Dalies:

Brīvā Latvija: Par sieru slazdā un latviešu spējām biznesā

Uzņēmējs Dr. Visvaldis Dzenis intervijā Ligitai Kovtunai

Vispirms – vēlreiz liels paldies par atbalstu avīzei Laiks,  kas bijis līdz šim pats lielākais tās vēsturē – jūs uzdāvinājāt 100 gada abonementus!

Kā gan citādi! Nevar taču meiteni tikai slavēt, bet nebučot... Nopietni runājot, – laikraksts ir ne tikai notikumu reģistrētājs, bet arī draugs un padomnieks. Šodienas latviskajai telpai ir pievienojies „piektais novads” – aizrobežu latvieši, un tas šo latvisko telpu padara dziļāku, noturīgāku un stiprāku. Rietumu kultūra ir varējusi veidoties bez polītiskiem ierobežojumiem, kas tāpēc ir nokļuvusi tālāk. Šodien šo kvalitāti varam pārvest uz mūsu dzimtās zemes telpu. Un vēl – ja Latvijas tautieši ir vāji informēti par mums, kas dzīvojam ārpus Latvijas robežām, tad tas nozīmē, ka paši neesam pietiekamā mērā atstājuši to ietekmi, ko dd saskare ar cita līmeņa kultūru. Avīze ir tā, kas var šai ceļā palīdzēt.

 Jūs esat palīdzējis Latvijai pavisam tiešā un konkrētā veidā – jūsu uzņēmums Allažos „Kokpārstrāde 98” ir kļuvis par lielāko nodokļu maksātāju Siguldas novadā, kas turklāt nodrošina visvairāk darbavietu – trīs simtus. Kā tas sākās?

 Kad Latvija atguva neatkarību, vēlējos pielikt savu plecu. Līdz tam Amerikā 45 gadus biju nodarbojies ar siera ražošanas technoloģijām – pēc mana patenta, ko izveidoju 1971. gadā Viskonsinā, ražoja mocarella jeb picas sieru ar mašīnu, kas saražo 3 tūkstošus kilogramu produkta stundā. Līdz tam tas bija mazefektīvs roku darbs. Kad ierados Latvijā, mēģināju veidot kaut ko līdzīgu, sāku meklēt iespējas pienrūpniecībā, ar linsēklu eļļu, taču tas nesanāca, galvenokārt tāpēc, ka Latvijā nebija ne attiecīgo jaudu, ne technikas. Beidzot 1995. gadā nopirku vienu bankā ieķīlātu kokzāģētavu Allažos – no tā arī izauga mūsu uzņēmums. Un vēl ļoti svarīgi bija tas, ka Latvijā man bija – un joprojām ir – uzticams biznesa partneris, mana brālēna Harija dēls Gunārs Dzenis. (Harijs bija mans labākais draugs kopš bērnības.)

Kā atradāt Gunāru?

 Būdams gaišs, zinātkārs un strādīgs jauneklis, Gunārs 1991. gadā atbrauca ciemos uz Ameriku un kādu laiku pastrādāja būvniecībā. Viņš tolaik Jelgavas Lauksaimniecības universitātē studēja par būvinženieŗi. Abi panācām kopīgu valodu un sākām strādāt. Man tiešām laimējās – Gunārs uzņēmumu vada prasmīgi un atbildīgi. Nekad arī neesmu „maisījies” viņa darbā – bilance parādīs, kam taisnība!

Nu jau Latvijā tapis vēl viens jūsu uzņēmums – SIA Baltic Citrus, Vaidavā, kas nodarbojas ar ogu un dārzeņu pārstrādi, izmantojot Latvijai raksturīgās cidonijas, aronijas un smilšērkšķus.

