Dalies:

Ar savu auto uz Šveices Alpu pļavām

Maršruts: Liepāja – Nendaz (Valais kantons, Šveice)
Braucēji: 2 pieaugušie 3 bērni (2 un 4 gadi jaunākai ceļotājai 5 mēneši)
Auto: Chrysler Town & Contrybenzīns – gāze
Nobrauktie km ~ 5500
Brauciena laiks: 2010. gada augusts – 11 dienas.
Kopējie izdevumi ~ 800 Ls (~ 300 Ls apmešanās vietas, 230 Ls – degvielai, un pārējais biļetēm, suvenīriem un pārtikai)

Šobrīd Šveices Alpus izmanto slēpošanai, taču man tos vairāk patīk izmantot vasarā kad nav jāpaunājas biezās jakās, bet  pa Alpu pļavām var staigāt T-kreklos un ēst mellenes, meža zemenes, aprikozes un darīt visu citu ko Šveice piedāvā vasaras otrā pusē.

Iespējams šis apraksts vairāk noderēs ģimenēm, kas ceļo kopā ar bērniem vai arī iedrošinās ceļot kopā bērniem, kas nebūt nav šķērslis, lai atpūstos un ceļotu. Uz Šveici ceļojam otru reizi, iepriekšējo reizi bijām pirms 2 gadiem, kāda apmeklējām arī Itāliju. Šoreiz braucam ar savu auto, iepriekš lidojām ar lidmašīnu un izmantojām nomātu auto. Savam auto ir būtiskas priekšrocības īpaši ja jābrauc ar bērniem. Protams, ir arī savi ierobežojumi tam, ka ceļojat kopā ar bērniem, mēs izvairījāmies no muzeju apmeklējumiem, vairāk pievērsāmies dabas objektiem un pastaigām kalnos, kalnu ciematos. Otro reizi izvēlējāmies Šveici apmeklēt sakārtotās infrastruktūras dēļ, skaisto dabas skatu un arī tāpēc, ka iepriekšējo reizi nepaguvām visu apskatīt, arī cenas apartamentiem vismaz Valais kantonā ļoti pievilcīgas.

Pirmā un otrā diena

Izbraucam pievakarē ap plkst.18:00 ar domu, ka Varšava jāizbrauc pa nakti. Visi bērni nakts ceļu mašīnā guļ ļoti labi un tas ir galvenais šādos garos pārbraucienos. Piestājam tikai, lai uzpildītu autogāzi, kas te Polijā ir pat biežāk sastopama par parastajām degvielas uzpildes stacijām, maksā ar nedaudz lētāk kā Latvijā.

Diemžēl sanāca neliela aizkavēšanās Lietuvā tāpēc Varšavu sanāk šķērsot tikai ap plkst.6 no rīta, kad tā jau ir sastrēgumu pilna, laiku tas prasa vairāk kā 2h. Pēc tam tiek atrasta normālāka tankštele, kur var veikt visas rīta procedūras. Līdz vakaram jānokļūst mūsu pirmajā apmešanās vietā Nirnbergas priekšpilsetā. Aiz Varšavas jau gandrīz visu ceļu ir autostrādes tas ievērojami paātrina braucienu, Uz Vācijas robežas astē iesēžas policija, liek nobraukt nost no autostrādes un grib jau, veikt kratīšanu, bet redzot ka esam ar bērniem iztiekam ar pasu kontroli. Šā brauciena laikā robežsargi mūs apturēja vairākas reizes, taču redzot ka ceļojam ar bērniem pat pases neprasīja. Vācijā jau autogāzes uzpildes ir retāk taču pateicoties Tom Tomā ieliktajam LPG uzpildes katalogam, to atrašana pa ceļam nav problēma, vienīgi problēma var būt ar adapteriem ne visas uzpildes pistoles der, bet parasti uz vietas var dabūt adapteri. Pa visu braucienu vienā tankā tik nebija. Vakarā jau satumstot sasniedzam savu apmešanās vietu “Central Pension” (booking com.) rezervēts kā trīsvietīgs, bet reāli 5-vietīgs numurs ar brokastīm 54 Eur.

