Latvija Amerikā: Dzimtas saknes Latvijā - Vladimirs Kara-Murza

Latvija Amerikā: Dzimtas saknes Latvijā - Vladimirs Kara-Murza
Laikraksta lasītāji sestdien 10.jūnijā varēja lasīt informāciju par krievu opozicionāra Vladimira Kara- Murzas viesošanos Otavā, kur tika rādīta ar viņa aktīvu līdzdalību tapusī filma par Borisu Ņemcovu.

Turpat fotoattēlā viņš redzams kopā ar Latvijas vēstnieku Kanādā Kāŗli Eihenbaumu un latviešu diasporas pārstāvjiem. Lasītājiem būtu interesanti zināt, kā Vladimirs Kara-Murza ir saistīts ar Latviju.

Patiesībā ir divi Vladimiri Kara- Murzas – tēvs arī Krievijā ir pazīstams žurnālists, kurš televīzijā vadījis gan programmu «Itogi», gan citus drosmīgus raidījumus. Viņa balss dzirdama arī Radio Brīvība. Šo dubulto uzvārdu viņi ir mantojuši no mātes un vecmāmiņas Maijas Bisenieces (attēlā nr.1- Vladimirs 1. ar māti Maiju), kuras vīrs ir sarežģītas izcelsmes Krimas tatārs Aleksejs Kara-Murza (1914.-1988.).Māte jokojot abus delverīgos dēlēnus Alekseju un Vladimiru bērnībā mēdza saukt par savu «tatāŗu - latviešu jūgu”. Kaut gan viņu dzīslās rit Krimas armēņu, Krimas tatāŗu, krievu un latviešu asinis, jāņem vērā arī Maijas tēva Voldemāra Dāvida Bisenieka dzimtas vēsture, jo, savukārt, viņa māte jelgavniece Šarlote Lidija Hertelman ( Biseniece, Štāle) bija baltvāciete.

Aizskrienot gadiem uz priekšu, jāteic, ka Maija un viņas brālis Igors piedzīvoja ļoti smagu bērnību: pēc viņu tēva Voldemāra Bisenieka apcietināšanas 1938.gada 20.martā abi -7 un 5 gadus vecie bērni nonāca represēto nometnēs - katrs citā, un ar māti Jeļizavetu varēja satikties tikai pēc ilgāka laika.

Viņi zināja, ka tēvs ir bijis kāds liels cilvēks valstī, jo ģimene līdz šim baudīja pietiekami lielas privilēģijas: dzīvoja centrā, vēsturiskā namā, kur mita arī daudzi citi valstsvīri, izmantoja valsts vasarnīcu un iepirkās speciāli apgādātos veikalos, bet te pēkšņi tēvu - personālo pensionāru ar daudziem augstiem apbalvojumiem saņem ciet kā tādu noziedznieku !

Ne tikai bērniem tas bija šoks. Arī sieva Jeļizaveta patiesībā daudz ko nezināja par sava vīra pagātni. Tādēļ pievērsīsimies vairāk viņa biogrāfijai.

Voldemārs Dāvids Bisenieks bija turīga latviešu saimnieka dēls, 1905.gada revolucionārs (LSDSP biedrs kopš 1902.gada, segvārds „Plūmīte”), ļoti aktīvi darbojies Jelgavā un Rīgā, viņa vārds minēts arī vēstures dokumentos. Pēc revolūcijas apspiešanas vispirms nonācis Rīgā centrālcietumā, kas viņam, tāpat kā daudziem partijas biedriem kļuva par skolu, kur apcietinātie no cietuma bibliotēkas ņēma grāmatas un kamerās mācījās. Ārpus cietumiem plosījās soda ekspedīcijas.

Pretrevolūcijas upuru kopskaits aptuvenos skaitļos bija šāds: sodekspedīciju nošauti un pakārti 2.041, uz lauku kaŗa tiesu sprieduma pamata nošauti 128, uz kaŗa tiesu sprieduma pamata — 427, tātad kopskaitā nogalināti 2.556 brīvības cīnītāji. 1905. g. revolūcijā krita apmēram divi reizes tik daudz kā 1918.-1920. g. brīvības kaŗā. Bez tam vēl tika sodīti ar miesas sodu 1.000, ar spaidu darbiem (katorgu un sekojošu nometināšanu Sibirijā) 481, ar tiešu nometināšanu Sibirijā uz visu mūžu 84, ar pārmācības namu 63, ar cietuma sodu 82 un ar ieslodzījumu cietumā 3. Tālāk administrātīvā kārtā izsūtīja (uz vairākiem gadiem) uz attāliem apgabaliem ziemeļos 2.652 un kaŗa stāvokļa laikā izraidīja no Latvijas un pārējās Baltijas 1.871, tātad kopskaitā deportēja 4.523 revolūcionārus. Pavisam dažādā veidā sodīti apmēram 8.000 1905. gada brīvības cīnītāji. Pieskaitot viņiem klāt ap 5.000 polītisko emigrantu un bēgļu, varam konstatēt, ka pavisam no 1906.-1909. g. patvaldības represijām cieta ap 14.000 personu, t. i. apmēram tikpat, cik 1941. g. deportācijā.

