Inta Višķere (24) paguvusi izbaudīt dzīvošanu vairākās pasaules valstīs, pašlaik studijas maģistrantūrā viņu aizvedušas uz Slovākiju, taču kā vienu no spilgtākajiem savas dzīves piedzīvojumiem viņa atceras pavadīto laiku Portugālē.

Meitene no Gaujienas

Inta nāk no Gaujienas – skaista Latvijas stūrīša Gaujas krastos, ko pēc vidusskolas pabeigšanas pametusi, lai dotos uz Rīgu, kur izglītošanos turpinājusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, iegūstot bakalaura grādu ģeogrāfijā.

Studiju laikā ar „Erasmus” izglītības apmaiņas programmu pabijusi Zviedrijā, bet, atgriežoties Latvijā, uzsākusi darbu tūrisma aģentūrā Impro. Pēc kāda laika tomēr sapratusi, ka šis nav darbs viņai. „Es vienkārši nespēju sūtīt visus ceļojumos, kamēr pati sēdēju birojā un nekur nebraucu,” atceroties, saka Inta.

Vēlāk uzsākusi darbu Zemgales nevalstisko organizāciju centrā Jelgavā, kur palīdzējusi rakstīt projektus, strādājusi ar jauniešiem un vadījusi seminārus par dažādām neformālās izglītības iespējām Eiropā, un tad arī sākusi nopietnāk interesēties, kā šīs iespējas varētu izmantot pati.

Liela avantūra un liels piedzīvojums

Tā kā visu laiku sapņojusi par nokļūšanu Latīņamerikā, Inta pieteikusies brīvprātīgā darba projektā uz Brazīliju, kur plānojusi strādāt sociālajā centrā ar vietējiem bērniem un papildināt portugāļu valodas zināšanas. Dažādu iemeslu dēļ projekts toreiz nav izdevies, taču tad nācis kāds cits vilinošs piedāvājums – doties uz līdzīgu projektu Portugālē un daudz nedomājot Inta tam piekritusi.

„Liela avantūra un liels piedzīvojums,” saka Inta, atklājot, ka pēc pirmā projekta neveiksmes, projektu Portugālē meklējusi jau ļoti apzināti – vēlējusies kādu izaicinājumu, vēlējusies papildināt savas portugāļu valodas zināšanas un piedāvājums nācis tieši īstajā laikā.

Strādā bērnu centrā un mācās valodu

Nokļūstot Portugālē, apmetusies mazā ciematiņā netālu no Portu. „Tas bija aizvēsturisks ciematiņš – gan sava senatnīguma, gan cilvēku domāšanas, gan elementāru mūsdienu komunikācijas sakaru ziņā,” stāsta Inta, sakot, ka ciematiņā pārsvarā dzīvojuši gados vecāki cilvēki, jo visi jaunie pārsvarā ciematu pametuši un devušies strādāt un dzīvot uz apkārtējām pilsētām.

Portugālē dzīvojusi milzīgā mājā, kurā atradusies arī viņas darba vieta – bērnu un jauniešu brīvā laika centrs. „Dzīvoju it kā atsevišķi, bet tādas privātās telpas man gandrīz nebija, jo pa dienu māja bija pilna ar uz centru sanākušajiem bērniem, bet vakaros tur līdz pusnaktij strādāja centra darbinieki. It kā nogurdinoši, taču bija arī jaukās lietas – mājai bija fantastisks dārzs, izejot pagalmā, visapkārt auga augļu koki ar apelsīniem, mandarīniem, kivi un vīnogām.”

Bērnu un jauniešu brīvā laika centrā Inta audzinātājiem palīdzējusi tikt galā ar baru desmitgadīgiem bērneļiem, organizējusi dažādas nodarbības un spēles, bet brīvajā laikā braukājusi uz Portu, kur divreiz nedēļā gājusi uz portugāļu valodas nodarbībām valodas skolā. „Tas bija jauki satikt sava vecuma cilvēkus, parunāties un pavadīt laiku kopā, jo ciemats, kurā es dzīvoju savā ziņā patiešām bija izolēts, brīvajā laikā tur īsti nekad nebija ko darīt, bet lielākas pilsētas vienmēr var piedāvāt ļoti dažādas iespējas jebkurā laikā.”