3.diena

Šodien jānobrauc ~800 km lai tiktu līdz mūsu galamērķim Šveicē. Laika nav daudz tāpēc iepriekš plānotais zoodārza apmeklējums Nirnbergā jāatliek. Pa Vācijas autostrādēm ceļš paiet ātri. Uz Šveices robežas rinda, lai gan jau kādu laiku Šveicei robežkontrole ar ES acelta šodien pasu kontrole notiek. Tiek jautāts par galamērķi un brīdināts par sodu par braukšanu pa autostrādi bez vinjetes (vinjetes cena 20 Ls uz gadu).

Vinjeti gan nepērkam jo esmu nolēmis izmantot parastos ceļus, kas ir gleznaināki un intresantāki, taču krietni lēnāki, dēļ biežajiem apļiem un ciematiņiem. Pateicoties tomtomam ietiepīgumam iekuļamies jau pirmajās problēmās. Viņš spītīgi grib mūs vest pāri lielajiem kalniem, bet es esmu izvēlējies līdzenāku taču garāku ceļu gar Ženēvas ezeru. Tiekam ievesti ļoti šauros un ļoti kalnainos meža ceļos, Latvijā tādi meža ceļi ir vienkārši iebrauktas 2 sliedes, bet te pat noasfaltēts, grants ceļi viņiem vispār tik pat kā nav, tikai šur tur augstu kalnos, kur ceļi ved uz viensētām. Ceļš ir tik šaursun mežš ir tik biezs, ka pazaudējam pat GPS signālu atliek tik braukt pret kalnu un cerēt ka pretī neviens nebrauks. Tālāk jau ceļš vijas lejup un varu kārtīgi notestēt bremzes, šito lielo kasti nav diez ko viegli noturēt un beigās jau nevaru sagaidīt nobrauciena beigas. Automātiskās ātrukmārbas mīnuss, ka nevar bremzēt ar ātrumiem. Braucot kalnā gan automāts ievērojmi ērtāks. Laimīgi tiekam uz lielāka ceļa un varam steigties Ženēvas ezera virzienā. Sāk jau satumst, bet mums līdz plkst.22 jātiek līdz saviem apartamentiem Nendazā. Tomtoms rāda, ka esam jau pie Ženēvas ezera, priekšā tikai stāvs serpentīna ceļa nobrauciens līdz šosejai, kas vijas gar ezera krastu. Skats pa tumsu braucot lejā iespaidīgs, tūkstošiem gaismiņu lejā. Tālak jau zināmi ceļi, pirms 2 gadiem braukti.

Izbraucam caur naksnīgi spožo Monterux viena no smukākajām pilsētiņām Ženēvas ezera krastā. Redzu, ka laikā uz mājvietu nepaspēsim, lai gan tālāk ceļš jau zināms. Bērni jau nolikti uz gulēšanu mašīnā, ļoti steigties vairs nav vērts. Sasniedzot Sionu, sākas jau labi pazīstamais stāvi līkumotais ceļš uz Nendaz, zinot ceļu ir viegli braukt arī tumsā, taču pirms 2 gadiem arī braucot pa tumsu bija diezgan traki. Šajos kalnu kūrortos pārsvarā mājas var atrast pēc nosaukumiem mums jāmeklē Eden rock, praktiski visas ielas iet pret kalnu, mūsu māja sanāk viena no pēdējajām tātad arī visaugstāk. Māju izdodas atrast taču ta kā mūs jau brīdināja durvis 10 vakarā tiek slēgtas, esam nokavējuši jau 2h ,nama pārvalnieci ar neizdodas sazvanīt un kā par nelaimi neviens cits arī nav uz balkoniem redzams. Nākas pāris stundas pasnaust auto.

4.diena

Pulksten 6 durvis beidzot ir vaļā uzmeklēju pārvaldnieci, saimnieks pie viņas atstājis atslēgas, angliski, protams, nesaprot gandrīz neko (Valais reģions Šveicē ir franču valodā runājoša valsts daļa) taču sazināties izdodas tīri labi, tiek ierādīta stāvvieta un ātri dodamies skatīt mūsu dzīvokli, no ieejas puses sanāk 3.stāvā no sētas puses 1.stāvs. Dzīvoklis liels (80m2) un labi aprīkots, vienā pusē balkons otrā terase pret kalnu. Izmaksāja ap 250 Ls uz nedēļu.

