopēja konta. Es redzēju, ka Andris prot dzīvi vadīt, tādēļ turējos pie viņa, lai svešumā nebūtu atkal viena, kaut mūsu dzīvesveidi un raksturi pilnīgi pretēji.Esmu dzīvojusi un pavadījusi savu dzīvi bezrūpīgi, man patika sabiedrība, kori, dziedāt, tautiskās dejas dejot, teātri spēlēt – ar vārdu sakot, maisīties ar sabierību. Andris savā dzīvē ir cīnījies, lai sasniegtu dzīves labāku mērķi, tādēļ viņam tāda sabiedriskā dzīve maz interesē, kura, kā pats saka, neko nedod.  Vienīgais, kas mums abiem kopējs, taupība. Tur mums domstarpību nebija, abi bijām taupīgi un viens otram uzticējāmies, pašiem par lielu brīnumu, kādas nezināmas saites saistīja mūs kopā, nezinama roka mūs vadīja. Gājām, strādājām un krājām dolārīti pie dolāra, jau pirmajā gadā varējām savus parādus atlīdzināt. Bijām priecīgi par izpalīdzīgiem cilvēkiem, izņemot baznīcas, tās mūs bija nokaitinājušas. Kad mēs lūdzām palīdzību tikt no Elijas salas ārā, aizdot naudu galvojumam, to viņas nedeva. Mūsu sirdīs iededza lielu rūgtumu, zinājām, ka baznīcai nauda ir, bet mums, bēgļiem, nesniedza palīdzīgu roku. Kad bijām brīvībā, katra draudze vilka mūs uz savu pusi. Spītējāmies ilgi, tomēr bijām spiesti iestāties draudzē, kas tuvāk mūsu mājām.”

Arī Andris atrada darbu –  jaku adītavā. Mazgāja jakas. Vienu algu viņi tērēja, vienu lika nost. Aizrāvās ar kino, skatījās pa diviem seansiem pēc kārtas. Andris, tāpat kā citi bēgļi, sestdienās strādāja vēl kāda “veclatvieša” dārzniecībā. Tur iepainās ar Ēriku, kas nopircis māju ielā, kurā dzīvoja Jūlija un Andris. Aicināja dzīvot tur, un viņi pārcelās uz citu īres namu.

Jūlija strādāja par šuvēju divās vietās –  vienā rīta maiņu, pēc tam otrā – vakara maiņu. Arī Andris ņēma virsstundas un darbu sestdienās. Abi mācījās vakarskolā. Kad Jūlija saslima un nonāca slimnīca, izjuta liela Andra rūpes un gādību, arī pēc atgriešanās Jūlija kādu laiku nestrādāja, un visu viņu sadzīvi vadīja Andris. Kad Jūlija atspirga, viņi sāka runāt par laulībām. “Tā vienā dienā divu liecinieku pavadībā gājām pie mācītāja un salaulāja mūsus. Bez kādas lielas ceremonijas. Kāzu viesi bija mūsu labākie draugi Milda ar Ernestu, vecā saimniece un jaunie saimnieki. ”

Nu Jūlija Žuka kļuva par Jūliju Bergmanis, un viņu ilgā laulība un jaunā dzīve bija sākusies. Tikmēr Latvijā radi domāja, ka Jūlijas vairs nav, ka viņa mirusi kādā no bombardēšanām. Par sadzīvi Amerikā – sākumā Bostonā un pēc tam Floridā, latviešu biedrības veidošanos un atrastajiem Latvijas radiem nākamajā, noslēdzošajā daļā.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti