„Sirsnīgums ir vienkārši iedzimis latviešos, un tā nebūt netrūkst starp latviešiem Rietumos, un pavisam nopietni gribu atzīmēt, ka vairums šejieniešu, pēc mana skatījuma, velti netērē ne mirkli no dzīves.”

- Tu, Nil, esi dzimis ASV Austrumkrastā, Pauls ir uzaudzis Toronto, Kanādā. Jūs abi beidzāt Minsteres latviešu ģimnāziju. Ko darījāt pēc tam?

- Nils. Pēc MLĢ devos talkā uz Abreni (Francijā) un tad sāku studēt ASV. Jau studiju gados atradu ceļu uz Latviju, 1989. gadā vienu semestri mācījos Latvijas Universitātē.

- Pauls. Pēc Minsteres 12. klases atgriezos Toronto, lai pabeigtu vidusskolu. Bija liels vilinājums vēl otro gadu palikt Minsterē un nokārtot vācu abitūriju, bet vairāku iemeslu dēļ tas nenotika. Kanādā studēju koledžā aviācijas (pilotu) programmā un pēc beigšanas strādāju, lidojot ar mazām lidmašīnām Kanādas ziemeļos.

- Kas jūs abus pamudināja doties uz Latviju ?

- Nils. Pirmais ilgstošais brauciens uz Latviju bez Intūrista starpniecības bija izglītības nolūkos. Jau 1989. gadā zināju, ka esmu mājās, un Latviju pametu tikai uz diviem semestriem, lai varētu ar godu pabeigt augstskolu. Diemžēl līdz ar to nebiju Latvijā barikāžu laikā. Būdams augstskolas students, atbraucu no Vācijas ar mašīnu un tajā noslēpu Makintoša datoru ar printeri, ko Brestas robežpunktā neatklāja. Šis dators bija samaksa par manām studijām LU, jo tika ziedots studentu arodkomitejai.

- Pauls. Biju atbraucis uz Rīgu 1993. gadā, lai šeit pavadītu tikai dažus mēnešus. Studiju laikā, kas sakrita ar Latvijas neatkarības atgūšanu, aizņemtības dēļ man nebija iespēju atbraukt uz Latviju. Kad beidzot šī iespēja parādījās, gribēju paciemoties un iepazīties ar nozīmīgām pārmaiņām. Sākotnēji iecerētā īslaicīgā ciemošanās pakāpeniski izvērtās par pārvākšanos un pastāvīgas dzīves izveidošanu Rīgā.

Latvija tajā laikā bija fantastiski interesanta vieta no vairākiem viedokļiem - labi draugi, politiskās pārmaiņas un karjeras iespējas.

- Jūs abi esat ne vien apceļojuši Latviju, bet no šejienes jūsu ceļi veduši uz daudzām pasaules valstīm.

- Nils. Latvijas lielums padara robežu šķērsošanu par tādu parastu lietu. Kamēr esmu dzīvojis Latvijā, esmu mitis vai ceļojis pa Armēniju, Indiju, Taizemi, Zviedriju un citām zemēm, bet neviens brauciens nav pārsniedzis pusgadu, atgriešanās bijusi vienīgi tikai Rīgas virzienā.

- Pauls. Strādājot par pilotu, man ikdiena saistās ar lidojumiem pa visu Eiropu. Dienas gaitā sanāk būt pat vairākās Eiropas pilsētas, bet gandrīz vienmēr lidojumi sākas un beidzas Rīgā. Tas ir lieliski, jo nodrošina arī normālu ģimenes dzīvi un sadzīvi. Ir arī bijušas vairākas iespējas darba ietvaros strādāt ārpus Latvijas, piemēram, tādā eksotiskā vietā kā Butāna (pie Nepālas un Indijas). Katru gadu mēģinām iekārtot vismaz vienu “lielo” ceļojumu - pagājušajā gadā izbraukāju Ķīnu.

- Jūs abi Rīgā esat izveidojuši interesantu biznesa projektu, kam ar jūsu profesionālo darbu gan nav nekāda sakara?

- Nils. Jā, esam sākuši jūgendstila suvenīru un dāvanu izgatavošanu un tirdzniecību. Mums ir divi saloni - viens ir Vecrīgā, Laipu ielā, bet galvenais ir Strēlnieku ielā 9, kur tā satek kopā ar Alberta ielu. Tā ir viena no krāšņākajām un slavenākajām jūgendstila arhitektūras ielām visā Rīgā. Izstrādājumus, ko pārdodam, galvenokārt pasūtinām un pērkam no Latvijas māksliniekiem, lai gan viena piegādātāja ir lietuviete no Šauļiem. Manuprāt, mākslinieki izjūt mūsu veikalu garu un atspoguļo Rīgas jūgendstila bagātību savos darbos. Ceram, ka mūsu veikalus apciemos arī tautieši Dziesmu svētku laikā.

- Kā radās šāda ideja?

