Diaspora turpmāk nevarēs saņemt Latvijas valsts apmaksātu veselības aprūpi

Diaspora turpmāk nevarēs saņemt Latvijas valsts apmaksātu veselības aprūpi

Par spīti polemikai par veselības aprūpes piesaisti nodokļu nomaksai Latvijā, 30.novembrī Saeima konceptuāli apstiprināja jaunu Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Likums vēl šogad jāizskata pēdējā, trešajā lasījumā. Tam stājoties spēkā, veselības aprūpes pakalpojumi būs sadalīti divos “grozos”, atkarībā no tā, vai par cilvēku veiktas sociālās iemaksas Latvijā vai arī cilvēks pieskaitīts kādai mazaizsargātai grupai. Ārpus Latvijas mītošajiem Latvijas piederīgajiem pilnais “grozs” vairs nebūs pieejams[1].

Par šo jauno pieeju ir raisījušās strīdīgas diskusijas. Kritiku paudusi arī Latviešu Ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA), kurā darbojas ārpus Latvijas dzīvojošie un praktizējošie mediķi, tostarp ELA prezidija locekle Ieva Reine no Zviedrijas. Atklātā vēstulē Valsts prezidentam, premjeram, likumprojekta referentam Saeimā un veselības ministrei LĀZA pauž savas nopietnās bažas, ka likums “padarīs plānveida veselības aprūpi nepieejamāku potenciāli simtiem tūkstošu Latvijas cilvēku ar zemiem ienākumiem. [..] Tas ne vien ir augstākā mērā neētiski, bet veicinās milzīgu pacientu pieplūdi uzņemšanas nodaļām, palielināsies ielaistu slimību skaits, un līdzīgi kā ASV, mirstība šinī cilvēku grupā palielināsies.”[2] Veselības ministre Anda Čakša, savukārt, uzstāj, ka šis likums “parādīs, kādēļ ir vērts maksāt nodokļus” un palīdzēšot izskaust “aplokšņu algas”, tā sekmējot kopējo labklājību valstī.

Jau pirms gada, kad Ministru kabinets vienojās veikt veselības aprūpes finansēšanas reformu, ELA pauda atbalstu centieniem pilnveidot veselības aprūpes sistēmu Latvijā. Kā liecina diasporas pētījumu dati[3], gandrīz 50% Eiropā dzīvojošo latviešu kā lielāko draudu Latvijai vidējā termiņā norādījuši tieši veselības aprūpes un sociālās sistēmas nesakārtotību. Tas ir augstāks rādītājs, nekā bažas par ekonomikas stagnāciju un ģeopolitiskiem apdraudējumiem. Nodarbinātības, sociālās un veselības aprūpes jautājumi ir arī tie, kas rada sarežģījumus lielai daļai remigrantu[4]. ELA attiecībā uz diasporas izslēgšanu no valsts apmaksātās veselības aprūpes Latvijā pauda izpratni, ka tas ir saprotams no samocītā valsts budžeta vajadzību viedokļa. Turklāt, tā kā vairums Eiropā dzīvojošo Latvijas izbraucēju ir reģistrēti savu mītnes zemju sociālajās sistēmās, šāds lēmums būtiski neskar diasporas iespējas saņemt nepieciešamo medicīnisko aprūpi. ELA gan arī skaidroja, ka arī tie diasporas latvieši, kuri nemaksā nodokļus Latvijā, veic vērā ņemamus ieguldījumus Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanā: apmeklējot Latvijas ārstus par pilnu maksu savu Latvijas apciemojumu laikā un ar naudas pārskaitījumiem ikdienā sedzot savu pensionēto vecāku un citu tuvinieku ārstēšanās izdevumus un zāļu izmaksas Latvijā. Liela daļa no vairāk kā pusmiljarda eiro, ko diaspora no ārzemēm ik gadu pārskaita uz Latviju, tiek izmantota tieši šādam nolūkam.

