Austris Grasis: Par latviešu valodu svešumā

Austris Grasis: Par latviešu valodu svešumā

Braucot ar prāmi no Stokholmas, dzirdu, ka kāda mamma ar savu mazo bērnu runā zviedriski, diemžēl ne visai pareizā valodā. Un mirkli vēlāk, sev par brīnumu, klausos, ka ar kuģa apkalpi viņa runā skaidrā latviešu valodā... Lidmašīnā uz Vāciju, visbiežāk jau atkal māmiņa, ar draudzeni runā latviski, bet, tikko jārunā ar bērnu, vēršas pie viņa ļoti sliktā vācu valodā… Tā diemžēl ir tik bieži redzēta aina.

Vecāki savam bērnam parasti vēl to labāko. Bet ko iegūs šie bērni? – Zaudēs savu mātes valodu un iemācīsies nepareizu mītnes zemes valodu, ko vēlāk gandrīz neiespējami būs labot. – Par to visu runāju arī šovasar, kad Vācijā tikos ar Berlīnes latviešu skoliņas bērnu mammām un, kas vēl svarīgāk, tēviem, jo viņi ļoti bieži ir cittautieši.

Sportā nevienam prātā nenāk apstrīdēt seno patiesību – jo vairāk trenēsies, jo labāk spēlēsi. Tieši tāpat ir ar valodām – jo lielāks būs smadzeņu treniņš, jo vieglāk būs iemācīties jaunu valodu, īpaši jau bērnam. Valodniecībā ir sen pierādīta aksioma – labākais ceļš uz svešvalodu ir kārtīgi apgūt savas mātes valodu. Vācu valodu bērns var iemācīties no astoņdesmit miljoniem vāciešu, nevis no savas latviešu mammas, kura runā sliktā vācu valodā. Viņas pienākums ir savam bērnam iemācīt latviešu valodu, to neviens cits viņas vietā nevarēs izdarīt!

Gribu te pastāstīt savu pieredzi. Vecāki, bēgot no padomju okupācijas armijas, mani divu gadu vecumā aizveda uz Vāciju. Un lai gan gandrīz visu mūžu esmu nodzīvojis Vācijā un Zviedrijā, pēc manas latviešu valodas neviens nepateiks, ka neesmu dzīvojis Latvijā. Ģimenē konsekventi runājām tikai latviski. Tā esmu uzaudzis es, tā Vācijā ir uzaudzis mans dēls Kristaps, un tā Vācijā aug mani trīs vēl mazie mazdēli.

Tas ir vienīgais lielais noslēpums – būt konsekventam un ar bērnu visur un vienmēr runāt tikai latviski. Vācu vai angļu valoda viņam atnāks tāpat, ja tajā vidē viņš dzīvo. Kad mums bija bērnu ballīte un ciemos bija atnākuši vācu bērni, vispirms bērnus uz pusdienām aicināju latviešu valodā, tikai pēc tam – vāciski. Bērni ir elastīgi, viņi to saprot un pieņem. Starplaikā jau Kristapa draugi sāka saprast arī latviski. Bērnam ir svarīga kontaktpersona, svarīgi ir saprast – ar to cilvēku es runāju latviski, bet ar to – vāciski. Ar laiku bērns iemācās automātiski pārslēgties. Protams, tas prasa konsekvenci un zināmu ieguldījumu no vecāku puses. Un ja arī bērnam kādreiz sajūk valodas, tas nav nekas briesmīgs, ar laiku viss nostāsies savās vietās.

Protams, ļoti svarīgi, lai bērns nepaliek tikai „virtuves” valodas līmenī. Tāpēc ir būtiski, lai bērns iemācās latviski lasīt un rakstīt, tam ļoti noderīgas ir latviešu skoliņas. Latvijā ir pieejami brīnišķīgi CD, DVD, ko bērnam klausīties un skatīties, patiešām labas bērnu grāmatas. Tas viss attīsta bērna vārdu krājumu. Tāpat vērtīgi ir bērnu sūtīt uz nometnēm Latvijā, kur viņš var kopt draudzību latviešu valodā, kur viņš redz mērķi, kāpēc viņam ir vērts mācīties latviešu valodu. Bērns mācīsies latviešu valodu tikai tad, ja redzēs iemeslu, vajadzību, kāpēc tā viņam ir jāmācās.

Bieži latvieši apprecas ar citas tautības pārstāvi. Ir dzirdēts par gadījumiem, kad, piemēram, citas tautības vīrs aizliedz savai sievai ar bērnu sarunāties latviski. Protams, ne jau man spriest par šo cilvēku, tomēr neko labu tas par viņu neliecina. Taču, ja šis ieprecētais cilvēks ir vismaz neitrāls vai atbalstošs, tad ļoti iesaku, piemēram, latviešu mammai ar savu bērnu konsekventi runāt tikai latviski, bet tēvam – viņa dzimtajā valodā. Bērns būs tikai ieguvējs, jo viņam būs trīs valodas – mātes, tēva un tās vides valoda, kurā viņš dzīvo, kas nāks automātiski no bērnudārza un skolas. Un nevajag nobīties, ka bērnam tas būs par grūtu, ticiet saviem bērniem, viņi ir gudri un tiks galā.

Diemžēl, piemēram, vācu iestādes to nesaprot. Pirms daudziem gadiem, kad manam dēlam Kristapam bija jāsāk iet skolā, pie manis atnāca viņa nākamā klases audzinātāja Vinkleres kundze un vaicāja, vai nebūtu laiks sākt ar dēlu runāt vāciski, jo citādi viņam vācu skolā būs grūti. Es jautāju, kāda viņai ir pieredze ar daudzvalodību, viņa teica – nekāda. Tad es teicu, ka esmu valodnieks, man šajā ziņā ir pieredze, un lai viņa paļaujas uz mani. Es turpināju ar Kristapu runāt tikai latviski, un pirmā mācību gada beigās viņa atnāca un atvainojās, jo starplaikā viņš klasē vācu valodā bija viens no labākajiem. Ar mani bija tieši tāpat – uz vācu skolu es aizgāju, ne vārda neprotot vāciski, bet pēc dažiem gadiem es saviem vācu klases biedriem skolā rakstīju kontroldarbus vācu valodā.

Pirms dažiem gadiem ar maniem mazdēliem situācija atkārtojās 1:1. Skolotāja lika sākt runāt vāciski, mans dēls tam nepiekrita, un tagad viņi savās klasēs ir labākie vācu valodā. Viņi runā tekoši, bez jebkāda akcenta latviski un paralēli skolā mācās arī angļu un franču valodu.

Tas rāda, ka nevajag nobīties no diasporas mītnes zemes iestādēm, kad viņas liek ar bērniem runāt šīs valsts valodā. Pastāviet uz savām tiesībām runāt latviski, un jūsu bērni būs ieguvēji. Un tieši to taču jūs vēlat saviem bērniem, vai ne?

Austris Grasis ir valodnieks, folklorists un Daugavas Vanagu Vācijā valdes loceklis


Izsaki viedokli