Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Universitātē Sociālās alternatīvas institūts un Baltijas – Vācijas augstskolu birojs rīkoja diskusiju "Migrācijas ietekme uz etniskajām attiecībām". Kā tas bija plānots, diskusijā uzstājās Berlīnes Alises Salomonas Eiropas institūta profesors Jurgens Novaks, Igaunijas integrācijas fonda direktors Tanels Metliks, bet Latviju ar pētījumu par to, kā migrācija ietekmē starpetniskās attiecības, pārstāvēja Latvijas Universitātes pētniece Maruta Pranka.

Gan vācu, gan igauņu un latviešu pētnieki bija vienisprātis, ka migrācija ir būtisks process, kas ietekmē mūsdienu Eiropu, jo gan Vācijā, gan abās Baltijas valstīs cilvēki dažādu iemeslu dēļ ir gan ieceļojuši, gan izceļojuši, mainot iedzīvotāju sastāvu. Piemēram, pirms Otrā pasaules kara (1934. gadā) Igaunijā dzīvoja 88 procenti igauņu, 1945. gadā – 97,3 procenti, 1990. gadā – 61,5 procenti, bet pagājušajā gadā – 69 procenti. Te jāņem vērā, ka Igaunijā mīt 1,345 miljoni cilvēku un no tiem 26 procenti ir krievi un apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju ikdienā runā krievu valodā. Arī Latvijas etnisko situāciju raksturo līdzīgi skaitļi, bet pētnieki vēl uzsver, ka šeit mīt 156 nacionālo minoritāšu pārstāvji, kas līdztekus latviešiem veido 16 etniskās kopienas.

Situācija, protams, atšķiras Vācijā, kas atšķirībā no Latvijas un Igaunijas nav maza valsts. Taču arī šeit jau gadu desmitiem pastāv darbaspēka problēmas, kuras vācieši centušies atrisināt uz ievestā darbaspēka rēķina. Kā sacīja profesors Novaks, pagājušā gadsimta 50. gados lauksaimniecībā plaši ticis izmantots no Itālijas iebraukušo darbs. Tāpat vācieši viņiem ļāvuši strādāt visādus darbus viesnīcās un restorānos. Vēlāk Vācijā ieradušies turki, poļi, bet tagad arī krievi, rumāņi un citi. Šādu ieceļotāju ir apmēram 15 miljoni no apmēram 80 miljoniem valsts iedzīvotāju. Turklāt astoņiem miljoniem ir vācu pases. Vai visi šie cilvēki ir integrējušies Vācijas sabiedrībā, pieņēmuši tās kultūru un runā vācu valodā? Šķiet, ka ne, jo, atsaucoties uz profesoru Novaku, arī viņš pats pirmkārt esot eiropietis, tad berlīnietis un tikai tad vācietis. Tātad daļai to, kas Vācijā strādā algotu darbu, tā ir zeme, no kuras uz mājām sūtīt naudu. Tā no Vācijas ik gadu uz Austrumeiropas zemēm, citām ES valstīm un Ziemeļāfriku aizplūst līdz pat sešiem miljardiem eiro (kopumā no ES aizplūst 26,8 miljardi). Līdztekus tam rūpes sagādā arī turki, kuri savās kopienās cenšas saglabāt savas nacionālās iezīmes, piemēram, precot sievas no Turcijas un iztiekot bez vācu valodas. Tagad jau varot pateikt, ka arī no Vācijas atkalapvienošanās visvairāk ir ieguvusi Berlīne un Bavārijas federālā zeme, bet kā neatrisināta problēma paliekot bijusī Austrumvācijas teritorija, kurā savulaik tika ieguldīti milzīgi līdzekļi infrastruktūras sakārtošanai, bet iedzīvotāji tik un tā dodas no turienes projām.

Skaidrs, ka arī Latvijas un Igaunijas nākotne ir saistīta ne tikai ar izceļotājiem uz labāk pārtikušajām Eiropas valstīm, bet arī ieceļotājiem, kas darbu meklēs pie mums. Tātad jautājums ir tikai mūsu pašu attieksmē pret cilvēkiem, kas pie mums brauks strādāt. Piemēram, Igaunijā no visiem cittautiešiem pilnībā integrējušies, pēc pašu domām, ir tikai 27,5 procenti, lai gan divas trešdaļas neigauņu tomēr uzskata sevi kā piederīgus mūsu kaimiņu valstij. Lai gan padomju gados migrācijas plūsma Igaunijā bijusi mazāka nekā Latvijā (attiecīgi 30 un 40 procenti no republiku iedzīvotāju kopskaita), tomēr pašlaik 40 procentiem igauņu darbaspēka ieplūšana no citām zemēm šķiet nepieņemama. Arī 67,2 procenti latviešu nedomā, ka svešzemju darbaspēks šeit atnesīs ilgstošus problēmu risinājumus. Tajā pašā laikā abi Baltijas valstu pētnieki ir vienisprātis, ka etniskās attiecības mūsu zemēs ir stabilas, jo šeit dzīvojošie cilvēki ir spējuši būt savstarpēji iecietīgi.

Raksts tapis sadarbībā ar