Tagad, likumprojekta izstrādes laikā, ELA Saeimai iesniedza divus priekšlikumus, lai palīdzētu Latvijai risināt šobrīd akūto darbaspēka trūkumu. Pirmkārt, ELA aicināja Saeimu uz iekārtošanās laiku (līdz 1 g.) paredzēt valsts apmaksāto veselības aprūpes grozu tiem remigrējušajiem un viņu dzīvesbiedriem, kuri objektīvu un ar pārcelšanos saistītu iemeslu dēļ uzreiz nevar sākt darba gaitas vai saņemt bezdarbnieka statusu. Tas attiektos, piemēram, uz vecākiem, kas audzina mazus bērnus (turklāt mītnes valsts maiņas dēļ ir spiesti īpaši rūpēties par bērnu iekļaušanos Latvijas izglītības sistēmā un kultūrvidē), cilvēkiem, kuri nevar saņemt Latvijas bezdarbnieka/darba meklētāja statusu (piemēram, valsts valodas apguves vai pilnveides nepieciešamības dēļ vai dēļ nolūka uzsākt uzņēmējdarbību), kā arī pensionāriem, kuri saņem nevis Latvijas, bet ārvalsts pensiju un kuru veselības aprūpes segumu pēc attiecīgās valsts atstāšanas tā vairs nenodrošina (ES/EEZ ietvaros – Lielbritānijas, Īrijas, Dānijas vai Igaunijas pensionēto Latvijas remigrantu gadījumā). Šā priekšlikuma mērķis bija atvieglot ārvalstīs mītošo Latvijas piederīgo un viņu ģimenes locekļu atgriešanos Latvijā.

Pēc Ārlietu ministrijas aicinājuma Saeima ELA priekšlikumus izskatīja pēc būtības. Taču priekšlikums remigrantu aizsardzībai pēc LR Veselības ministrijas iebildumiem tika noraidīts. "Šī valdībai un deputātiem bija iespēja remigrācijas saukļus piepildīt ar nelielu, tomēr vērā ņemamu praktisku saturu. Šī iespēja ir noraidīta. Latvijā bez darba līguma atgriežas 82% remigrantu, un vidēji paiet gads, līdz cilvēki spēj iekārtoties paši un palīdz adaptēties bērniem. Priekšlikums bija vērsts tieši uz jaunu ģimeņu un topošu uzņēmēju aizsardzību - kas pēc iekārtošanās varētu dot ieguldījumu Latvijas tautas un ekonomikas izaugsmē. Nu arī viņi pieskaitīti negodprātīgu nodokļu nemaksātāju lokam, kurus iecerēts sodīt ar topošo Veselības aprūpes finansēšanas likumu," konstatēja ELA vicepriekšsēde Elina Pinto.

Saeima gan atsaucās otram ELA priekšlikumam nākotnē neliegt valsts apmaksātu veselības aprūpi tiem Latvijas jauniešiem, kuri pēc skolas beigšanas piedalās Eiropas brīvprātīgā darba, interešu izglītības vai jauniešu mobilitātes programmās. Šis priekšlikums attiecās uz jauniešiem, kas pēc skolas beigšanas izmanto starptautiskās prakses vai brīvprātīgā darba programmas nolūkā pilnveidot savas prasmes un labāk sagatavoties studijām vai darba dzīvei. ELA pauda gandarījumu, ka tādējādi tiks aizsargātas jauniešu iespējas izmantot Eiropas programmas, kas palīdz viņiem iekļauties darba tirgū, atgriežoties Latvijā.

04/12/2017

Informāciju sagatavoja: ELA prezidijs



[1] Likumā paredzēts, ka valsts apmaksātajā medicīniskās palīdzības minimumā, kuru saņems visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no veikto sociālo iemaksu apmēra, ietilps neatliekamā palīdzība, dzemdību palīdzība, ģimenes ārsta pakalpojumi un ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces, kas tiek kompensētas no valsts budžeta. Jebkuram tiks ārstētas arī saslimšanas, kas rada apdraudējumu sabiedrības veselībai, tostarp psihiskas saslimšanas un tuberkuloze.

Lai saņemtu veselības aprūpes pilno grozu, kurā ietilpst pārējie valsts apmaksātie pakalpojumi, pacientam būs vajadzīga valsts obligātā veselības apdrošināšana – vai nu valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ceļā vai veicot patstāvīgas iemaksas (2018. gadā - 1% no minimālās mēneša algas, vēl pēc gada apmērs pieaugs līdz 3%, bet 2020.gadā - jau līdz 5%.

Ja šādas apdrošināšanas cilvēkam nebūs, visi medicīnas izdevumi par ārstēšanu, kas ir ārpus “minimālā groza”, būs jāsedz pašam. Izņēmums ir noteiktas personu grupas – piemēram, bērni, pilna laika studenti, pensionāri, mūki, orgānu donori, 1. un 2. grupas invalīdi.

[2] http://veselam.la.lv/2017/11/23/robi-veselibas-likuma/

[3] “Eiropā dzīvojošo Latvijas piederīgo pilsoniskā aktivitāte” (2016), Latvijas Universitātes Filosofijas un socioloģijas institūts un ELA.

[4] “Atgriešanās Latvijā: remigrantu aptaujas rezultāti” (LU. 2017), pieejams: https://www.diaspora.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/diaspora/petijumi/Atgriesanas_Latvija_-_petijuma_zinojums.pdf


Izsaki viedokli