Ar Ainu Rodrigesu-Matu tikāmies ļoti zīmīgā vietā un laikā – Rīgas Latviešu biedrībā notika Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejas simpozijs “Kultūra un kultūpretestība PSRS okupētajā Latvijā”. Viens no spilgtākajiem runātājiem šajā saietā bija Jānis Streičs. Kafijas pauzē ar eleganto kundzi iepazīstināts, kinorežisors atplauka smaidā: “Jūs mani ļoti iedvesmojāt! Es biju nolēmis skaļi pažēloties, ka diez vai pieredzēšu, kāda Latvija izskatīsies pēc 20 gadiem...”

Jānis Streičs nav vienīgais, kam gandrīz neticams šķiet fakts, ka sirmā dāma ar rudzupuķu zilu acu caururbjošo skatienu dzimusi mūsu valsts proklamēšanas gadā. Jā, viņa izskatās labi un galvenais, arī jūtas teicami, tāpēc ar savu vecumu var tikai lepoties.

Ainas un viņas vīra tuvākie draugi allaž bijuši dakteri, bet ne jau te slēpjas viņas ilgā mūža noslēpums. Gluži tāpat kā leģendārais strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters viņa no medikamentiem lieto tikai aspirīnu, bet veselais saprāts allaž mudinājis dzīvot patiešām veselīgu dzīvesveidu.

Ainas māmiņa bija uzņēmīga sieviete. Jau bēgļu gaitās Krievijā viņa sāka pati savu uzņēmējdarbību. Atgriezusies Latvijā, viņa nodarbojās ar pašu elegantāko un nepieciešamāko dāmu modē – cepuru izgatavošanu, jo tolaik sieviete varēja iziet uz ielas bez galvas, bet ne bez cepures!

Otīlija Drille piedzima Madonas apriņķa Bērzaunes pagastā, bet savu īso dzīvi spoži vadīja Rīgā. Otrai meitiņai pasaulē nākot, un tas notika 1918. gada 12. novembrī, viņai nebija laika iedziļināties Eiropas politiskajā jūklī, kura viducī pasaulē vienlaikus ar viņas mazuli nāca arī Latvijas valsts.

Bet sakritība ir skaista kā leģenda – ar mazo meitiņu viņa izgāja pastaigā tieši Latvijas dibināšanas dienā! Rīgu tajās dienās bija pārņēmis brīvības cīņu mutulis, bet pilsētā valdīja tāds latvietības lepnums kā vēl nekad.

Meitene augot atgādināja puišeli – rokas kabatās, neviens koks par bīstamu, neviena sēta par augstu. Māsa bija piecus gadus vecāka, ar viņu gribējās sacensties, kā jau mazākie bērni allaž mēdz darīt.

Ainas bērnības zeme bija Elizabetes iela, citu pēc cita viņa nosauca dzīvojamo namu numurus – 25., 12., 33., 10., 6.,101. Taču pār raibo un saulaino jaunību kā vismelnākā ēna pārkrita māmiņas nāve – Ainas vismīļākais cilvēks pasaulē nomira Šveices klīnikā ar tolaik praktiski neārstējamo tuberkulozi.

Meiteni pie sevis pieņēma radinieki, vēlāk māsa. Skolas gaitas Aina uzsāka Valža Zālīša pamatskolā, zelta skolotāji zelta graudus meitenē sēja arī Rīgas 3. ģimnāzijā. Aina vēl tagad lepojas ar skolā iegūtajām zināšanām. Taču vislielāko paldies viņa saka Zentai Brauerei (pirmajai sievietei Latvijā, kas teoloģiju studējusi Šveicē), jo, kad Aina nonāca katoļu zemē, kur ticība stipra kā klints, viņas zināšanu priekšā padevās pat katoļu priesteris: “Palieciet vien laba protestante!”

Pati noturīgākā ceļamaize meitenei bija tā, ko iedeva valsts – tas bija dārgums un kapitāls, ko sauc tik svešādā vārdā – patriotisms.

Milzarāja korī bērnu balsis rautin rāvās pret debesīm, dziedot slavu mīļotajai tēvzemei. Kārlis Ulmanis, vaļējā auto Ārlietu ministrijas ēkai tuvodamies vai prom no sanāksmēm braukdams, ģimnāzistēm māja ar roku. Šīs ainas bērna skaidrajā prātā iegravētas kā krustvecāku tradicionālajā dāvanā – sudraba karotītē – bērna dzimšanas gads un datums.

