Richards Štrauss un Brāmss - ar šādu mūzikas izvēles ziņā mākslinieciski tīru programmu 16. jūnijā Luksemburgā viesojās slavenais latviešu diriģents Mariss Jansons. Šoreiz ar Bavārijas Radio (Bayerischer Rundfunk) simfonisko orķestri.

Programmā bija iekļauts Richarda Štrausa “Tā runāja Zaratustra” (Also sprach Zarathustra) op. 30 un Johannesa Brāmsa 2. simfonija re mažorā op. 73. Arī piedevās, ko publika uztvēra ar ovācijām, kājās stāvot, skanēja Brāmsa 5. ungāru deja un valsis no Štrausa operas “Rožu kavalieris”.

Reti dzirdama tik ieturēta koncerta programma, piedevās ietverot programmas galvenajā daļā dzirdēto komponistu mūziku!

Lielā orķestra izvietojums mazliet atšķīrās no parasti redzētā - čelli izvietoti vidū, 1. un 2. vijoles tiem pa labi un kreisi. Skatuves aizmugurē redzams lielais zvans un ērģeles. Pat ja nezinātu, cik dramatiski sākas “Zaratustra”, varēja nojaust, ka gaidāms kaut kas īpašs.

Kad maestro pacēla rokas pirmajiem akordiem, šķita, ka publikai aizraujas elpa. Un tā palika visā vairāk nekā pusstundas garumā atskaņotās kompozīcijas laikā.

Jansons spēja no orķestra izvilināt gan visliriskākās un trauslākās skaņas, gan jaunā ceļotāja Zaratustras dramatiskākos pārdzīvojumus. Šī poēma mūzikā tika sniegta jaunā, daudzpusīgā un daudzveidīgā skanējumā. Kā vienmēr, Mariss Jansons rada lielisku kontaktu gan ar orķestri, gan publiku. Tā ir patiesa dāvana - spēja sazināties ar skatuves abās pusēs sēdošiem cilvēkiem!

Smejos, ka Jansona koncertos ar katru reizi sēžu arvien augstāk. Melburnā un Rīgas pirmajā koncertā sēdēju zālē. Bet pirms gada Rīgā mana vieta bija pirmā balkona malā, tik tuvu diriģentam, ka likās - varēšu viņu aizsniegt, un šoreiz sēdēju pašā augšā, atkal pašos sānos.

Skanot liriskajai mūzikai, Jansons pagriezās pret vijolēm, ar izteiksmīgu smaidu sejā un maigām roku kustībām ievilināja mūziķus savā pasaulē.

Zaratustra savā ceļojumā piedzīvo daudzas dabas un cilvēces parādības, un tās visas tika atainotas mūzikā. Te vējš, te miers, te vētras. Stīgu skanējums pieaug, pievienojas lielais orķestris, un pamazām viss atkal norimst. Un tāds ir Zaratustras dzīves gājums.

Pēc pirmajā daļā dzirdētajām dramatiskajām skaņām Brāmss mums sniedza mierinājumu. Tradicionālās simfonijas veidojums un skanējums bija pretstats iepriekš dzirdētajam. Bet arī šeit skanēja vesela emociju gamma. Kontrabasu stīgu strinkšķināšana vien bija vesels priekšnesums. Līdz šim nebiju redzējusi tik vienādā leņķī turētus lociņus, kontrabasistiem spēlējot ar atsevišķām stīgām!

Biju cerējusi sarunāt īsu interviju ar maestro pirms koncerta, taču tas neizdevās. Viņa programma Luksemburgā bija tik saspringta, ka ar Luksemburgas filharmonijas pārstāvjiem un Jansona sekretāri nebija iespējams neko sarunāt. Taču atļāvos Marisam Jansonam nosūtīt sveicienus no Austrālijas latviešiem, kas seko līdzi viņa mūzikas gaitām. Luksemburgā acīmredzot nav tradīcijas ziedus pasniegt uz skatuves, taču esmu pārliecināta, ka tie tika nogādāti pēc koncerta.

Šis koncerts bija iekļauts Luksemburgas simfonisko koncertu abonementu sezonā, tāpēc bija grūti nopirkt biļetes. Arī publika bija nopietnāka un atturīgāka nekā dažos citos koncertos, ko šeit esmu apmeklējusi. Taču, kad publika koncerta beigās atdzīvojās, tā izrādīja neviltotu cieņu pret īstu maestro.

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"