Šodien nekur nebraucam, iekārtojamies un apskatam ciematiņu, šis tas mainījies pa 2 gadiem, uzbūvēta viena otra māja un pāris veikali. Laiks nav diez ko silts ap 20 grādiem, tas gan arī tāpēc ka esam 1 500 m virs jūras līmeņa lejā Sionā noteikti ir siltāks. Ar veikaliem gan viņiem ir tā ka tiem darba laiki ir no plkst.9 – 12 un tad pārtraukums, kā nu kuram, bet parasti 2-3 h) un tad atkal līdz plkst.18 pēc plkst.18 praktiski visi veikali ciet; lielākās pilsētās max līdz plkst.20. Restorāni gan strādā ilgi, taču, ja grib ietaupīt labāk pārtiku gatavot pašiem dzīvokļa virtuvē (iespēja, kas parasti nav dota viesnīcās). Arī vīnu var padzert uz balkona ar fantastisku skatu uz sniegotajām kalnu smailēm un izgaismoto pilsētu apakšā.

5.diena

Šodien nolemjam doties uz Mini Šveici, ir jau tur gan būts, bet tā kā nedaudz līst un pēc pieredzes zinot ka otrpus kalniem pie Lugāno parasti spīd saule dodamies turp attālums ir ap 200 km, taču ceļš iet pa kalniem, ir daudz serpentīnu, tāpēc laika ziņā prasa daudz. Braucam pār Simplion passkalnu pāreja 2 km augstumā, šeit vēl līst, taču jau Itālijas daļā vairs nelīst, Itālijas daļā braukšana daudz “interesantāka” ceļi šaurāki, līkumotāki arī nelīdzenāki, taču skati tāpat iespaidīgi. Pēc laika atkal iebraucam atpakaļ Šveicē. Šeit jau ir Šveices Itālijas daļa visi runā itāliski un arī autogāzes uzpildes pistoles man der, jo Itālijā standarts tas pats kas Latvijā. Izskrienam cauri Lugāno un drīz jau esam klāt pie Swiss miniatur. Līdz darba laika beigām atlikusi tikai nedaudz vairāk pa stundu, pateicoties tam mums piešķir krietnu atlaidi (parastā cena 14,60 EUR bērniem līdz 5 gadi pa velti).

Arī šī ir patīkama atgriešanās vietā, kur jau būts, puika aceras, meitas gan pirmoreiz, bērni var justies kā lielie starp mazajām mājiņām un braucošajiem vilcieniem. Salīdzinot ar Holandē redzēto miniatūru parku šis gan nedaudz atpaliek, taču tik untā intresanti. Pēc miniatūra parka apmeklējam vel ezera promenādi un rotaļu laukumu un tad jau jāsteidzas atpakaļ uz mūsu apmešanās vietu.

6.diena

Šodien dodamies uz netālo Bettmeralp kalnu ciematiņu no kura var pacelties līdz 2.7 km atzīmes virs jūras līmeņa un apskatīt Eiropas lielāko ledāju – Aletsch. Pašā Betmeralp ciematā var nokļūt tikai ar pacēlāju, jo motorizētajam transportam tur braukt aizliegts, tikai elektromobīļi drīkst braukt. Auto var novietot maksas stāvlaukumā pie pacēlāja Pacēlājs turp atpakaļ uz Betmeralp maksā 18 CHF no pieaugušā, bērniem līdz 6 gadi pa velti.

Izejot cauri ciematiņam, var nokļūt līdz nākamajam pacēlājam, kurš uzvedīs līdz Bettmerhorn 2 650 m virs j.l.(20CHF)

Laika apstākļi šodien gan nav ideāli, jo ir mākoņi, ir tādas dīvainas sajūtas ar mazo pacēlāja kabīni atrasties pilnīgā miglā (mākonī) un neko neredzēt, kur dodamies, labi ka pašā augšā mūs sagaida saule un virs mums vairs mākoņu nav, taču diemžēl tie ir palikuši zem mums, kas neļauj pilnā krāšņumā apskatīt 25 km garo šļūdoni. Augšā mūs sagaida arī sniegs, kas pa nakti ir uzkritis un tagad kūst, lai gan ir tikai pāris grādu virs 0 ļoti auksts nav, jo ir saule. Uz brīdi caur mākoņiem izdodas ieraudzīt arī krāšņo ledus upi.