- Nils. Mana sieva Lolita Čigāne, četrus gadus strādājot Sabiedriskās politikas centrā Providus ar vēlēšanas kampaņas finansēšanas reformu, pa logu novēroja tūristus, kuri pulcējās Alberta un Strēlnieka ielu krustojumā. Tā kā šeit nebija nevienas vietas, kur viņiem iegādāties kādu suvenīru piemiņai par Rīgu un jūgendstilu, Lolitai radās ideja, ka šāda iespēja būtu jāizveido. Savu domu viņa atklāja draudzenei Līgai Eglītei, kura nesen bija atgriezusies Latvijā no ASV. Abas mūsu “otrās puses” mudināja arī mūs piedalīties. Paulam bija lielāks - un, izrādās, pareizāks entuziasms nekā man, bet beigu beigās mēs abi pieslēdzāmies un atbalstījām uzņēmuma dibināšanu. Firmai šis jau ir trešais gads.

- Pauls. Mums visiem četriem šī nav pamatnodarbošanās, bet katrs padara savu daļu brīvajā laikā. Turklāt katram no mums četriem ir savas stiprās puses, kuras liekam lietā uzņēmuma darbā. Neviens no mums individuāli nebūtu spējis īstenot šo biznesu, bet kopā strādājam itin veiksmīgi.

- Kas ir tas interesantākais no veikalā nopērkamā preču klāsta?

- Nils. Cenšamies, lai viss mūsu salonos nopērkamais būtu saistīts ar jūgendstilu. Man mīļākās ir ģipša maskas, kuras atspoguļo vispazīstamākās sejas no Rīgas jūgendstila mājām. Man šķiet, šīs maskas un ciļņi ir unikāla iespēja Rīgas viesiem paņemt līdzi daļiņu no pilsētas. Līdzās ģipša izstrādājumiem piedāvājam arī rotaslietas, izšuvumus, kartītes, grāmatas, stikla un keramikas priekšmetus. Visā, ko pasūtinām un ražojam, esam iedvesmojušies no Rīgas un citu Eiropas pilsētu jūgendstila laikmeta rakstiem, motīviem un gaisotnes.

- Kas ir galvenais iemesls kāpēc jūs abi esat nolēmuši savu dzīvi saistīt ar Latviju? Bet varbūt nākotnē tomēr ne?

- Nils. Latvijā es nejūtos pazudis pūlī. ASV un it īpaši Rutgers Universitātē, es jutos kā cipars, nevis cilvēks. No Rīgas plašā pasaule ir vieglāk sasniedzama. Ar to gribu teikt, ka Rīgā, visi, kas iebraukuši, pat vecie draugi no Minsteres un ASV, ir biežāk sastopami nekā, piemēram, dzīvojot piecu stundu attālumā viens no otra ASV. Lai gan bieži tiek kritizēti par smaida trūkumu, cilvēki šeit ir sirsnīgāki, kā arī nopietnāki nekā citviet, kur esmu dzīvojis. Sirsnīgums ir vienkārši iedzimis latviešos, un tā nebūt netrūkst starp latviešiem Rietumos, un pavisam nopietni gribu atzīmēt, ka vairums šejieniešu, pēc mana skatījuma, velti netērē ne mirkli no dzīves.

- Pauls. Rīga un Latvija ir manas mājas - te ir mana ģimene, draugi, īpašumi, darbs un arī bizness. Protams, nekad nevar zināt, kas varētu nākotnē notikt - varbūt sanāks kāda negaidīta iespēja citur dzīvot, bet šobrīd nemeklēju šādas pārmaiņas.

- Kas, atskatoties uz Latvijā pavadītajiem gadiem, jums katram bijis tas spilgtākais notikums?

- Nils. Apziņā spilgti iegūlušas vairākas ainas no 1990. un 1991. gada. Tas brīvais nākotnes neziņas lidojums, sapīts kopā ar rindām pie veikaliem, cukura un mazgāšanas līdzekļu taloniem (kurus atdevu radiem) un vienkārši laivu braucieni ar pasakaini skaistām latviešu meitenēm.

- Pauls. Būdams Latvijā, jūtos kā savās mājās un vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Kā jebkuram, arī man dzīves gaitā ir bijuši visādi notikumi, bet tos vairāk saistu ar savu dzīvi, nevis ar to, ka esmu Latvijā. Un vēl - iespēja Latvijā izjust dabas tuvumu.

- Ko jūs ieteiktu tiem latviešiem, kas tagad vēlētos pārcelties uz dzīvi Latvijā un sākt šeit privāto biznesu?

- Nils. Ironiski, bet tā kā dzīve ir dārgāka un tomēr gandrīz visiem ir jāstrādā, es teiktu, ka krievu valodas apgūšana ir liela nepieciešamība. Lai gan tā mazāk un mazāk skan Rīgas centrā, gandrīz visiem nopietniem darba devējiem ir kaut kādi sakari ar Krieviju, vai ar citām bijušām republikām, kur savstarpēji kontaktējās krievu valodā.

- Pauls. Pa šiem gadiem ir redzēti visādi gadījumi, kad cilvēki atbrauc un mēģina sākt biznesu vai iekārtoties darbā. Sekmes ir dažādas, un domāju, ka tas ir pilnīgi atkarīgs no katra paša un arī, protams, no veiksmes. Tas pats, kas ir vajadzīgs, lai būtu veiksmīgs un laimīgs jebkur citur, ir vajadzīgs arī Rīgā.

***

Attēlā: Visi četri draugi un biznesa partneri: Nils Students, Lolita Čigāne, Līga Eglīte un Pauls Cālītis

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Jauno Laiks"