Viesturs Zariņš intervē perspektīvo jauno hokejistu Kasparu Daugaviņu.

Tu esi nospēlējis sezonu Kanādas junioros. Kā Tu pielāgojies Kanādas hokeja stilam?

Pirmkārt, hokejs Kanādā ir ļoti atšķirīgs no Eiropas, pagāja vairākas nedēļas, kamēr pieradu gan pie neierastā spēles stila, gan noteikumiem. Pēc tam jau spēle gāja no rokas. Centos spēlēt tādu kombinētu hokeju, gan Eiropas, gan kanādiešu. Hokejs te ir ātrāks un agresīvāks, bet taktiskā ziņā līdzīgs kā Eiropā.

“St. Majors” bija viena no tām OHL komandām, kurā šosezon daudz jaunu spēlētāju, bet tikai tu viens esi draftēts NHL. Vispār pēdējos pāris gadus komandai nav īpaši veicies. Kā tas ietekmējis tevi?

Daudz jau neko nav ietekmējis, tikai nācis par labu, varēju aizvadīt spēles AHL līgā, bet, ja nopietni, tad, protams, būtu apsveicami, ja komanda būtu labāka, varētu sakrāt vairāk punktu, tiktu play-off. Tas savukārt patiktu arī “Senatora” pārstāvjiem, bet ir labi, kā ir... .

Kādi bija tavi pienākumi spēlē?

Galvenais jau bija veidot pašu spēli, pēc tam sekoja spēka spēle, metieni, mazākums. Treneris lika ievērot spēles disciplīnu, kā jau visi treneri. Pats vairāk mēģinu veidot spēli saviem partneriem, un grūtās situācijas uzņemos atbildību.

“St. Majors” vadība slavēja tavu spēli pie bortiem, norādot uz spējām ripu izmakšķerēt no burzmas un to paturēt. Liekas, ka šāda spēle nav raksturīga Latvijas hokejistiem, kuri bieži atstāj melno darbu citiem. Kā tu to komentētu?

Jā, ir liels pluss, ja spēlētājs māk spēlēt pie apmales. Kad biju jaunāks, tad treneris O. Rode lielu uzmanību pievērsa spēlei ar korpusu, tāpēc to cenšos izmantot arī tagad.

Sezonas sākumā tu biji viens no rezultatīvākajiem OHL uzbrucējiem, vēlāk rezultativitāte saruka, lai gan “St. Majors” sastāvā tu nepārtraukti biji starp līderiem. Kā to izskaidrot?

Sezonas sākumā komanda iesāka diezgan labi, ļoti centāmies uzvarēt, tikmēr krājās arī punkti. Pēc tam zaudējām kādas 6 spēles pēc kārtas un vairāki spēlētāji pārstāja cīnīties līdz pēdējam. Viens jau tu nevari punktus krāt, maiņas partneriem arī ir liela nozīme.

Tev šai sezonā nācās pāris reizes sakauties, arī ar Artūru Kuldu. Latvijā dažādi tulkoja šo jūsu sadursmi, lai gan pēc spēles jūs abi apkampāties un pat pozējāt fotogrāfam. Pastāsti, kas īsti notika?

Jā, medijiem jau laikam tas bija liels notikums. Negribu neko slēpt, kautiņš pirms spēles bija sarunāts. Nolēmām izkauties, taču nebija plānots, ka tik traki, gribējām tikai paskatīties, kurš ir stiprāks (smejas).

Vari salīdzināt hokeja vidi Kanādā, Latvijā un Krievijā – treniņa zāles, medicīnisko aprūpi, ekipējumu utt.?

Daudz kas ir līdzīgs, piemēram - braucieni, medicīniskā aprūpe, treniņa zāles. Lielākā atšķirība - pozitīvais mikroklimats, kas valda Kanādas komandā, kā arī ārpus tās. No vadības puses viss tiek darīts, lai tev būtu jādomā tikai par hokeju. Ekipējums jau visur vienāds, tikai ir tāda problēma, ka Latvijas hokeja saimniecībā tiek žēlota nauda, lai spēlētājs dabūtu visu nepieciešamo. Kad Kanādas juniori spēlē tālu no mājām, viņus izmitina viesģimenēs.

Kādi ir tavi iespaidi par šādu risinājumu?

Protams, dzīvošanai ģimenē ir savi plusi. Doma ir tāda, lai spēlētājs justos kā mājās, ģimene par viņu rūpējas, gatavo ēst. Bet ir arī savi mīnusi. Var nepaveikties un tu vari nokļūt ģimenē, kas ar tevi mēģina nopelnīt. Kā nekā komanda viņiem maksā naudu par pārtiku, savukārt ģimene šo naudu neiztērē. Kopumā domāju, ka šinī vecumā ģimenē tomēr labāk dzīvot nekā viesnīcā.

Cik lielā mērā Otavas “Senators” komanda seko tavām juniora gaitām. Vai sezonas laikā ir bijuši kādi norādījumi, atsauksmes?

Protams, viņi ar mani kontaktējas, ir arī skatījušies spēles, taču lielākoties NHL komandas pārstāvji kontaktējas tieši ar treneri, dod viņam norādījumus, pie kā man būtu jāpiestrādā, ar mani runā treneris.

Junioru sezonai noslēdzoties, tevi izsauca uz AHL “Binghamton”, Otavas apakškomandu. Kā atšķīrās spēle un vide starp OHL un AHL? Vai veči tevi pieņēma, vai arī juti, ka no tevis tiek gaidīts vairāk?

Džeki komandā mani uzņēma ļoti labi, protams, ka jauniņam ir savi pienākumi, bet tas jau visur tā ir. Hokejs ir vairāk taktisks, un man pašam vieglāk ir spēlēt AHL. Lai cik tas muļķīgi izklausītos, te no manis daudz negaida, jo skaitos vēl diezgan jauns. Tāpēc spēlēju, kā mācēju. Ja partneri ir gudrāki, tāpēc vien jau ir vieglāk spēlēt. Junioru hokejs ir agresīvs, daudz vairāk spēka spēles.

Vai zini, kur spēlēsi nākamajā sezonā?

Pagaidām vēl nezinu. Protams, centīšos darīt visu, lai tiktu AHL komandā, jo spēlētāji, kas iekļauti NHL rezervē no Eiropas, var spēlēt jau no 18 gadu vecuma. Ja netikšu, tad došos atpakaļ uz OHL.

Tu un komandas biedrs Krišs Grundmanis spēle Toronto. Jau no sezonas sākuma latvieši ir jutuši līdzi jūsu abu spēlēm, rīkojuši pasākumus un tikšanās. Vai tas kādreiz nenogurdina?

Oskars Bārtulis un Kaspars Saulietis spēlē pilsētās, kur diez vai ir kāds latvietis. Protams, mums ir labāk, jo vienmēr ir jūtams atbalsts, priecājamies, ka mūsu spēlēs vienmēr varam satikt latviešu līdzjutējus, arī tikšanas vienmēr ir interesantas. