Pirmais vārds, ko dzirdu no mazā mutes, ir angļu valodā. "Kukī," viņš lūdz tēvam ilgi gaidīto cepumu, kas apsolīts, kad būs atnākusi svešā tante.

Čārlzs ir ņujorkietis, lai gan kādu laiku dzīvojis arī Mineapolē un Sanfrancisko. Viņš ir komponists un spēlē arī bungas, ko ir darījis arī Latvijā paša izveidotajā kameransamblī. Par liepājnieku Čārlzs sevi sauc pēdējos trīs gadus.

Savukārt Kristīne ir īstena liepājniece, pianiste. Viņa strādā Liepājas simfoniskajā orķestrī un Liepājas mūzikas vidusskolā. Lai gan Kristīne savu darbu mīl, pēdējos gados viņas laiku aizņem arī ģimene – vīrs un mazais Mailss Ričards.

Ap Ziemassvētkiem Grifiniem pievienosies ceturtais ģimenes loceklis, un arī tas būšot puika. Mazo brāli gaida visa ģimene, Mailsu ieskaitot. Tēvs gan bažījas, ka dēls var piedzīvot zināmu vilšanos, jo īsti nesaprot, cik brālis būs maziņš...

Šoks, ka pārceļas uz Latviju

Interese par Latviju Čārlzam radusies pēc tam, kad Ņujorkā iepazinies ar latviešu klavierduetu – Antru un Normundu Vīksnēm. Šie mūziķi saveduši viņu kopā ar komponisti Daci Aperāni, kas 2004. gadā uzaicinājusi Čārlzu uz starptautisko mūziķu nometni Ogrē.

Kristīne, kura arī vairākkārt strādājusi šajā nometnē, stāsta, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši tādas Latvijā rīko reizi divos gados. Arī šovasar abi Grifini pabijuši mūziķu nometnē, bet 2004. gads abiem bijis liktenīgs.

"Pēc nometnes Ogrē Čārlzs aizbrauca atpakaļ uz Ņujorku, bet es paliku šeit. Nopirku datoru, un piecus mēnešus – līdz Ziemassvētkiem, kad bijām sarunājuši satikties Parīzē, – rakstījām viens otram vēstules." Pēc tikšanās abiem bijis skaidrs, ka jāpaliek kopā. Tikai kur? Ņujorkā vai Liepājā? "Lieldienās Čārlzs vēlreiz atbrauca uz Latviju un pateica, ka pārceļas uz dzīvi šeit. Man tas bija šoks," neslēpj Kristīne. Ņemot vērā, ka dzīvoklis, kurā mitinās Grifini, atrodas kopmītņu tipa padomjlaiku daudzdzīvokļu mājā rajonā, ko Liepājā sauc par Velnciemu, šāda reakcija nepārsteidz.

"Jā, tur, kur dzīvoju agrāk, bija skaistāk, bet es saprotu, ka piecdesmit gadus šeit nevienam nerūpēja, kādas izskatās mājas," mierīgi secina Čārlzs. Pirmo gadu esot bijis ļoti grūti, bet apmēram pēc trim gadiem pieradis. "Te dzīve ir vienkāršāka, turklāt piedzima Mailss..."

Kristīne iebilst, ka tik vienkārši nemaz nav – pat salaulāties esot bijis sarežģīti, jo Čārlzs ir ārzemnieks. Un, lai gan tagad uzturēšanās atļauja izsniegta uz četriem gadiem, ik gadu nepieciešama pārreģistrēšana, ko izdarīt arī nemaz nav viegli. "Papīri un rindas mūs tracina," neslēpj Kristīne.

Čārlzs gan atzīst, ka Latvijā sievietēm ir viena priekšrocība: iespēja izmantot apmaksātu bērnu kopšanas atvaļinājumu veselu gadu. Amerikā jaunajām māmiņām valsts to apmaksā tikai sešu nedēļu garumā. Arī darba vietu saglabā tikai trīs mēnešus.

Valodas jautājumu Grifini atrisinājuši vienkārši – savā starpā un arī ar bērnu viņi runā angliski. Latviski Mailss sazinās ar auklīti un vecvecākiem, kuri angliski neprot, un šobrīd latviešu valoda zēnam tomēr esot pirmajā vietā.

Tas, ka vecāki ir dažādu tautību un, iespējams, arī atšķirīgas mentalitātes cilvēki, Čārlzu un Kristīni nesatrauc – katra ģimene no citām ar kaut ko atšķiras. "Es nedomāju, ka ir viena tipa amerikāņu ģimene, tās ir dažādas," saka Čārlzs. "Piemēram, es uzaugu šķirtā ģimenē, un man ar tēvu labas attiecības ir tikai tagad. Es domāju, ka ģimene ir tur, kur jūties pasargāts un mīlēts," saka Čārlzs.

Pirmajā vietā – tēvs

Par savām attiecībām ar dēlu un to, kā viņš jūtas, Čārlzs domā katru dienu. "Latviešu vīrieši maz nodarbojas ar bērniem," viņš teic. "Kad aizejam uz viesībām, esmu vienīgais vīrietis, kurš spēlējas ar savu dēlu."

Kristīne atzīst, ka vīrs ļoti daudz uzmanības velta dēlam – kopā ar viņu lasa grāmatas, dzied un runājas. Pašlaik tēvs Mailsam pat esot pirmajā vietā, jo, rūpējoties par māju un gaidāmo mazuli, Kristīnei atliek mazāk laika un spēka, lai nodarbotos ar dēlu. "Bērns prasa daudz pacietības, iecietības, uzmanības, un ir labi, ka mēs esam divi, jo varam viens otru atbalstīt," priecājas Kristīne.

Runā, nevis sapūšas

Visas problēmas Grifini cenšas pārrunāt. Pēc Čārlza ierosmes abi par to vienojušies, sākot kopdzīvi. Tieši tāpēc, ka Latvijā tā nav ierasts. "Mēs maz sarunājamies, turam visu sevī, jo vieglāk jau ir sapūsties, nevis pateikt, kas tevi nomāc vai nepatīk," par attiecībām latviešu ģimenēs spriež Kristīne.

Vismaz tuvākā gada laikā Grifini paredzējuši dzīvot Latvijā. Pagaidām viņi mīt Liepājā, gatavojas pārcelties uz lielāku dzīvokli tuvāk centram, gaida, kad Mailsam atbrīvosies vieta bērnudārzā. Čārlzs strādā mājās – aranžējot dažādu tautu dziesmas un sacerot pats savas partitūras, kuras izpilda gan Liepājas koris "Intis" un dažādi mūziķu sastāvi, gan pasūtītāji ārpus Latvijas. Vienlaikus viņš meklē pastāvīgu darbu, un, ja to piedāvās kāda no Amerikas universitātēm, iespējams, Grifini no Latvijas atvadīsies uz ilgāku laiku.

Raksts tapis sadarbībā ar