1906.-1908. g. apmēram 5.000 revolūcionāri meklēja patvērumu emigrācijā. 4.000 izceļoja uz ASV, pārējie apmetās Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Vācijā, Beļģijā, Anglijā un Francijā.

1906. gada janvārī Latvijas laukos plosījās sodekspedīciju terors: nodaļu komandieŗiem bija dotas neierobežotas tiesības. Bez iepriekšējas izmeklēšanas un jebkāda tiesas sprieduma sodekspedīcijas komandieris, parasti kāds zemāks dragūnu vai kazāku virsnieks, noteica sagūstītajiem brīvības cīnītājiem soda veidu un apmēru: pakāršanu, nošaušanu, pēršanu, apcietināšanu, ēku nodedzināšanu. Sodus izpildīja publiski muižās vai pie ev.-lut. baznīcām. Kazāki vai dragūni pēra ar ādas pātagām (nagaikām), dodot 25 līdz 400 sitienus. Sodekspedīcijas pavadīja t.s. goda policisti, kas sastādījās no gubernātoru apstiprinātiem vietējiem muižniekiem. Viņi sastādīja sarakstus par sodāmām personām, kā arī aktīvi piedalījās pie sodu izpildīšanas. Kopskaitā sodekspedīcijās līdzi darbojās 300 vācu muižnieku. Mežonīgākie sodekspedīciju vadītāji bija Vecpils grāfs Kaizerlings, Kurmāles S. fon Brederichs un Tukuma aprinķī baroni Rādens un Reke. Daudzus no sagūstītajiem revolūcionāriem mežonīgi spīdzināja. To darīja ne vien sodekspedīcijas, bet arī Rīgas slepenpolicija savos moku kambaŗos, kur rīkojās pristavs Gregus un viņa palīgs latvietis Dāvis. Tur arestētos sita ar nagaikām, mīdīja kājām, lauza kaulus, rāva laukā matus, plēsa nagus, dzēsa kvēlojošus papirosus un cigārus pie kailas miesas, spieda dzimumorgānus.

Revolūcija tika mežonīgi un barbariski apspiesta, tās aktīvisti un dalībnieki - nošauti, cietumos un katorgā. Tomēr arī tur tika uzturēta ticība, ka sociāldemokrātu idejas kādreiz uzvarēs. Noskaņojums bija tāds, kā J. Rainis savā Klusajā grāmatā (1909. g.) rakstīja:

Mēs vienu mācījāmies šinīs briesmās:

Ka mūžam mūsu spēks nav pārvarams.

Voldemārs Bisenieks tika izsūtīts uz Irkutskas apgabalu. Nav bijis ne skaidrs, ne taisns jebkura svešumā nonākuša, arī Voldemāra Bisenieka ceļš : pēc 8 gadiem beidzās stingrā nometinājuma laiks un 1917.gadā starp Februāra un boļševiku revolūciju, atrodam viņu kopā ar „baltajiem” latviešu strēlniekiem, kas nebūt nebija lielinieku atbalstītāji, bet bija saistīti ar balto spēkiem - admirāli Kolčaku, kurš 1918. gada 18. novembrī Omskā vienpersoniski tika iecelts par t. s. Krievijas Augstāko pavēlnieku. Viena daļa Latviešu strēlnieku aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem, atstāja lielinieku ideju pārņemtos pulkus un izveidoja savus nacionālos pulkus – Imantas ( Vladivostokā ) un Troickas (Dienvidurālos).