Ainai dzīves laikā nebija nekādu problēmu pieslieties citām kultūrām, ieaugt svešā zemē, bet viņa sevi vienmēr apzinājusies par latvieti, ne velti jau piecus gadus viņas mājas atkal ir Latvijā.

Ainai Rodrigesai-Matai var jautāt jebkuru ciparu vai gada skaitli viņas mūža amplitūdā, – tie no viņas atmiņas iznirst ātrāk, nekā kādu faktu meklējot tīmekļa populārajā GOOGLE.

Pirmā bezdelīga uz silto zemju pusi

Katra cilvēka dzīvē ir gaišie un tumšie cipari. Bet ir arī pavisam raibi. Ainas dzīvē meklējot ciparu, kam ir gan tumšā, gan gaišā krāsa, šajā statistikā viens no nozīmīgākajiem būtu 1944. gada 3. jūnijs.

Tajā dienā jaunā sieviete atstāja Rīgu, lai meklētu mītnes zemi māsai un viņas bālajai un vājajai meitiņai. Vācija karu praktiski bija jau zaudējusi, bet vācu birokrāti savos posteņos turējās kā zobiem iekodušies un viņiem nebija nekādas intereses atbalstīt mazu, sirgstošu meitenīti un viņas tuviniekus.

Nokļuvusi Berlīnē, Aina dienu no dienas mēroja ceļu uz kantori, kurā būtu iespējams viņai palīdzēt, diemžēl nesekmīgi. Labi prazdama vācu valodu, viņa ieklausījās divu sieviešu sarunā – viņas tur un tur esot saņēmušas izceļošanas atļauju.

Ar sev raksturīgo attapību uzņēmīgā latviete noskaidroja vīzu izsniedzējas iestādes adresi. Jaunībā dūša liela, to nespēja noplacināt pat acīm redzamais – viņa nonākusi īstā gestapo midzenī, kur visi rokturi vērās tikai no vienas puses: ienāk vari, bet iziet... Augstā ranga virsnieks neslēpa ne slikto garastāvokli, ne savu varu pret katru lūdzēju. Tagad Aina pati var tikai pabrīnīties, kā viņai tolaik uz jautājumu, kālab negrib palikt uz dzīvi Vācijā, bija drosme atbildēt: “Vācija karu ir zaudējusi.”

Augstais šefs viņas atbildi novērtēja šādi: “Jūs, jaunkundz, esat vai nu ļoti drosmīga vai dumja!” Taču vācieša attieksme pret jaunieti uzreiz mainījās, līdz šim viņš ar Ainu bija runājis, atgāzies krēslā un pīpi kūpinādams. Atļauja izceļot abām māsām un viņu mazajai Dūdiņai nu bija rokā! Bargais virsnieks atļāvās vēl ko – viņš latvietei atzinās, ka, Vācijas kapitulācijas gadījumam viņa revolvera aptverē glabājas piecas lodes – tieši tik, cik viņa ģimenē cilvēku...

1944. gada 17. jūlijā Aina sēdās lidmašīnā, lai dotos uz Spāniju. Lidmašīnā bija tikai divas sievietes, pasažieriem bija izsniegtas skābekļa maskas un izpletņi. Ainai nelīdzēja nekādi apkalpes centieni mazināt viņas slikto dūšu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpastāsta, ka šis murgainais pārlidojums nebūt uz visu mūžu neatbaidīja Aina no gaisa satiksmes, gluži otrādi – pensijā ar vislielāko cieņu un godu viņa tika izvadīta no aviosabiedrības Lufthansa, un viņai un vīram tika dāvināts ceļojums apkārt pasaulei līdz ar iespēju uzturēties labākajās viesnīcās. Aina iemācījusies, ceļojumu sākot, iztukšot mazo šampanieša pudelīti un pēc tam spēj saldi gulēt jebkura ceļojuma garumā!

Taču jāatgriežas tajā Ainas dzīves posmā, kad zem lidmašīnas spārna vēl nebija pat ieraudzīta zeme, kas viņai 16 gadus kļuva par mīļu mājvietu un kur viņa tagad pavada arī katru ziemu – tā ir Spānija.

