Inese Klotiņa sākusi mācīties klavierspēli 6 gadu vecumā Rīgā, Emīla Dārziņa mūzikas skolā, mācoties pie pedagoģes Alises Kvasovas, kā arī vidusskolas gados pie LMA profesores Ilzes Graubiņas. Pie viņas Inese turpinājusi izkopt klaviermākslu arī vēlāk, iestājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur 2000. gadā ieguvusi mūzikas un mākslas bakalaura grādu.

Studiju beidzamajā gadā Inesei tika piešķirta stipendija studijām Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā Londonā pie profesores Džoanas Hevilas, kur 2002. gadā iegūts maģistra grāds, kam sekojušas 2 gadu studijas koncertmeistaru un kamermūzikas kursā.

Inese Klotiņa guvusi balvas starptautiskajos pianistu konkursos Lietuvā, Ukrainā, Zviedrijā, Francijā, Andorā, Spānijā un Anglijā. Inese ir Gildholas Bēthovena balvas, Ivana Sattona Kamermūzikas balvas, kā arī Koncertmeistara balvas ieguvēja.

Inese Klotiņa regulāri sniedz solokoncertus, kā arī koncertē dažādu kameransambļu sastāvā Anglijā, Spānijā, Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Islandē un Latvijā.

Kopš 2005. gada rudens Inese studē Stokholmas Karaliskajā Mūzikas augstskolā solista diploma programmā pie profesora Stafana Sheijas. 2006. gada novembrī Inese ieguvusi 3. vietu Ziemeļvalstu pianistu konkursā Malmē (Zviedrijā), kā arī Zviedrijas Mūzikas akadēmijas balvu.

Šā gada aprīlī tiks laists klajā Ineses pirmais solodisks ar Nikolaja Metnera klaviermūziku. Ierakstu izdos kompānija “iliadRecords”. Vasarā ieplānota 2 mēnešu ilga koncertturneja ASV un Zviedrijā kopā ar zviedru soprānu Paulīnu Pfaiferi.

Stokholmas Mūzikas augstskolas lielajā zālē 7. februārī koncertēja Inese Klotiņa, jauna latviešu pianiste, kura pēc prof. Graubiņas klavieru klases absolvēšanas Latvijas Mūzikas akadēmijā papildinājusies klavieru spēlē arī Londonā un Stokholmā.

Koncerts, ko rīkoja Mūzikas augstskola, bija visā pilnībā veltīts Nikolaja Metnera (Medtner) darbiem. 1880. gadā dzimušais Metners ienāk tradicionālajos krievu mūzikas tīrumos, kad tur jaunas vagas sākuši dzīt jaunie spēki ar Rachmaņinovu un Skrjabinu priekšgalā. Daudzējādā ziņā Metners iet pats savu ceļu, bet abu lielo “frontes figūru” ietekme tomēr ir skaidri jūtama, un, liekas, viņu pēdas nav arī īsti mēģināts dzēst. Savā daiļradē Metners pievērsies galvenokārt kamermūzikai, kur savukārt nozīmīgākās ir kompozīcijas klavierēm. Pats būdams izcils pianists, viņš optimāli izmanto instrumenta iespējas, radot fascinējošas, skarbiem kontrastiem bagātas skaņu skulptūras. Starp šķautnainajām disonanču grēdām tomēr laiku pa laikam iespraucas Rachmaņinova gara “jaunromantiskā” elpa, gan apvaldīta un turēta stingros grožos, vēsi atraidot visus aicinājumus no konvencionālo harmoniju puses.

Var droši pieņemt, ka Nikolajs Metners savu divu sonātu un “Acht Stimmungsbilder” atskaņojumu novērtētu ar piekrītošu galvas mājienu. Ineses Klotiņas spēle liecināja par labu muzikālā intelekta briedumu, par lielisku spēju uztvert, asimilēt un nodot tālāk publikai komponista daiļrades ne vienmēr ērti izlobāmās mūzikas idejas. Jaunajai māksliniecei netrūkst pašpārliecinātības, un līdz ar to jau ir pārkāpts viens nozīmīgs slieksnis ceļā uz tālākiem panākumiem. Šī drosme spēlē liekas dabiski izaugusi no izkoptās tehniskās gatavības un noteiktības priekšnesuma izveidē.

Metnera kompozīcijas ir bagātīgi, pat gandrīz vai izšķērdīgi piebārstītas ar forte fortissimo posmiem. Pianiste rūpīgi sekoja autora dotajiem dinamikas norādījumiem, bet te radās jautājums, vai priekšnesums tikai neiegūtu, ja būtu arī nedaudz apvaldītāki lielā flīģeļa dārdieni. Bet tas nemeta pārāk tumšu ēnu pacilātajā noskaņa, ko nelielajai klausītāju saimei sagādāja Ineses Klotiņas klavieru spēle Stokholmā 7. februāra vakarā.

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"