Made in Latvia. Saruna ar Čikāgas piecīti Albertu Legzdiņu

Made in Latvia. Saruna ar Čikāgas piecīti Albertu Legzdiņu

Alberts Legzdiņš - "Čikāgas piecīšu" piecītis nesen bija atbraucis uz Latviju divu iemeslu dēļ. Lai spēlētu konferansjē izrādē "Eslingena", kas piedzīvo jaunuzvedumu Rīgas koncertzālē. Un, lai piedalītos Dzintras Gekas dokumentālās filmas "Dieva putniņi" (kurā pats filmējies) pirmizrādē kinoteātrī "Splendid Palace". Pērn iznāca Alberta Legzdiņa grāmatas “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi” atkārtots un papildināts izdevums. Grāmatā piedzīvojumi sākas 1960.gadā Čikāgā un beidzas ar "Piecīšu" triumfu Mežaparka estrādē 1989.gadā. Tas grāmatā. Bet šajā Latvijas Avīzes sarunā vairāk par Alberta dzīvi līdz "Piecīšiem".

Bērnība bija saulaina

Mana bērnība bija tik saulaina kā Latvijas daba - te mākoņains, te uzspīd saulīte, tad uzlīst, un pūš auksti vēji… Mani vecāki apprecējās ļoti jauni - 18 gados - un izšķīrās, kad man bija četri gadi. Mana mamma bija poliete, ļoti skaista sieviete gluži kā aktrise Zāra Leandere. Tēvs izmācījās par daiļkrāsotāju. Viņš bija ļoti labs meistars, es kā mazs puika sēdēju zemē un skatījos, cik skaisti viņš izkrāso griestus. Man patika krāsu, sevišķi pernicas, smarža, un tēvs man ļāva krāsu bundžas apmaisīt. Dzīvojām, kur bija lētāki dzīvokļi, dzīves vietu mainījām bieži. Oskara ielā, Maskavas ielā, Aizsargu ielā divos dzīvokļos… Atceros, visu laiku krāmējāmies, nepaguvu iedraudzēties ar kaimiņu bērniem. Ekonomiski nebijām nabagi, taču nebijām arī pārtikuši. Vecāmāte, kā tolaik teica, šiverēja. Pēc aroda viņa bija šuvēja, bet tas viņai apnika. Vecāmāte žēlojās: vai, man podagra, viss kas… Bet viņai vienkārši negribējās augām dienām sēdēt pie "Singer" šujmašīnas. Un tad viņa atrada šefti Cenrāltirgū. Sapirka lakatiņu audumu, apvīlēja, un tie gāja kā karstas barankas. Vecāsmātes kundes bija laucinieces, kas stāvēja pie saviem ratiem, un viņām nebija laika iet kaut kur iepirkties. Es gāju vecaimātei līdzi uz tirgu vismaz divreiz trīsreiz nedēļā. Vecāmāte palaida mani arī pie savām draudzenēm, kurām bija tirgus būdas. Viena pārdeva puķes, par iepakojamo papīru viņa lietoja arī vecas “Atpūtas”. Es varēju stundām priecīgs sēdēt un lasīt. Bija ļoti izglītojoši.

Vasaras Jūrmalā

Mammai bija radinieks - jūrmalonkulis, kuram piederēja maza vasarnīca Bulduros, tieši pretī dārzkopības skolai. Viņš vasarnīcu izīrēja, un tad mēs tur dzīvojām. Katru rītu ar vecomāti gājām uz jūrmalu, vai saule spīd vai ir vētra. Drusku papeldējāmies, es taisīju smilšu cietokšņus, braucu ar kanoe laiviņu. Kad jūrmalonkulis pārnāca no zvejas, ar ķerru stūma zivis mājās un momentā tās vārīja un cepa vasaras virtuvē. Tādas smaržas nāca… man likās, ka esmu ar tām pilnīgi piesūcies. Visu laiku lūdzos, lai ņem mani līdzi zvejā. Cik man bija, desmit, divpadsmit gadu? Jūrmalonkulis jau būtu mani ņēmis laivā, bet sievas satraucās: vai tu traks, puika pārkritīs pār bortu! Bet būtu bijis interesanti.

Mūsu ģimeni dramatiski ietekmēja karš. Tēvs bija šucmaņos un ar pirmo brīvprātīgo policijas bataljonu 1941.gadā aizsoļoja uz Krieviju un tur arī krita. Māte un visa ģimene pirms tam viņam pārmeta: kāpēc tu iesi, kas tev lika, varēji mierīgi Rīgā palikt, vācu un krievu valoda tev perfekta!? Taču tēvs stāstīja - pulkvedis teicis: visi, kas grib cīnīties Austrumu frontē, vienu soli uz priekšu! Viss bataljons spēris soli uz priekšu, vai es viens stāvēšu!? Vācieši bija tik organizēti, vēlāk atsūtīja man tēva kapa fotogrāfiju. Lokņas kapi pie Veļikije Lukiem, ļoti skaisti kapi. Bet krievi tur visu nolīdzināja un uzcēla daudzstāvu mājas.

Visu interviju ar Albertu Legzdiņu lasiet Latvijas Avīzes portālā: http://www.la.lv/alberts-legzdins-made-in-latvia.

Foto: LETA


Izsaki viedokli