Netalantīgais skolnieks un viņa bargā māte

Ainas māsa Ērika lielā ceļojumu lādē bija salikusi visādu mantību, ko, svešajā zemē nonākušas, bēgles varētu iemainīt pret pārtiku un visu ko citu dzīvei nepieciešamo. Taču Laimes māte jau laikus čaklajai un acīgajai meitenei ceļasomā bija ielikusi neredzamu, bet vērtīgu mantu – valodu prasmi. “Mums angļu un vācu valodu mācīja skolā,” lepni stāstīja Aina. Valodu pratēji zina, ka katra nākamā valoda padodas vieglāk. Spāņu valodu latviete iemācījās divos mēnešos! Un pavisam drīz dabūja darbu privātā akadēmijā.

Tikpat likumsakarīgi talantīgo angļu valodas skolotāju priekšnieks pierunāja privātstundās apmācīt puisi no cienījamas dakteru ģimenes (ģimenes galva bija operējis pat karaļa bērnus, līdz ar to izpelnoties otru uzvārdu, kas Spānijā automātiski nozīmē dižciltības pazīmi).

Privātskolnieks bija stalts, izcili apdāvināts eksaktajās zinātnēs, bet valodās viņam gāja kā pa celmiem. Priekšnieks, drauga dēlu mācīt ieteikdams, tomēr bija piesacījis, lai tikai jaunā skolotāja uz viņa pusi acis nezibinot! Acis Ainai zibēja gan, tikai no patiesa sašutuma, ka jauna cilvēka mēle var būt tik neticami kokaina!

Vēlēdamies stingro skolotāju iepriecināt, Joahims centās spāņu jokus burtiski pārtulkot angļu valodā. Par tādu tulkojumu Ainai bija jāsmejas no sirds! Apmācāmā valodas zināšanas īpaši neuzlabojās, bet viņa acīgā māte pamanīja, ka visvairāk mīļotā dēla sirds iedegusies pret nabaga sveštautieti, turklāt luterāni...

Eiropas un arī Spānijas ekonomiskā krīze turpinājās, Joahimam stabilu darbu atrast nebija viegli. Abu jauno cilvēku cerēšanās laiks ilga septiņus gadus, taču nākamās vīramātes sīvā pretestība dēla mīlestības liesmu uzpūta vēl stiprāku!

Tomēr kāzas bija spāņu dzimtām neparasti mazas, jaunos laulāja ne jau pie baznīcas centrālā altāra, turklāt līgava nesolīja bērnus audzināt par katoļiem... Vīramātei nācies vien taisīt „laipnu ģīmi sliktam laikam” – ir tāds spāņu teiciens.

Jaunais vīrs, izjuzdams darbā negodīgu konkurenci, nopietni saslima. Tad arī ģimenē tika nolemts pārcelties uz daudzu uzņēmīgo cilvēku sapņu zemi Ameriku!

Čikāgas debesskrāpju paēnā

Čikāgā nebija tik karsts kā Eiropas dienvidos. Abi pārceļotāji dabūja labu darbu, vīrs – ekonomikas nozarē Spānijas tirdzniecības birojā, sieva Lufthansa pārstāvībā.

Ainas asais prāts un valodu prasmes īpaši noderīgas bija prezidenta Džimija Kārtera laikā, kad dolārs sāka “peldēt” – līdz ar katru tādas valūtas peldējumu bija jāpārrēķina ikvienas aviobiļetes vērtība. Mūsdienās tas ir nieks – noklikšķini tikai īstās pogas datora klaviatūrā, tolaik speciālistam bija nepieciešama erudīcija un darbaspējas.

Rogrigesu-Matu ģimenes kokteiļu vakaros dažkārt pulcējās pat 20 valstu pārstāvji, viņus visus ārpus darba interesēm vienoja laba mūzika, pirmkārt džezs.

Čikāgā Ainai bija daudz plašākas iespējas uzzināt ko jaunu par notikumiem Latvijā, pavērās iespēja jau aizritējušā gadsimta 70. gados atbraukt uz dzimteni, satikt radiņus, ja ne citādi, tad vismaz viesnīcā “Rīga”.

Viesnīcas istabā uz galda gan stāvējis savāds radioaparāts, kas šņācis arī izslēgts. Ainai nevajadzējis daudz pūļu, lai izpētītu, kur neparastajam aparātam kontakts un to no sienas izraut!

Jautājām Ainai, vai viņa ticēja, ka Latvija atgūs neatkarību, un viņa atklāti atbildēja: “Redzot, kā okupantu vara bija pārvērtusi kaut vai tikai Rīgu, cerību nebija... Bet es katru dienu par Latvijas neatkarību lūdzu Dievu! Cerība radās, kad Čikāgas centrā pie Pikaso skulptūras veselu diennakti dega baltiešu ugunskurs un jauni cilvēki staigāja latviešu, lietuviešu un igauņu tautastērpā! Latvijā notika 1. pasaules ārstu kongress, es piedalījos gājienā un, kāda sakritība! – ejot garām Brīvības piemineklim, atskanēja “Lai līgo lepna dziesma...”.”