Pusdienojot kafejnīcā gandrīz nokavējām pacēlāju lejup izrādās 16 jau tas vairs nedarbosies, labi ka kafejnīcas personāls mūs informēja, jo pašiem pa kalnu takām ar 3 maziem bērniem un ratiem nezinu kā būtu gājis, kamēr nokļūtu līdz ciemam. Nobraucot uz betmeralp, vel nedaudz paklīstam pa smuko ciematiņu un tad uz pacēlāju, kas novedīs mūs pie auto. Šis pacēlājs gan strādā diennakti, jo praktiski ir vienīgais veids kā ciematiņa atpūtniekiem nokļūt līdz savam vai citam sabiedriskajam transportam. Tā kā lejā esam jau pēc 18, tad lielveikalu atkal nokavējam, jo tie te ilgāk pa 18 reti kur strādā. Dodamies vien atpakaļ uz saviem apartamentiem pa ceļam vēl izbraucot caur Sionu, bet pat tur pēc plkst.19 neizdodas atrast nevienu atvērtu lielveikalu.

7.diena

Šodien dodamies uz Lozannu. Pa ceļam tiek sameklēta viena no retajām gāzes uzpildes stacijām, un tad gar Ženēvas ezera krastu uz Lozannu, no sākuma dodamies uz “De Mon Repos” parku. Smuks parks ar atsevišķu vietu, kur būros apskatāmi dažādi putni, neliels rotaļu laukums bērniem un sens, it kā no romiešu laikiem saglabājies tornis ar ūdenskritumu. Pēc tam dodamies lejā pie Ženēvas ezera, kur tā krastā atrodas Olimpiskais parks un Olimpiskais muzejs, Olimpiskās komitejas mītne arī atrodas Lozannā, tāpēc šo pilsētu arī dēvē par olimpisko galvaspilsētu. Olimpisko parks ir iekārtots ar dažādām interesantām skulptūrām, viņš viss atrodas tādā kā nogāzē, ja grib nokļūt uzreiz muzejā, tad var izmantot eskalatoru un lejup doties caur parku. Pašu muzeju (15 CHF) neapmeklējām, jo nebija vairs daudz laika, taču tur esošajā suvenīru veikaliņā gan šo to nopirkām, pārsvarā tur bija suvenīri no iepriekšējām olimpiskajām spēlēm. Pēc tam atkal autiņā un uz Nendazu, pa ceļam velkādā klusākā vietā pamielojāmies ar gardiem bumbieriem. Tā darīt gan protams nav labi, bet augļu dārzi izskatījās tik kārdinoši un tik brīvi pieejami, bumbieri gan bija ļoti gardi. Agļu kokus viņi audzē savādāk kā pie mums, to zari ir izplesti uz sāniem, lai vieglāk novākt ražu. Bumbieri, aprikozes un vīnogas tur aug diezgan brīvi šoseju malās un pat ciematos gar trotuāriem, vīnogas tur gan pārsvarā audzē vīniem, tāpēc nav neko garšīgas.

8.diena

Šodien silta un saulaina diena dodamies ceļā pie viena no galvenajiem Šveices simboliem - Matterhorn kalna, kas vislabāk apskatāms vienā no slavenākajiem kalnu kūrortiem Zermatt. Šis ir atkal ciematiņš, kur ar auto braukt nedrīkst, jāatstāj maksas stāvlaukumā Tasch ciematiņā, no turienes ar vilcienu (15.20 CHF turp atpakaļ) var nokļūt Zermates centrā. Zermatt mūs sagaida tūristu pilna starp augstajām ēkām var jau samanīt arī Materhorna smaili, kas lai gan ir otra augstākā Šveicē, tomēr ir daudz populārāka un zināmāka sava piramīdas izskata dēļ. Smailes otrā pusē jau gūzmējas mākoņi, tāpēc steidzamies cauri ciematiņam, lai no kādas Alpu pļavas ievērtētu kalnu visā tā krāšņumā.