Kā vēsta dokumenti, 1918. gada 31. jūlijā Omskā Sibīrijas Pagaidu valdība izsludināja mobilizāciju visiem 1898.–1899. gados dzimušajiem bijušās Krievijas impērijas pavalstniekiem, atļaujot mazākumtautībām organizēt savas nacionālās vienības. 24. augustā Samarā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju sapulce (~400 delegātu), kurā tika nolemts veidot latviešu vienības. Pāris dienas vēlāk tika izveidota Latvijas karaspēka vienību pagaidu organizācijas komiteja (priekšsēdētājs J.Bruževics, locekļi: V.Bisenieks, J.Lakats, P.Liepiņš, B.Lielmanis, O.Rupais u.c.).

Voldemārs arī vēlāk palika pie tās latviešu strēlnieku - virsniecības un inteliģences daļas, kas nebija komunistisko ideju ietekmē, centās saglabāt neitralitāti.

Gāja laiks un lielinieki tomēr guva uzvaras. Daudzi centās pa dažādiem ceļiem atgriezties Dzimtenē, kamēr vēl tas bija iespējams, jo sarkanie nesaudzēja nevienu, kas nebija ar viņiem.

Šajos juku laikos visiem nācās pieņemt liktenīgus lēmumus , ja gribēja saglabāt savu dzīvību. Acīmredzot daudz jau iespēju nebija nevienam – tikai būt vai nebūt: par vai pret. Jo arī neitralitāte tika bargi sodīta. Voldemārs bija politiski un ekonomiski izglītots. Varēja realizēt sevi arī saimnieciskajā darbā. Nav zināms, kāpēc viņš palika Sibīrijā, kad Kolčaks tika sakauts. Bet pašdibinātajai boļševiku varai arī bija nepieciešami izglītoti cilvēki. Protams, var likties visai pārsteidzoši - kā, bet Voldemārs Bisenieks iegūst Irkutskas guberņas valdošo aprindu uzticību, kļūst par Revolucionārās komitejas finanšu daļas vadītāju un ir rakstiskas liecības ,ka 1920.gada martā piedalījies pat Kolčakam atņemto cara zelta rezervju pārpalikumu - veselas 6815 kastes! - pārņemšanā un transportēšanā. Zelts tika nemitīgi uzraudzīts un pārvests no Irkutskas uz Kazaņu, lai tālāk nodot Finansu tautas komisariātam.

Vēlāk V.Bisenieks jau darbojas vadošā amatā Krievijas Ārējās ekonomikas bankā un bauda pat tik augstu uzticību, ka tiek daudzreiz komandēts uz ārzemēm . Tajā skaitā uz Angliju, kur brīvās Latvijas 1.vēstnieka amatā strādā viņa jaunākais brālis Georgs Vilis Ludvigs Bisenieks. Iespējams ,ka tās ir vienas no retajām reizēm, kad brāļi pēc daudziem gadiem ir tikušies, arī ar vecāko - veiksmīgu latviešu uzņēmēju , mecenātu, slaveno agronomu Jāni Bisenieku.

Atgriežoties pie sākuma tēmas - Maija un Igors ļoti labi atceras tēva aresta nakti. Viņi bija vieni mājās ar tēvu , jo māte Jeļizaveta bija Kremļa slimnīcā, gaidīja vēl vienu bērnu. Kad tēvu arestēja, māti no gandrīz vai luksus palātas pārvietoja uz vissliktāko. Uz nervu pamata viņa saslima, bērns neizdzīvoja. Pēc smagām dzemdībām vājiniece tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā un šķiet, ka notika nevis ārstēšana, bet vairāk darīts viss, lai viņa neko neatcerētos. Igors tika ievietots Valsts drošības komitejas (Čekas) bērnu patversmē, Maija – Sv.Daņila klosterī (Maskava, tagad patriarha Kirila rezidence). Bet 1941.gada vasarā Maija atradās uz laukiem - notiesāto bērnu vasaras nometnē. Pēc kara sākuma 1941.gada 22.jūnijā, nometni pārvietoja atpakaļ uz Maskavu. Kad Maija atgriezās mājās, lai satiktos ar ģimeni, tur vairs nebija ne mātes, ne brāļa. Viņi jau bija evakuēti uz Tatarstanu. Maija arī tika evakuēta - brauca viena pati vilcienā uz Omsku, kur tika atkal ievietota kādā represēto bērnu namā. Viņa brīžiem bijusi tādā stāvoklī, ka nav sapratusi, kur atrodas: pilsēta, kā jau citas. Pašā sākumā centusies sameklēt savu māju - adrese bija - kā Maskavā -Hercena 42, bet tur izrādījās, ieliņa pavisam īsa un tādas mājas nebija. Tad saprata, ka tā nav Maskava. Tur viņa sāka iet skolā, pēc tam šis bērnu nams tika pārvests uz Krasnij Jar – uz tādu sādžu ar vienu garu ielu. Kopumā šajā izsūtījumā Maija sabija 2 gadus. Krasnij Jar bērnu namā par skolotājām strādāja 2 jaunas māsas francūzietes, ar kurām Maija draudzējās un bija tām pieķērusies. Bet 1943.gadā viņām tika dota atļauja izbraukt uz Maskavu. Viņām bija vilciena biļetes... Maija nolēma bēgt –kas būs būs. Viņa ļoti riskēja un devās ceļā tā kā tai brīdī uz ielas bija: skriešus metās uz staciju, sameklēja šīs francūzietes un jau pēdējā brīdī iekāpa ar viņām vagonā. Tur viņa tika „iepakota” pašā augšējā plauktā aiz koferiem un pavadīja šādā stāvoklī visu ceļu. Ja čekas kontrolieri būtu to uzzinājuši , kas patiesībā ir Maija ( tautas nodevēja meita) būtu visiem klājies pavisam plāni.