Tajā dienā un tajā stundā dziesmuvara Ainai palīdzēja atgriezties bērnu dienu, tautas mīlestības un darba apvītā Latvijā.

Ainas vājais privātskolnieks kļuva par ļoti labu dzīvesbiedru. Savā mūžā viņš tā arī nekad īsti labi neapguva angļu valodu, bet latviski viņš prata pateikt: “Es tevi ļoti mīlu!” Mēdz teikt, ka sievietes mīl ar ausīm, vīrietis – ar acīm...

Nu jau desmit gadu Joahims guļ saules pārbagātajos Madrides kapos. Ziemā Aina brauc uz turieni ciemos un katrreiz uz vīra atdusas vietu iet ar ziediem, kā jau latviešiem pieņemts.

Galvu augšā!

Latvijas pirmās neatkarības laikā Aina strādāja Finanšu ministrijā un fakts, ka viņa ir vienā vecumā ar Latvijas valsti, kolēģiem izraisīja tikai smaidu – sak, tāds skuķēns vien ir! Pavisam cita lieta, kad šī sakritība tiek pieminēta tagad, kad līdz valsts jubilejai palikuši vairs tikai daži mēneši.

Mēs ceram, ka mūsu valdība aizdomāsies sapulcināt vienkop visus tos, kuri ir Latvijas līdzaudži! Šajā goda dienā un goda rindā Nacionālajā teātrī gara acīm var jau redzēt sēžam mūsu latviešu teātra Minhauzenu Kārli Pamši, viņš par Ainu ir pat gadu vecāks! Viņiem būtu ko pārrunāt, ja svinīgais referāts izrādītos garlaicīgs! Jo tieši tādi cilvēki kā viņi abi divi – moži, interesantu atmiņu pilni – ir vislabākais Latvijas valsts cilvēciskais prototips!

Dzirdot sūkstāmies tos, kuriem nemaz nevajadzētu par dzīvi un iztiku žēloties, gribas atgādināt Kārļa Pamšes bērnības atmiņas. Puikam tolaik bija vienpadsmit gadu, tikai gadu vairāk nekā Latvijas valstij.

Nākamā slavenā aktiera un rakstnieka dzimtajā pusē Dzelzavā skolā notika pošanās Latvijas valsts 10 gadadienas svētkiem: “Mēs gatavojām karodziņus. Drānas jau nav – skolotāja apgādājusi tumšsārtu un baltu kreppapīru. Puikas mēra un piegriež, meitenes līmē. Vecākajās klasēs drāž un pulē karodziņiem kātus. ...

Es uz visām stundām nākšu, savus karodziņkātus pulierēt pabeigšu un dziedāšanu ar. Tikai uz parādi astoņpadsmitajā novembrī neiešu... Man nav ko vilkt mugurā. Mamma saka, es nedrīkstot taisīt kaunu savai skolai un visai parādei. Uz skolu es eju ar kažociņu, tas kažociņš man pēc ķēma...

Skolotāja paņem no plaukta grāmatu: lai nu es tagad izlasot, kas zem pašas pirmās bildes rakstīts. Lasu: latviešu strēlnieku pulka pirmie brīvprātīgie. Skatos: daži basām kājām. Skolotājs nosaka – tu nāksi mūsu skolas parādē ar kažociņu mugurā un taisni tāds tu būsi skaists.

Parāde bija skaista. Laukuma vidū svētā uguns, apkārt tai karogi. Pie karogiem godasardze: vienā pusē aizsargi un aizsardzes, otrā mēs – divas skolas. Uz paaugstinājuma orķestris, koris.

Vakarā pils zālē koncerts. Tas visskaistākais – dzīvās bildes. Vēl šodien acīs: “Mātes Latvijas sargi”. No baltu bērzu klūdziņām krēsls – tajā Māte Latvija. Pie viņas bērni, bet aizmugurē sargi. Skan dziesma: “Tēvu zemei grūti laiki...” Nāk jauni sargi, aust gaisma – spoža, spoža. Visi dzied, gan tie, kas uz skatuves, gan tie, kas zālē. Arī es... pat aizmirsu, ka neglītais kažociņš mugurā!”

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"