Un tas vēl nav viss – Latgales apceļojuma laikā Daugavpilī uzzināju, ka turienes iedzīvotāji brauc uz ūdensizklaižu parku Lietuvā – kaut gan pašiem ir Daugava un gleznainais Stropu ezers! Ir plāns te izveidot Aqua House – lai taču cilvēki atstāj naudu savā zemē. Un būs jaunas darbavietas. Starp citu, abi ar Sigridu esam Daugavpils Latviešu biedrības goda biedri.

Esat Latgales dēls?

 Esmu dzimis Naujenē, beidzis Skaistas pamatskolu, tad Malnavas lauksaimniecības skolu, bet manas vasaras pagāja tēva saimniecībā Sventē. Sventes muižā arī 2006. gadā nosvinēju savu 85 gadu jubileju – kopā ar brālēnu Hariju, jo mums ir tikai trīs dienu starpība...

Uz mīļo Latgali ikreiz, kad esmu Latvijā, iekārtoju trīs dienu braucienu. Sākam ar Tomi, kur dzīvo mana radiniece Rūta Andersone, kuŗa raksta pagasta vēsturi, tad iegriežamies Ilūkstē, Viļānos – tā teikt, kopjam radniecīgās saites (un dūšīgi ēdam, kā jau tas Latvijā pieņemts!). Šoreiz nakšņojām Rēzeknē, un priecīgi pacilāti atgriezāmies Allažos, kur uzņēmuma kantora mājā mums ar Sigridu ir iekārtots miteklītis.

Kā jūs raksturotu biznesa vidi Latvijā, būdams un jau tik pieredzējis Tēvzemes uzņēmējdarbībā?

 Esmu uzmanīgs – teikšu tā. Īstenībā visu praktisko darbu Gunārs. Es tikai raugos, lai viņam nebūtu jāgaida uz naudu, ja ir vajadzība investēt kādā jaunā iekārtā vai technoloģijā.

Vai latvietis var būt labs uzņēmējs? Mēdz teikt, ka tas nav īsti latviešu genās – vairāk ir dziedēšana un dancošana, un citas radošas izpausmes...

Redz, es jau esmu, kā izrādās, tikai kāds ceturtdaļlatvietis – mana māte bija krievu lieltirgotāja  meita, manās dzīslās rit arī lietuviešu un prūšu asinis. Bet – mans vecaistēvs no Lietuvas ienāca Latvijā, sāka strādāt pie latvieša smēdē par kalēju, apprecēja saimnieka meitu  un kļuva par bagātāko vīru tuvākajā apkaimē.

Protams, ne jau visi var būt uzņēmēji, jo ne jau visi spēj strauji pieņemt lēmumus, bet uzņēmējdarbībā tas ir svarīgi. „Labs deguns” arī vajadzīgs.

Vai esat arī kļūdījies?

Kā tad bez kļūdām! Tās rodas, ja esi pārāk pašpārliecinātāks. Un man ir tāda atziņa – pārāk cieša pārliecība ir riskanta lieta, par ko bieži jāpārliecinās.

 Savulaik jūs man iemācījāt vēl vienu atziņu – par velti ir tikai siers slazdā. Vai, būdams devīgs mecenāts, tomēr uzskatāt, ka kaķim jādod nevis zivs, bet makšķere?

Protams, jādod makšķere! Tāpēc labprāt sadarbojos ar Vītolu fondu, kas palīdz jaunajiem latviešiem skoloties, turklāt dara to profesionāli, prātīgi, sadarbojoties ar Latvijas Universitāti.

Jūs bijāt pirmais no Amerikas tautiešiem, kas pirms vairākiem gadiem atvedāt uz Latviju tik kuplu savu bērnu un mazbērnu pulku – 16 cilvēkus. Mazmeita Melisa arī strādāja Latvijā – Okupācijas mūzejā, „Kungu rijā” Turaidā, Allažu uzņēmumā.

 Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai ārzemju latviešu bērni iepazītu Latviju tās reālajā dzīvē. Ļoti augstu vērtēju ALAs rīkotos ceļojumus, un tomēr gribētos, lai bērni vēl arī gluži praktiski te padzīvotu un pastrādātu. Labprāt  tos pieņemtu mūsu kokapstrādes uzņēmumā, bet nevar, jo techniskās drošības noteikumi to neatļauj. Taču Gunāra sievai Evitai ir dārzniecība Saulkrastos, kur daži bērni šovasar strādā. Ir svarīgi atrasties Latvijas  vidē, iepazīt vietējo mentalitāti.

 Un tomēr – kas ir jūsu biznesa panākumu pamatā?

 Īsti nemaz nevaru izskaidrot... Bet, atskatoties uz manu dzīves ceļu, kādi skaidrojumi varbūt rodas. Piemēram, atminos, ka vasaras brīvlaikos bija jāstrādā tā sauktajā kokskolā – mums mācīja un rādīja, kā koks no sēkliņas izaug, tad to uzpotē, tad taisa kroni utt. Jau pēc viena gada  sava tēva īpašumā ierīkoju kokaudzētavu, kuŗā izauga 1500 ābelītes. Citugad atvedu mājās aunu, vārdā Rietums, ko audzēju. Māsa savukārt atveda vistu un gaili... Kad ienāca krievi, tēvam atņēma pensiju, un viņš pateica, ka vairs nevarēs financēt manas studijas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur biju pabeidzis pirmo kursu. Tā kā spēlēju trompeti, iestājos pūtēju orķestrī, un tiku pie stipendijas. 1942. gadā, kad biju pabeidzis trīs kursus, nāca iespēja pieciem studentiem doties pabeigt augstāko izglītību Vācijā, un es tur tiku! 1945.gadā jau biju ieguvis agronoma gradu, tad 1948. gadā – doktora gradu, bet 1949. gadā – piensaimniecības meistara gradu. Vienlaikus nodarbojos ar ilustrētu vārdnīcu izdošanu latviešu izceļotājiem, kas lielākoties svešvalodas nezināja. Uzaicināju profesoru Blesi palīgā pie rediģēšanas un nodrukāju un pārdevu 30 tūkstošus eksemplāru. Uz Ameriku devos jau ar savu naudu kabatā. Amerikā, Ņujorkā, latviešu dievkalpojumā iepazinos ar kādu vīru, kas strādāja pienotavā, un viņš man pastāstīja, ka tur nevarot pieražot tik daudz siera, cik pieprasa... Savas īrētās mājas pagrabā uztaisīju modeli mašīnai, kas „izmeta” četrus siera gabalus minūtē. Tad braukāju ar to mašīnu apkārt un piedāvāju klientiem. Sapratu, ka man trūkst mechaniķa  zināšanu, un trīs gadus nostrādāju, mācoties virpot, frēzēt utt. Nu varēju uzlabot savu mašīnu.

Kad nopelnījāt pirmo miljonu?

 Pēc 15 gadiem.

Esat jau arī ļoti „vecmodīgs”, – tikai viena sieva visu gaŗo mūžu! Kāda ir jūsu laimīgās laulības formula?

Kā lai es zinu, ja man tikai viena sieva! Sigrida ir mans uzticamākais draugs visa mūža gaŗumā.

Sigrida. Esmu bijusi ne tikai draugs, bet arī sekretāre, kasiere, grāmatvede. Četri bērni ģimenē – tas nozīmē, ka viss laiks ir ļoti aizņemts, bet, kopā turoties, esam tikuši pāri visām grūtībām.

 Kā jūs atradāt viens otru?

Visvaldis. Vācijā, Eslingenā, notika ļoti rosīga latviešu sabiedriskā dzīve – izstādes, koncerti, teātri, tirdziņi. Vienā no tiem noskatīju tautisku lādīti, bet to iekāroja arī viena skaista meitene. Teicu: „Tā jau ir nopirkta, jaunkundz!...”