Lai gan pirms došanās uz Portugāli, Inta jau zināja portugāļu valodu, jo bija to nedaudz mācījusies Latvijā, taču pēc ierašanās Portugālē viņu sagaidījis pārsteigums – atklājusi, ka patiesībā nesaprot neko, ko saka vietējie, jo tur lietotā valoda tomēr ļoti atšķiroties no tā, kas tiekot mācīta valodu kursos Latvijā.

Izdevies pavērot arī to, kā Portugālē notiek studijas un Inta saka, ka tur studenti mācoties ļoti nopietni. „Studiju laikā neviens students nestrādā, jo par studijām maksā un viņus uztur ģimene, turklāt viņi apzinās, ka studijām jāizvēlas tā joma, kurā pēc tam arī vēlēsies strādāt, jo tur nav tā kā Latvijā, ka vari studēt vienu lietu un darbu dabūt arī pilnīgi citā jomā, kurā tev nemaz nav attiecīgā izglītība. Vēl man ļoti interesanti likās, ka visos studiju virzienos ļoti svarīga vieta atvēlēta arī praktisku zināšanu iegūšanai, bet, piemēram, Latvijā, daudzās studiju programmās joprojām studenti iegūst tikai akadēmiskas zināšanas.”

Brīnišķīgā, bet konservatīvā Portugāle

Īpaši neesot satraukusies arī par gaidāmajām kultūras un mentalitātes atšķirībām, jo pirms tam izbaudījusi dzīvi Zviedrijā, turklāt arī dažādos ceļojumos piedzīvotais devis pārliecību, ka īpašas problēmas ar iedzīvošanos jaunajā vietā nebūs. Tagad Inta saka, ka laikam nebija gaidījusi tik lielu konservatīvismu, kas Portugālē valda daudzās dzīves jomās un ko novērojusi arī cilvēku savstarpējās attiecībās.

„Tā ir brīnišķīga, bet ļoti konservatīva valsts, varbūt arī tāpēc tā attīstījusies tik lēni un dažādas jaunas lietas tur tiek ieviestas ar lielu piesardzību un novēlošanos,” spriež Inta, sakot, ka portugāļi mīlot ievērot gadsimtiem vecas un no paaudzes paaudzē pārmantotas tradīcijas. „Portugāļi ir ļoti sirsnīgi cilvēki, arī ļoti sabiedriski, taču viņiem patīk, ja viss ir saplānots un prognozējams, ja viss notiek pēc zināmiem standartiem un ievērojot tradīcijas, ko neviens īpaši necenšas lauzt, ieviešot kādus jauninājumus, jo visiem ir labi tā kā ir bijis un kā ir. Tur ir ļoti spēcīgas ģimenes tradīcijas un ģimene ir vērtība pati par sevi – bērni tiek mīlēti un lutināti, gados vecāki cilvēki – ļoti cienīti un aprūpēti.”

Latviju jauc ar Lietuvu, bet pazīst latviešu futbolistus

Ciematā, kur viņa dzīvojusi, cilvēki viņu pamanījuši uzreiz, jo svešinieku tur nav daudz. „Sākumā viņi mani tikai vēroja. Klāt nenāca, bet tāpat par mani visu jau zināja no „saviem avotiem”,” smaidot atceras Inta un saka, ka vēlāk, kad arī pati jau labāk iejutusies, aprunājusies ar cilvēkiem veikalā vai pastā un vienmēr sastapusies ar ļoti draudzīgu un laipnu attieksmi pret sevi kā iebraucēju. Cilvēki bieži vien par Latviju neko nav zinājuši, bieži jaukuši Latviju ar Lietuvu, bet vienmēr izrādījuši interesi parunāties un uzzināt kaut ko vairāk.

„Reiz satiku puisi, kurš uzzinājis, ka esmu no Latvijas, uzreiz sāka runāt par futbolu. Es jau neesmu nekāda lielā futbola fane un liekas, ka pieminēju futbolistu Māri Verpakovski, bet viņš man momentā varēja nosaukt vismaz trīs vai četrus latviešu futbolistus un vēl arī vairākas Latvijas futbola komandas,” atceras Inta, sakot, ka futbola kults Portugālē ir gandrīz kā reliģija un ikviens portugālis atbalsta kādu no vietējiem futbola klubiem, bet aktīvākie futbola fani zinot arī pietiekoši daudz par to, kas futbolā notiek citviet pasaulē.

Gardēži

Intu pārsteidzis arī tas, cik ļoti portugāļi rūpējas par saviem vēderpriekiem, ēdienreizes ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa un portugāļu ģimenēs tās ir svēta lieta. „Kopā savācas visa ģimene, īpaši, ja vēl tās ir svētdienas pusdienas vai vakariņas, kad pie vecmāmiņas savācas kopā visi bērni ar mazbērniem,” atceras Inta, sakot, ka pašai sanācis paviesoties vairākās portugāļu ģimenēs un tur novērojusi, ka viss notiek pēc stingrām ģimenes tradīcijām. „Viņi par ēdienu var sarunāties stundām, apspriest dažādas receptes un to, kā labāk pagatavot vienu vai otru lietu,” stāsta Inta, sakot, ka portugāļi ļoti mīlot maltītes ieturēt arī ārpus mājas, dodoties uz maziem restorāniņiem un krodziņiem.

Portugāļi īpaši ēdienkartē iecienījuši gaļu, kas tiek gatavota un ēsta visdažādākajos veidos, tāpat portugāļi daudz uzturā lietojot zivis, bet pēc katras ēdienreizes, kurā neiztrūkstoša sastāvdaļa ir arī dažādie vīni, portugāļi vienmēr izdzerot kafijas tasīti.

Par svētkiem, cilvēkiem un savstarpējām attiecībām

Sabiedrība Portugālē esot ļoti reliģioza. „Katrā pilsētā un ciematā bieži notiek kādi reliģiski svētki ar svinīgiem gājieniem un dažādām ceremonijām, turklāt viss notiek ar vērienu un ļoti lielu greznību,” stāsta Inta. „Viņiem patīk sanākt kopā un svinēt svētkus, viņi ir ļoti sabiedriski, bet ne skaļi cilvēki.”

Kad Latvijā visi svin Jāņus, Portugālē cilvēki pulcējoties uz līdzīgām svinībām, ko sauc par „Festa San Joao”. „Šos svētkus viņi svin tieši tajā pat laikā, kad pie mums ir Jāņi, bet Portugālē tie vairāk ir reliģiski svētki, kuru laikā tiek godināts viens no svētajiem, cilvēki iziet ielās, notiek procesijas un viens no svētku tradicionālajiem ēdieniem ir grillētas sardīnes, kas tiek ēstas uz visiem ielu stūriem, visos krodziņos un mājās,” stāsta Inta.

„Man ļoti pietrūkst tās savstarpējās, sirsnīgās attiecības, kas tur valdīja starp cilvēkiem. Pie mums neviens tev nepienāks klāt, lai apkamptu un sabučotu, bet tur tas notiek tik dabiski un tas padara attiecības daudz neformālākas,” saka Inta, atzīstot, ka Latvijā laikam uz viņu skatītos kā uz dīvainu, ja viņa tā sāktu rīkoties un visdrīzāk viņa cilvēkus nobiedētu, nevis „lauztu ledu”.

Apceļo Portugāli, bet sapņo par mājām Gaujienā

Latviešus, kas Portugālē būtu apmetušies uz pastāvīgu dzīvi, Inta neesot sastapusi, bet ik pa laikam tikusies ar pāris latviešu meitenēm, kuras tur strādājušas dažādos jauniešu apmaiņas projektos. „Portugālē ir ļoti daudz poļu, pārsvarā poļu meitenes, kuras tur ieprecējušas, tad liela imigrantu daļa ir no Ukrainas un Brazīlijas. Ukraiņiem šeit ir izdevīgi saņemt uzturēšanās un darba atļauju, jo sistēma ir ļoti liberāla, savukārt daudzie iebraucēji no Brazīlijas šeit meklē labāku dzīvi vai arī vēlas iegūt dubultpilsonību kā portugāļu pēcteči, jo Eiropas Savienības pase paver daudz vairāk iespēju.”

Inta pati apceļojusi gandrīz visu Portugāli, pie viņas ciemojusies arī mamma un draugi no Latvijas, tāpēc mājas īpaši nav pietrūkušas. „Zini, kas man pietrūka? Latviešu attieksme pret lietām, latviešu humors, arī garšīgie latviešu ēdieni,” smejoties stāsta Inta, sakot, ka slavenajos krievu veikaliņos, kas laikam esot visā pasaulē, varējusi atrast arī latviešu biezpiena sieriņus un šprotes.

Inta sevi uzskata par kosmopolītu, pasaules pilsoni, jo varot iedzīvoties un labi jūtas jebkur pasaulē, taču, kad jautāju par mājām, tad pirmā un vienīgā atbilde ir: „Gaujiena. Tā arī uzraksti – Gaujiena,” saka Inta. „Tur pagājusi mana bērnība, ja varu tā teikt savā vecumā – arī mani labākie gadi. Ar šo vietu saistās tik daudz atmiņas un tur dzīvo mana mamma. Īstenībā, vienmēr, kad domāju par Latviju, domāju tieši par Gaujienu.”

Atgriezīs Portugālē

Mācības maģistrantūrā Intu patlaban aizvedušas uz Slovākiju, taču jau šajās dienās viņa atgriežas Portugālē, lai pa vasaru tur pastrādātu. „Tas būs mazs vasaras darbiņš, uz Portugāli nav jēgas braukt veidot karjeru, jo pilnveidošanās iespējas tur varbūt nav tik plašas kā citās valstīs, turklāt valstī valda diezgan liels bezdarbs, īpaši jauniešu vidū,” saka Inta. Kad jautāju, vai portugāļu jaunieši arī dodas prom no valsts, lai meklētu darbu un iespējas citās zemēs, Inta saka, ka tur nekas tāds nenotiek, un ja arī kāds brauc strādāt ārpus valsts, tad lielākoties dodas uz kaimiņos esošo Spāniju, lai ērti un ātri jebkurā laikā varētu atgriezties mājās.

„Uz Portugāli jābrauc skaisto vietu dēļ,” saka Inta. „Mazie, senatnīgie ciematiņi ir jāredz, jāizbauda kultūras un reliģijas tradīcijas, kalni un daba. Īpaši skaisti ir valsts ziemeļu daļā, bet dienvidu pludmalēs vairāk uzturas atpūtnieki.”

Nākotnes plāni

Kad sākam runāt par nākotni un plāniem, Inta atklāj, ka pagaidām nedomā par kādu konkrētu vietu, kur apmesties uz dzīvi un veidot karjeru. „Ja būs tāda iespēja, ka man interesējošās lietas varēšu darīt Latvijā, tad braukšu uz Latviju. Ja tas nebūs iespējams, tad meklēšu iespējas citur, viss atkarīgs no piedāvājuma.”

Latvija viņai ir mīļa un runājot, ne reizi nesaklausu viņas balsī vilšanos vai pārmetumus. „Man nav negatīva attieksme pret Latviju, arī visas tās problēmas, kas pašlaik ir Latvijā – uzskatu, ka tas ir laika jautājums un tās tiks atrisinātas. Latvijā daudzas lietas attīstās pozitīvā virzienā, es dzirdu par jaunumiem, izmaiņām, attīstību, algu pieaugumu, tāpat redzu, ko mani draugi un ģimene var atļauties šodien, bet nevarēja pirms kāda laika,” spriež Inta un atzīst, ka ļoti daudz atkarīgs arī no pašu cilvēku attieksmes pret lietām un vienam pret otru.