Dalies:

Intervija ar Laimu Puriņu par dzīvi Gērnsijā, darbu un novēlējumu Latvijas simtgadei

Laima Puriņa, (68), lielāko savas dzīves daļu nodzīvojusi Jelgavas pilsētā. Ar nepabeigtu vidējo izglītību uzsākusi darba gaitas. Kā daudzi, arī Laima pēc Latvijas Neatkarības atgūšanas izlēma doties strādāt uz ārzemēm. Tā 2006. gadā viņa nokļuva Gērnsijas salā.

Kādēļ tu pieņēmi lēmumu braukt prom no Latvijas?
Kad Latvijā viss juka un bruka, man kaut kas bija jādara lietas labā. Ēst taču gribas katru dienu. Es sazinājos ar Ilonu Rīgā. Viņa daudzus iekārtoja darbā Gērnsijā. Tā es 2006. gadā nedēļas laikā nokļuvu šeit un sāku strādāt fermā. Sākumā pie kartupeļiem, vēlāk arī pie lopiem. Ne es zināju angļu valodu, ne tādu darbu iepriekš biju darījusi. Bet katrs darbs taču ir izdarāms. Pirms atlidošanas uz Gērnsiju Latvijā es strādāju floristikas veikalā. Bet pirms tam es biju saimniecības daļas vadītāja pansionātā.
Lūdzu, apraksti vienu sava darba dienu fermā.
Šajā fermā es strādāju jau vienpadsmit gadus pie viena un tā paša saimnieka. No rīta pulkstens piecos kolēģei zvana modinātājpulkstenis. Es ceļos augšā, nomazgājos, un pagatavoju sviestmaizes pusdienām. Tad mēs abas ar kolēģīti kopā braucam uz fermu un iedzeram kafiju. Darbu sākam pusseptiņos no rīta. Tad tiek laistas govis ārā, tiek tīrīta kūts. Kad atbrauc anglis, kas strādā kopā ar mums, tiek slauktas govis. Pēc govju slaukšanas
latviešu kolēģi iet strādāt pie kartupeļiem, bet es visu dienu palieku kūtī. Es kūti tīru ar dakšām. Mēslus sametu tačkā un stumju ārā 300 metrus aiz kūts. Vēl ar rokām ir jāizmētā skābbarība, un tas ir ļoti smags darbs. Kad paliek kāds brīvs brītiņš, aizskrienu palīgā savai kolēģītei pie kartupeļiem. Viņa savkārt atnāk man palīgā. Tā mēs mīļi dzīvojam un strādājam. Dienā es strādāju vienpadsmit stundas. Pusdienas laiks mums ir pusstunda. Mums ir atpūtas istabiņa, kurā ir gan ledusskapis, gan veļas mašīna, varam izmazgāt savas drēbes. Mums ir arī kafijas automāts un mikroviļņu krāsns, kuru mēs paši iegādājāmies.
Pēc pusdienlaika slaucam govis. Tagad slaukšana ir kompjūterizēta, bet kādreiz slaucām tikai ar rokām. Govis nāk iekšā pa sešpadsmit, un viņas slaucam mēs, divi latvieši un anglis. Pēc slaukšanas ir teļi jābaro, viss jāsatīra. Darba ir ļoti daudz. Kā es to izturu? Tāpat kā visus iepriekšējos gadus. Dažreiz jau ir tā, ka kamols sakāpj kaklā un dūša apskrienas. Tad gan liekas, ja būtu električka, iekāptu tajā un taisnā ceļā aizbrauktu uz Latviju. Bet električka te nenāk, un nekur mēs netiekam. Noskurināmies un dzīvojam tālāk. Vai man kādreiz ir bijusi vēlēšanās kaut ko mainīt? Ko tad es mainīšu savos gados? Vai ko es te varu mainīt? No Latvijas mums atsūtīja pat slotas. Kaut arī veikalā viss ir, darbarīku mums te nav. Tagad gan saimnieks iedeva dakšas, kad pateicām, ka traktors nevar mēslus izgrābt no kūts stūriem. Nu smagi, smagi mums iet. Mēs kūtī esam trīs latvieši, un mums ir jāizdara visi smagie darbi. Ir arī divi angļu kolēģi- traktorists un govju slaucējs, kurš sevi sauc par mūsu uzraugu. Attieksme no angļu kolēģiem ir šausmīga. Viņi aiz sevis nekad un neko nesatīra. Man tā grūti visu izstāstīt, tas viss ir jāredz uz vietas.