Sigrida. Tā lādīte joprojām stāv mūsu grāmatplauktā.

Visvaldis.  Otrreiz satikāmies uz perona, un jaunā dāma pastāstīja, ka dikti mīlot operu. Pavadīju viņu mājās, bet otrā dienā biju klāt ar divām operas biļetēm.

 Sigrida.  Es biju beigusi Eslingenas latviešu ģimnaziju un Štutgartē studēju bioloģiju. Ļoti gribēju studēt medicīnu, bet vietu vairāk nebija... Tā nu esam kopā laimīgi visus šos ilgos gadus.

 

Par uzņēmumu  „Kokpārstrāde 89”

kad pēc vairāk nekā desmit gadiem ierodos Allažos, uzņēmuma territorijā apmaldos – viss pārvērties līdz nepazīšanai. Visapkārt lieli angāri, dēļu krāvumi, zaļas saliņas ar baltiem bērziem. Divstāvu kantora ēka vēl nav sapucēta līdz pilnībai, un tas liecina, ka uzņēmuma prioritāte ir ražošana. Toties ēkā ir strādnieku ēdnīca – estētiska, skaisti iekārtota, skan latviešu mūzika un laipni saimnieki mūs pacienā ar ļoti garšīgām pusdienām. Līdz nepazīšanai pārvērties arī pirmais cechs, kuŗā toreiz strādāja daži vīri. Uzņēmums darbību 1998.gadā sāka ar pieciem darbiniekiem, 2005. gadā strādāja 30, bet tagad uzņēmums dod darbu 300 cilvēkiem. Pa plašo ražotni mani izvadā direktora asistents Roberts Sackis, savulaik Vītolu fonda stipendiāts, pārliecinošs, zinīgs un par savu darbavietu lepns jauneklis. Viņš parāda modernās noliktavas, kur pareizā klimatā un atbilstoši labākajiem nozares standartiem iepakoti klientus gaida gatavie materiāli, kas aizceļos uz Eiropu, Skandinaviju, nedaudz arī uz Lietuvu un Igauniju. Latvijas tirgū paliek vien 2% produkcijas. Kāpēc tik maz? Roberts paskaidro: „Mūsu mašīnas saražo tādos apjomos, ka Latvijas tirgus to nevar paņemt pretī, piemēram, lai iekārtotu vienu divstāvu māju, vajag apmēram 300 metrus grīdlīstu, bet mēs šo apjomu saražojam apmēram 20 minūtēs.” Ražotnē ir arī krāsošanas cechs, kuŗā nemaz necērtas acīs krāsu smaka, – krāsas ir modernas, „uz ūdens bazes”; daudzi procesi ir datorizēti, klusi dūc žāvēšanas kameras un smaržo koks. Citā territorijas stūrī sapakotas skaidu briketes – jo te ir bezatkritumu ražošana –, kas tiks pārdotas eiropiešiem kamīnu kurināšanai.

„Kokpārstrāde 89” ir Latvijā lielākais kokmateriālu pārstrādes uzņēmums ar 100% latviešu kapitālu un apgrozījumu 25 miljoni eiro gadā!

 Gunārs Dzenis, uzņēmuma vadītājs:

„Tā tiešām bija liktenīga veiksme, ka satikāmies ar Visvaldi. Sākums – kā ikviens sākums – nebija viegls, 2014. gadā ražotne pārdzīvoja ugunsgrēku, taču, savstarpēji uzticoties, ar Visvalža financējumu un pieredzi esam tur, kur esam. Peļņu ieguldām  ražošanā, meklējam jaunus tirgus, veidojam Rietumu kultūrai atbilstošu biznesa vidi un nu jau varam lepoties ar to, ka esam lielāko nodokļu maksātāju un darbadevēju vidū, varam atbalstīt sabiedriskos mērķus.”

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"  

Foto: Publicitātes attēls

Citas ziņas