Poznaņas A. Mickeviča universitātes zinātnieki baltu valodu pētījumiem pievērsušies jau pirms 60 gadiem, bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados dibināta lietuviešu filoloģijas studiju programma, bet 2003. gadā – latviešu filoloģijas studiju programma. Poļu studentu vidū populārākas ir lietuviešu filoloģijas studijas. Kā nekā – Lietuva ir Polijas kaimiņvalsts. Savukārt par Latviju lielākā daļa poļu zina maz, un latviešu filoloģiju studēt izvēlas tie, kas alkst pēc kaut kā jauna un neparasta.

Jāpiebilst, ka Poznaņas universitātes Moderno valodu un literatūras nodaļa esot viena no labākajām Eiropā un tur iespējams apgūt ļoti daudz dažādu valodu – gan Eiropas valodas, piemēram, jaungrieķu, somu, ungāru, slāvu, skandināvu, romāņu un ģermāņu, gan tādas eksotiskas valodas kā korejiešu, ķīniešu, japāņu, arābu un mongoļu.

Uz Poliju aicina asinsbalss

Dace Poznaņas universitātē studēja četrus mēnešus kopš pagājušā gada septembra kā studentu apmaiņas programmas "Erasmus" stipendiāte no Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas 3. kursa.

Dace par studiju vietu izraudzījās Poliju, jo viņas dzīslās rit poļu asinis. Vectēvs no tēva puses bijis polis, un, papētot radurakstus, atklājies, ka arī mammai rados bijuši poļi. Dace atceras, ka, vēl pirms uzzinājusi, ka viņā rit poļu asinis, daudz lasījusi par šo zemi un jutusi neapzinātu iekšēju nepieciešamību uz turieni aizbraukt. "Poļu asiņu aicinājums," viņa skaidro. Tiklīdz uzzinājusi, ka LU Filoloģijas fakultātei ir sadarbības līgums ar A. Mickeviča universitāti, Dace nolēmusi iespēju izmantot un tādējādi nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – aizbraukt uz savu senču zemi un labāk iemācīties poļu valodu, kā arī papildināt savas zināšanas baltu filoloģijā.

Poļu valodas pamatus Dace apguvusi, vēl esot Latvijā, – lasījusi žurnālus, grāmatas. Bez poļu valodas zināšanām Polijā neiztikt. Ne viens vien ar krievu vai angļu valodas zināšanām apbruņojies tūrists Polijā piedzīvojis šoku – bet šeit taču visi runā tikai poliski!

Poļi esot ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Daci pārsteidzis, ka poļu vīrieši pret ikvienu sievieti izturas kā pret dāmu. "Iekāpju tramvajā ar divām smagām somām rokās. Vagons pilns... Bet tajā pašā mirklī divi vīrieši atbrīvoja sēdvietas, dodot vietu gan man, gan manām nešļavām. Polijā vīrieši arī vienmēr atver durvis, palaižot sievieti pa priekšu," stāsta Dace.

Daudz praktiskā darba

Dace dzīvoja universitātes kopmītnēs pusstundas brauciena attālumā no centra. Ar "Erasmus" piešķirto stipendiju – 1500 latiem par četriem mēnešiem – dzīvošanai pilnīgi pieticis, turklāt Dace nav iepirkusies lētākajos pārtikas veikalos. Par istabiņu kopmītnēs, kur viņa mitusi kopā ar poļu tautības meiteni, bijis jāmaksā 60 lati mēnesī. "Viss tīrs un kārtīgs, jaunas mēbeles, silti, omulīgi. Koplietojama virtuve, duša un labierīcības, telpas regulāri uzkopj apkopēja," ar toreizējo dzīvesvietu apmierināta Dace. Izdevumi par sabiedrisko transportu bijuši samērā nelieli. Studenta elektroniskās transporta biļetes cena ir seši lati mēnesī. Pārtikas cenas Polijā esot līdzīgas, vienīgi maize neesot tik garšīga kā pie mums. Dacei ļoti pietrūcis īstas latviešu rupjmaizes.

Uzsākot studijas, Dace varēja izvēlēties jebkurus studiju kursus, vienīgais nosacījums – lai semestra laikā savāktu 30 ECTS punktus jeb 20 kredītpunktus un, protams, lai lekcijas nepārklātos. Viņai katru nedēļu bija jāapmeklē aptuveni divdesmit lekcijas septiņos priekšmetos. Dace izvēlējās kursus par tādām tēmām, kā, piemēram, postsociālisma teorija, poļu literatūra, mīlestības un demokrātijas atspoguļojums literatūrā un mākslā, poļu valodas fonētika, valodas mācīšana un mācīšanās, latviešu un lietuviešu valodas gramatika, kā arī poļu valodas intensīvos kursus. Slodze bija liela, īpaši ņemot vērā, ka lielākā daļa lekciju notika angļu valodā. Izņēmums bija valodu apguves priekšmeti – tie norisinājās attiecīgajā valodā. Dace mācījās poļu un lietuviešu valodu.

Viņai kā filoloģijas studentei īpaši interesants likās latviešu valodas gramatikas kurss pie Nikolas Nau, universitātes Baltu valodas nodaļas vadītājas. Jāpiebilst, ka šī profesore ir unikāla ne tikai savu plašo zināšanu dēļ, bet arī tādēļ, ka ir vāciete, kura Polijā lasa lekcijas par baltu filoloģiju. Dace stāsta, ka profesores pasniegtā latviešu valodas gramatikas teorija nedaudz atšķiras no tās, kas iegājusies Latvijā. Visticamāk, ne viens vien latviešu valodnieks sarauktu uzacis, izdzirdot, ka instrumentālis un vokatīvs no latviešu valodas locījumu sistēmas būtu izskaužami.

Dace stāsta, ka tādu lekciju, kad studenti sēž, klausās pasniedzēja stāstījumā un kaut ko pieraksta, bijis ārkārtīgi maz. Lielākoties studenti tika aicināti aktīvi iesaistīties, turklāt lekcijas laikā parasti vārds tika dots gandrīz ikvienam studentam. Dace atminas: "Sēdēt auditorijas aizmugurē, aizslēpies aiz kursa biedru mugurām, neviens nevarēja. Poznaņā pasniedzējus aizvaino studenti, kas vienkārši atsēž lekciju, sak, ko viņš te dara, ja viņu tas nemaz neinteresē? Parasti lekcijas laikā notika karstas diskusijas, bet bija arī lekcijas mājīgās telpās ar poļu kino skatīšanos, ekskursijas pa muzejiem un lieliskas spēles valodas apgūšanai. Bet jāmācās tiešām bija daudz."

Raksts tapis sadarbībā ar