Maskavā Maija viena pati ar lielām grūtībām atrada savu ielu, māju un tur arī sastapa māti un Igoru. Māte gandrīz sajuka prātā, ieraugot meitu –viņa bija aiz bada pilnīgi novārgusi, augoņu nosēta, utaina utt. Māte drīz vien viņu atkopa. Tur Omskā Maija mācījās labi, bet kad atgriezās pēc trim gadiem Maskavā, viņu no 3. klases pārcēla atpakaļ uz 2.klasi, jo tie bija pavisam atšķirīgi mācību līmeņi - Omskā un galvaspilsētā. „Beidzu vidusskolu, tad iestājos M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitaētē Zemes bioloģijas f-tē” – stāsta Maija . Vienlaikus viņa strādāja ķīmijas laboratorijā kādā „pasta kastītes” militārajā uzņēmumā. Tur arī satikās ar nākamo vīru - vadošu ķīmiķi pētnieku Alekseju Kara-Murzu. Taču MVU viņa nepabeidza , jo 1956.g. piedzima dēls Aleksejs.

Maijas brālis Igors par gadiem pēc tēva aresta negrib vai nespēj vairs neko atcerēties. Viņš beidzis Maskavas aviācijas institūtu un vēl joprojām( 86 gadi ) tur strādā kā vadošs inženieris. Bijis visai slavens jahtsmenis startējis sacensībās arī valsts līmenī (paši būvējuši oriģinālas jahtas, skat. žurnālu Yacht Russia, , N.4,2013.04, 82.-87.lpp.

Lasītājiem droši vien nav īpaši jāpaskaidro, ka attieksme pret represēto ģimenēm, viņu pēctečiem varbūt tikai šodien Krievijā sāk izmainīties. Līdz tam viņi, ja nebija paši kaut kādā veidā represēti, tad tika ierakstīti visādos melnajos sarakstos un patiesībā bija spiesti dzīvot bailēs no nezināmā. Tā varētu izskaidrot arī abu minēto drosmīgo žurnālistu tēva un dēla Vladimiru Kara -Murza pasaules uzskata un rakstura tapšanas procesu.

Abi viņi ir beiguši vēstures fakultāti – tēvs Maskavas universitātē, bet dēls – Kembridžā. Abi pievēŗsušies žurnālistikai un guvuši augstu atzinību šajā laukā. Maija un Vladimirs Kara-Murza vecākais dzīvo Maskavā, bet Vladimirs-dēls ar ģimeni – Vašingtonā. Abi ir centušies uzturēt kontaktus ar Latviju. Arī viņu māte Maija ir pāris reizes apmeklējusi savu dzimtas īpašumu Jelgavas rajona Platones Zīģeļus - šo kādreiz apkaimē dižāķo saimniekmāju , kas tagad stāv tukša un pamesta - bez lepnā tornīša ēdamistabas stūrī un izsistām logu rūtīm, kas reiz lepojušās ar krāšņām vitrāžām. Arī 16 kamīnu ar greznajām flīzītēm tur vairs nav. Bet zemi apstrādā kaimiņu kopsaimniecība.

Anta Buša

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Foto: Maija Kara- Murza(Biseniece), viņas dēls Vladimirs Rīgā kopā ar Antu un Dzintaru Bušiem


Izsaki viedokli