Pie reizes pļaviņā ieturam pusdienas. Šeit redzami daudzi, kas dodas ar nopietnu ekipējumu kalnos, mēs gan apskatījuši kalnu dodamies atpakaļ apskatīt pašu Zermatt. Ļoti patīk tie senie koku namiņi uz tādiem kā sēņveida pāļiem, Šo ciematu gan savā varā pārņēmusi komercija, jo praktiski visur ir suvenīrbodītes, viesnīcas un restorāniņi,un daudz tūristu, taču liels pluss ka nav mašīnu tikai rets elektromobīlis, apskatam arī statuju, kas veltīta burundukiem, paķemējam veikalus un dodamies uz savu vilcienu, lai brauktu atkal uz savu naktsmītni.

9.diena

Šī ir mūsu pēdējā diena apartamentos, tāpēc šodien nekur nebrauksim, pastaigāsim pa Nendazu un dosimies pārgājienā kalnos. Šeit pārsvarā uzturas tūristi no Francijas, visi ir ļoti draudzīgi un katrs pretīm nācējs sveicina,un “bonjour” tiek lietots nepārtraukti, sapirkušies ēdamo, dodamies kalnos, sākumā ceļš ir ērts un plats, taču vēlāk tas kļūst par taku, kura visu laiku ved gar mazu strauju upīti.

Taciņa nav gluži piemērota braukšanai arratiem, taču uz priekšu tiekam brīžiem ratus pārnesot ar rokām. Pretīm nākošie francūži visi brīnās, kur mēs ar ratiem vandāmies, lai gan liela daļa no viņiem arī ir ar bērniem, viņi izmanto ķengursomas vai krēsliņu uz pleciem, mūsējām meitām tas neder, nav pieradušas, vecākā meita (1,5) jau pati labprātāk iet nekā sēž ratos, bet jābūt uzmanīgam jo vietām ir stāvas nogāzes.

Mums šī ir vienkārša pastaiga tādēļ nekādus rekordus sasniegt necenšamies un nekur augstu neuzkāpjam, galvenais ir jaukās emocijas, kas iegūtas no fantastiskajiem skatiem uz kalniemun alpu pļavām, šoreiz esam jau augusta vidū, kad ogu raža jau beigusies, pirms dieviem gadiem staigājot dabūjām arī kārtīgi pieēsties ar meža zemenēm un mellenēm, tās tur ir vēl lielākas kā pie mums. Šovakar vēl pagūstam izmantot mūsu mājas baseinu, visas nedēļas laikā 2 reizes tik sanāca to izmantot.

10.diena

Sākas mūsu ceļš mājup. Šī diena viskarstākā, pāri pa 30C, Uz mājām dodamies pa citu ceļu nekā braucām šurp, skaistāku, bet lēnāku ar vairākām kalnu pārejām, lielākās no tām Furka pass (2463 m. V.j.l.), pēc tam Oberalp Pass (2044 m. V.j.l).

Pie Furkas ir apskatāms arī ledājs, kurā var ieiet arī iekšā pa izcirstu alu, šoreiz negājām iekšā, jo bijām jau tur bijuši iepriekš un cenu ar pacēluši tagat pat par zīdaiņiem prasīja samaksu (6 Eur pers). Caur braucot apskatījām Andermatt ciematu, un tad bez lielām pieturām līdz Lihtenšteinai, kur vietējā burger ēstuvē atbrīvojāmies no pēdējiem Šveices frankiem. Tad Austrija, pievakarē Boden ezers un tad jau Vācija ceļš pa autostrādēm uz mājām, naktsmājas vairs neizmantojām pāris reizes nosnaudāmies mašīnā, nav ne vainas, ja ir liela mašīna, bērni mašīnā izgulējās tāpat kā mājās, mums pieaugušajiem nedaudz grūtāk. Kopumā viss izdevās kā plānots, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, ka ar 16 dienām likās par daudz tad tagad rēķinājāmies ar 10, kas gan beigās šķita par īsu, dzīvokli Šveicē vajadzēja ņemt uz 10 dienām, bet nu gan jau vel tur atgriezīsimies, jo kalni velk atpakaļ.

Raksta autors: Edijs Lācis
Foto: Edijs Lācis
Ceļojuma apraksts sastādīts: 2011.gada janvāris

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē