Rasma Dinberga jautā (avīze „Laiks”, 31.numurs) vai piepildīsies 2200. gada pareģojums, ka, nekam nemainoties, ap to laiku beigs eksistēt latviešu tauta un valoda?

Tas atsauc atmiņā 2000. gadu, ko PBLA bija izsludinājusi par tautas dzīvā spēka saglabāšanas gadu un tam nolūkam tika rīkota speciāla konference, par kuru ir ticis komentēts, ka tā tāds čiks vien esot bijis. Esot gudri papļāpāts un tas viss.

Tā paša gada 12. jūnija numurā „The Baltic Times” rakstīja, ka runa neesot vis par pēdējo mohikāni, bet gan par pēdējo latvieti. Latvijas Attīstības aģentūras statistiskie dati rādot, ka 160 gadu laikā uz Latvijas zemes vairs nebūšot neviena vienīga latvieša. Tas nozīmē, ka, kā to savā laikā, laikrakstā „Austrālijas Latvietis” rakstīja Lidija Dombrovska Larsena, vēl būs pasaulē tādi aizsargājami dzīvnieki kā ziloņi, degunradži un Bengāles tīģeri, bet latviešu nebūs. Čuš un pagalam!

Kopš 2000. gada Latvijā ir saradušās vesela virkne ļoti aktīvu mātes jēdziena noliedzēju pasākumu. Būtu interesanti jautāt statistiķiem vai šo noliedzēju darbības rezultātā latviešu nulles gads nav paredzams vēl pirms 2160. gada?

Ka lietas ir nopietnas, liecina  ES statistikas biroja „Eurostat” š.g. 26. augusta ziņojums, ka, lai gan līdz 2060. gadam Eiropas iedzīvotāju skaits pieaugs par 2,1%, Latvijas iedzīvotāju skaits tajā pašā laikā  samazināsies par 25,9%, no 2,27 miljoniem līdz 1,68 miljoniem, kas procentuālā ziņā būs otrais lielākais kritums starp visām ES valstīm. (PBLA ziņas)

Šo prognozējumu priekšnoteikums ir – ja nekas nemainīsies, ja viss paliks tāpat kā tagad ir! Kad uz šo faktu tika vērsta Latvijas valdības uzmanība, tad Labklājības ministrija, Bērnu un Ģimenes lietu ministrija un Ministru kabinets formāli ar rakstiem atbildēja, ka viņi šo jautājumu ir apskatījuši un paziņo, ka līdzšinēja politika šajā laukā netiks mainīta. Prezidenta nostāja ir ietverta Bērnu un Ģimenes lietu ministrijas paziņojumā, jo viņam sūtītā informācija tika pārsūtīta uz šo ministriju. (Sarkasti var pasmīnēt, ka šādu lēmumu ir pieņēmusi valdība, kuru vada partijas, no kurām vienai simbolā ir ietverti trīs bērni un otra,  kuras vadītāji ir prominenti bērnu labklājības lietās un tās partijas atbalsta visīstāko patriotu partija ar saukli: „Tēvzemei un Brīvībai”!)

Igauņu rakstnieks Augusts Gailits grāmatā „Pāri bangainiem ūdeņiem” saka: „Un es saprotu, ka nevienu tautu nevar iznīcināt, ja tā pati nesamaitājas no savas muļķības un padevības stulbuma.”

Tajā pašā laikraksta „Laiks” numurā, kurā Rasma Dinberga runā par latviešu un valodas iznīkšanu, viņa arīdzan saka, ka viņa ir vienisprātis ar ideju, ka Latvijā jānodibina iestāde, kuras vienīgais uzdevums būtu dzimstības veicināšana.

Ir fakts, ka bērni ir nepieciešami nevis tikai Latvijas pastāvēšanai vien, bet civilizācijas pastāvēšanai vispār. Ir arī fakts, ka Latvijā nav neviena iestādījuma, kas tautu informētu par šo nepieciešamību un neviens santīms netiek izdots šim nolūkam. No tā izriet, ka Rasmas Dinbergas ieteiktais dzimstības veicināšanas pasākums Latvijā ir nepieciešams. Tādam pasākumam skaidru darbības virzienu dod Džonatana Granta (vada Eiropas krītošās dzimstības pētniecību RAND organizācijai) ieteikums, ka pirmais solis dzimstības veicināšanai ir valdības nepārprotama deklarācija, ka tā vēlas, lai valstī dzimtu vairāk bērnu. Ja valdība atsakās to darīt, tad to jādara citam. Par šādas akcijas sekmīgumu liecina Francijas prezidenta ģenerāļa de Golla akcija „Bēbīšus Francijai!” un pavisam nesenā pagātnē Austrālijas ministra Costello uzsaukums „… un vienu bēbīti Austrālijai!”, kas pāris gadu laikā radīja pārslodzi jaundzimušo labdarības iestādēs.

Pēdējais latvietis? Nekad! Bet tam ir priekšnoteikums, ka mums tas ir pietiekoši svarīgi, lai tas tā nenotiktu un mēs sāktu darbiņus darīt  un izbeigtu aizkrāsnē sust.