Vēl mums pie kūts ir skaists puķu dārzs. To esam iekopušas savā brīvajā laikā.
Cik dienas nedēļā tu strādā šādu fizisku darbu? Ko tu dari savā brīvdienā?
Atbildēšu ar pretjautājumu: "Cik dienas ir nedēļā? Septiņas?" Tā mēs arī strādājam, septiņas dienas nedēļā. Govis ir jāslauc katru dienu. Govīm nav brīvdienas. Un man brīvdienu nevajag. Ko tad es darīšu savā brīvdienā? Nav jau, ko darīt. Mēnesī mums ir divas sestdienas, kad darba pie kartupeļiem nav, bet tiek slauktas tikai govis. Lūk, šajās divās sestdienās man ir brīva pēcpusdiena, jo govis slauc kolēģīte, kura parasti ir pie kartupeļiem.
Ko es tad daru savā brīvajā pēcpusdienā? Jāsatīra istabiņa, kurā dzīvojam, jo tīrību nāk pārbaudīt tikpat kā slimnīcā. Esam darbā, bet Bruarda Rita atbrauc un bez mūsu klātbūtnes istabiņas atslēdz un pārbauda. Nedod Dievs, ka kaut kas nebūs kārtībā! Tagad jau vēl nekas, bet kādreiz bija vēl trakāk. Savā brīvajā pēcpusdienā es arī paguļu, palasu latviešu grāmatas, paskatos angļu TV programmas, aizbraucu uz kādu bodīti, gatavoju ēst visai nākamajai nedēļai. Man gan vairāk patīk ēst, ne gatavot. Virtuve mums hotelī ir viena uz visiem divdesmit astoņiem iedzīvotājiem. Katru otro piektdienu hotelī mums maina gultasveļu. Tad portugāļi pabļauj pie durvīm un to savāc no mums. Jūtos kā pansionātā. Jāpierod pie vecumdienām. Lai dzīve būtu “interesantāka”, atnākot no darba mājās, mums ir jātīra arī hotelis, kurā dzīvojam. To pa trīs cilvēki kopā darām pēc sastādītā grafika. Hotelis ir jātīra kārtīgi, viss ir jāizmazgā- logi jāmazgā, durvis jāmazgā, grīdas jāmazgā, jāizsūknē visi paklāji, jāiznes miskastes maisi ārā. Vārdu sakot, laika atpūtai nav daudz.

Vai tu savā brīvajā pēcpusdienā pabraukā arī pa salu un apskati tās skaistumu?
Pati es mašīnu nevadu, tāpēc, pateicoties meitenēm, pirmos gadus es tiešām daudz tiku izvadāta pa salu. Lielāko daļu esmu redzējusi. Bet tagad gan vairs negribas nekur iet, viss jau ir redzēts. Kādreiz pēc darba domājam, ka aizbrauksim līdz jūrai pabradāt pa aļģēm veselības pēc. Nu, aizbraucam, paskatāmies. Vējs pūš, un ir auksts. Kāda bradāšana? Braucam mājās, domādamas, ka brauksim rīt. Tā tā rītdiena nāk un nāk, un mēs kājas nebradājam.
Es skatos, ka jums istabiņā ir tā saucamās bank bed.
Redz, man ir lieli kilogrami, un tāda dzelzs gulta ir pašā laikā. Koka gulta manu svaru diez vai izturētu. Nu, un tas otrs stāvs ir, lai degunu neceltu pārāk augstu. Galva kā atsitas, tu, cilvēk, tādā normālā stāvoklī arī paliec. Tā, lūk. Bez labas homora izjūtas te neiztikt.
Jūs dzīvojat tuvu Saumarez parkam, un tur diezgan bieži notiek pasākumi. Vai tajos piedalāties?
Sacīt, ka ļoti bieži, tas ir pārspīlēti, bet šad tad notiek. Mūsu fermas govis katru gadu ved rādīt. Mēs tās govis nomazgājam, sapucējam, un tad jau pieklājības pēc uz pusstundiņu aizejam uz parku. Noēdam saldējumu un braucam atpakaļ uz kūti strādāt. Kādreiz mēs ar kolēģēm braucām augšā uz klintīm un svinējām Līgo svētkus, iedzērām spraitiņu un uzēdām Jāņu sieru, kas pirkts Jānīšos, uzdziedājām Līgo dziesmas. Tā sakot, kārtīgi izlādējāmies un braucām atpakaļ mājās gulēt. Jaunieši, protams, līgo ilgi un dikti. Kādreiz, kad mūsu hotelī dzīvoja Bruarda un Brūsa meitenes, mums gāja interesantāk. Taisījām Jaungada karnevālus, apdāvinājām viena otru. Tagad vairs tā nav.
Kāpēc Tu vēl joprojām brauc uz Gērnsiju? Kas tevi šeit pievelk?
Kāpēc es braucu? Nav jau tā pensija miljoni man Latvijā. Kamēr vēl man spēks ir, cenšos darīt sevis labā. Gribas vēl šo un to redzēt, šo un to nopirkt. Protams, es palīdzu arī citiem radiem. Nu, jābeidz jau ir šī braukšana, savādāk zārks pa priekšu ies, un es no pakaļas. Kā es saku, mums šeit ir mīlas trīsstūris- gulta, darbs, modinātājs. Protams, kādreiz gribas izrauties no rutīnas. Gribas arī pasmaidīt kādam vīrietim, bet te jau ir tikai angļi un portugāļi. Man kaut kā nevelk uz viņiem. Kamēr ar pirkstiem parādīsi, visa gribēšana pāries.
Nevienam nav noslēpums, ka šeit var nopelnīt daudz vairāk nekā Latvijā. Man jau gan piedāvā darbu Latvijā, bet es domāju, ka vairāk tur nestrādāšu. Varbūt vienīgi tikai pie puķēm. Gērnsijā katru gadu es nostrādāju deviņus mēnešus, un tad trīs mēnešus atpūšos.
Kā tu pavadi šos trīs mēnešus?
Man ir četri brāļi un trīs māsas. Es katru gadu viņus visus apciemoju. Mēs kopīgi apbraukājam Latviju un Lietuvu. Esam bijuši Portugālē. Man jau ir sapirktas biļetes uz teātriem un koncertiem nākamajam gadam. Anglijā man dzīvo gan meita, gan dēls, gan visi mazbērni ar ģimenēm. Braucu ciemos pie viņiem. Tā tie trīs mēneši ātri palido un ir jābrauc atpakaļ uz šejieni.
Tu teici, ka, šurpbraucot, angļu valoda nebija jāzin. Vai darbā tas ir traucējis saprasties?
To, ko saimnieks saka, es saprotu gandrīz visu. Ja tomēr gadās, ka nesaprotu, žestikulēju. Saimnieks nekad nav pārmetis, ka es nezinu angļu valodu. Var jau būt, ja es runātu angliski, es jau sen vairs šeit nestrādātu. Bet, tā kā izteikties nemāku, daudz ko paciešu un strādāju tālāk. Protams, valodas barjeras dēļ ir bijuši vairāki smieklīgi starpgadījumi. Bet kopumā ir tāda sajūta, ka angļi mūs neciena. Kas tu esi? Tu esi tikai latviete. Viņi domā, ka ne mēs maizi nogriezt mākam, ne gaļu izcept. Un neciena otra padarīto darbu. Daudz kas ir jāpacieš, un pretī anglim neko nevar runāt. Anglis par sevi ir ļoti augstās domās. Ne viņi ir bijuši mūsu Latvijā, ne redzējuši tās skaistumu, nekā.
Ko tu sauc par mājām, Gērnsiju vai Latviju?
Tad, kad izkāpju no lidmašīnas un ienāku Summerland, domāju: "O, nu es esmu mājās". Tad, kad sāku strādāt: "Kad es beidzot būšu mājās? Kaut ātrāk tiktu uz mājām!". Tā mums te visām ir. Kad esmu Latvijā, sajūta ir kā gājputnam. Pilnīgi jūtu, ka jau jāauj kājas, ka laiks jau tuvojas braukt prom. Kad esmu šeit, tad atkal jūtu, ka jābrauc uz otru pusi.
Laima, tu dari tik ļoti smagu darbu. Neskatoties uz to, man rodas sajūta, ka tu to mīli. Savādāk taču tu to nedarītu?
Ko tad? Vienīgais, ko es mīlu šajā dzīvē ir mani bērni un mazbērni. Vēl man vajadzētu kādu vīrieti. Tas arī viss.
Jā, darbs ir smags. Kad to daru, domāju: "Nē, es vairs nevaru izturēt.". Bet paiet tā diena, darbs ir padarīts, un tad liekas, ka viss ir OK. Un galvenais jau ir tas, ka katra piektdiena ir vieglā, mūsu algas diena. Jā, darbs ir ļoti grūts, tur nav, ko runāt. Un boss tik dod un krāmē virsū arvien vairāk un vairāk. Bietes izaudzē tik lielas, ka knapi var pacelt un iemest metru augstajā piekabē. Arī uz kartupeļu rokamā kombaina ir šausmīgi smags darbs. Slapjā laikā viss ķepsē, kombains neiet, lūzt. Pagājušajā vasarā, piemēram, mēs abas ar kolēģīti norāpojām visu kartupeļu lauku un rāvām nezāles ārā, lai kombains varētu uz lauka uzbraukt. To vispār nevar izstāstīt, tas ir jāredz. Mēs jau visu to saprotam, ka kādam tas darbs ir jādara. Jaunā kūts arī ir sataisīta tā, ka govju un bulļu piemīdītie sūdi ir jāizved ar tačku. Ar traktoru nevar tikt klāt. Kur tas redzēts, ka 21. gadsimtā ar dakšām jātīra mēsli ārā no kūts? Tāpat 16 teļi trīs mēnešus stāv iekšā mēslos. Mums ar dakšām visi mēsli jāizmet ārā, jo ar traktoru nevar iebraukt. Tas pats ar skābbarību. Kūtī to ieved iekšā ar traktoru un izgāž, bet mums ar
dakšām tā jāizmētā. Tonnām esam to pārcilājušas.
Vai tu šeit esi sabojājusi savu veselību?
Esmu, esmu, beigta un pagalam. Arī redze ar katru gadu kļūst sliktāka. Strādājot pie kartupeļiem, tos šķirojot, gaisma visu laiku spīd pakausī, ne jau priekšā. Un tas troksnis! Šogad īpaši stingri jūtu, ka veselība nav laba. Protams, arī vecums jau tuvojas.
Vai tu Gērnsijā ej pie ārstiem pārbaudīt savu veselību?
Kā tad! Vai tad man nav, kur naudu likt? Vienreiz sāpēja zobs. Aizgāju pie zobārsta. Iesēdos krēslā. Par to man paprasīja £36 un teica, lai dzeru antibiotikas.
Kāds ir tavs nākotnes plāns? Vai tu domā atgriezties uz dzīvi Latvijā?
Mana bagātība ir mana ģimene, mani trīs bērni un deviņi mazbērni, manas māsas un brāļi, un es viņus visus ļoti mīlu. Domāju vēl vienu sezonu nostrādāt Gērnsijā, un tad savus septiņdesmit gadus sagaidīt Latvijā kopā ar visiem maniem mīļajiem. Gērnsijā esmu sapelnījusi naudu un netālu no Jelgavas nopirkusi divistabu dzīvokli. Man ir dzīvoklis arī pašā Jelgavā, tā ka dzīvot man ir, kur. Arī mans mazdēliņš, kurš kādu laiku padzīvoja Anglijā, ir atgriezies Latvijā. Ne katram der dzīve ārzemēs. Kaut arī Anglijā attieksme pret ārzemniekiem un likumi atšķiras no Gērnsijas, viņš tur nejutās labi. Latvijā mazdēls ir atvēris savu biznesu, un es priecājos, ka viņš ir ticis uz zaļa zara.
Nākamgad Latvijai būs simts gadi. Vai tev ir kāds vēlējums dzimtenei?
Lai Rīga nekad nebūtu gatava! Lai valdība beidzot sāktu domāt par savu tautu. Lai visiem latviešiem nevajadzētu braukt ārā no savas zemes. Lai ģimenes ar bērniem varētu braukt atpakaļ mājās. Lai sanāk visi atpakaļ kopā mājās. Ne jau par velti dziesma Vēstule uz Latviju ir tik ļoti skaista. Visi domā, ka mēs ārzemēs raujam naudu no kokiem. Nu, nav jau tā. Iet grūti.

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē