Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) uzdevumā Daina Grosa ir apmeklējusi ārzemēs latviešu sestdienas un svētdienas skolas, kas rūpējas par latviešu valodas uzturēšanu diasporas jaunākajā paaudzē. Mērķis bija izpētīt šo skolu vajadzības pēc mācību materiāliem. Tāpēc ar Dainu runājām gan par to, kā Latvijas sociolingvistisko situāciju izjūt cilvēks, kas atbraucis šurp no Austrālijas, gan – kādu atbalstu sagaida latviešu valodas skolotāji citās valstīs. Dainai jautāju:

– Jūs esat dzimusi Austrālijā. Kā ģimene izlēma par atgriešanos tēvzemē?

– Abi ar vīru augām ģimenēs, kur abi vecāki bija latvieši. Ļoti daudz no mūsu dzīves veidoja aktivitātes latviešu sabiedrībā, un mūsu tuvākie draugi arī bija latvieši. It kā varējām turpināt latvisko dzīvi turpat Austrālijā. Taču, kad bērni izaug līdz skolas vecumam, viņi mājās sāk runāt pa pusei latviski un pa pusei angliski. Tad sapratu: ja vēlamies turpināt dzīvot ar latviešu valodu kā galveno ģimenes valodu, mājās ar bērniem ritēs mūžīga cīņa. Turklāt man vienmēr bija gribējies dzīvot Eiropā. Abi ar vīru izlēmām – atbrauksim uz gadu, izmēģināsim, kā jutīsimies, dzīvojot Latvijā.

Esam te pavadījuši jau divus gadus.

– Valda pieņēmums, ka cilvēkam bez krievu valodas zināšanām Latvijā ir grūti atrast labu darbu. Kāda bija jūsu pieredze šajā jomā un kādu sociolingvistisko situāciju jūs ieraudzījāt sadzīvē?

– Vīrs neprot krievu valodu, bet viņam kā sakaru inženierim un IT speciālistam bija viegli šeit atrast labi atalgotu darbu. Saziņas valoda firmā viņam ir latviešu un angļu valoda. Tagad gan vīrs mācās krievu valodu pie privātskolotājas, jo kopš neilga laika firma savai darbības zonai ir pievienojusi Baltkrieviju un viņam jābrauc kārtot lietas uz kaimiņvalsti. Baltkrievijā ir grūti atrast speciālistu, kas tulkotu angļu valodā.
Vecākajai meitai Lailai privātskolotāja māca angļu valodu, jo es vēlos, lai Austrālijā iegūtās angļu valodas zināšanas nepasliktinās. Rudenī Laila sāks iet sestajā klasē, un kā otro svešvalodu viņa varēja izvēlēties vācu vai krievu valodu. Vācu valodā es varētu palīdzēt, jo man ir bakalaura grāds vācu filoloģijā. Taču nospriedām – ja jau šeit situācija ir tāda, ka krievu valoda reizēm ir vajadzīga, lai meita mācās arī šo valodu.

Deviņdesmitajos gados, kad tikko sākām braukt uz Latviju, daudz biežāk cilvēki par mums brīnījās: "Kā – jūs runājat latviski, bet krieviski ne?" Tagad esmu sākusi šo to saprast krieviski un varu aptvert, par ko ir runa. Uz ielas dzirdot krievu valodu, to, kas uz mani neattiecas, mēģinu it kā "izslēgt". Ja mani veikalā uzrunā krieviski, atbildu: "Lūdzu, runājiet latviski, es patiešām neprotu krievu valodu. Varam runāt angliski, ja jūs to protat," un tad kaut kā kopīgu valodu atrodam.

Vienreiz gan izgāju no apģērbu veikala, sakot: "Pie jums es neko nevarēšu nopirkt, jo nevaru saprast, ko man skaidrojat."

– Jūs kā Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle piedalījāties šomēnes notikušajā pasaules latviešu skolotāju seminārā "Kopīgais ceļš uz valodu". Kādas bija galvenās atziņas?

– PBLA uzdevumā divos gados esmu iepazinusi situāciju gan vecās, gan jaunās diasporas skoliņās vairākās Eiropas valstīs. Jaunajai diasporai trūkst pieredzes, kā vispār šīs skoliņas izveidot, kādas mācību programmas izmantot, kur ņemt finansējumu. Pro­blēmas ir daļēji līdzīgas tām, kādas savulaik risināja vecā trimda. Motivācijā skolot bērnus latviskā garā gan saredzamas nianses.

Savulaik vecajai diasporai bija politiskā motivācija saglabāt latviešu valodu un pārliecības un neatlaidības stiprinātas tradīcijas. Sākuma gados vēl bija ticība, ka Latvija atbrīvosies no padomju jūga, un vecāki mācīja bērniem latviešu valodu, cerot uz atgriešanos dzimtenē. Tālākos gados šī sīkstā neatlaidība bērniem mācīt valodu un dot tālāk garīgo mantojumu vairāk izpaudās pārliecībā par sevi kā latviešu tautas sastāvdaļu, kam ir stingra, principiāla vēlēšanās turpināt šo saikni nodot saviem bērniem. Bez valodas tas nebūtu bijis iespējams.

Seminārā "Kopīgais ceļš uz valodu" skolotāji no 17 valstīm runāja par dažādām problēmām.

Latviešu sestdienas un svētdienas skolās var izmantot Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) materiālus. Tāpat ir iespēja apmeklēt skolotāju metodikas kursus, ko aģentūra rīko bilingvālās mācības skolotājiem, kā arī diasporas skolotājiem. Vienīgi mūsu skolotājiem rietumvalstīs trūcis informācijas par šiem kursiem, jo galvenokārt LVAVA sadarbība ar diasporu ir bijusi vērsta uz Austrumu diasporu.

Aģentūrai arī ir pēdējos desmit gados tapušas audiokasetes un videomateriāli. Ir liela vajadzība pēc CD, CD–ROM un DVD ierakstiem, ko izmantot valodas mācībai, kā arī interaktīviem valodas apguves kursiem internetā.

Galvenais būtu Izglītības un zinātnes ministrijai izstrādāt veselu sistēmu, kas aptver Rietumos dzīvojošās diasporas vajadzības. Tai jāietver gan skolotāju nodrošināšana vietās, kur skolotāju pašlaik nav, gan mācību materiālu izveide latviešu valodas kā svešvalodas apmācībai, gan skolotāju metodiskā apmācība.

Tāpat ir nepieciešamas vadlīnijas, kā izveidot pro­grammas ārvalstu latviešu skoliņām, ņemot vērā, ka tur mācības notiek divas vai tikai vienu reizi mēnesī, tātad ir stipri ierobežots stundu skaits. Ja pie šī jautājuma neķersimies valstiskā līmenī, tad daudzi latviešu bērni savu valodu ātri pazaudēs un tādējādi zaudēs savu saiti ar Latviju. Var jau redzēt, ka asimilācijas process šajā gadu simtenī darbojas daudz ātrāk nekā pagājušajā gadsimtā, kad notika pēckara trimdas gaitu iesākums.

Raksts tapis sadarbībā ar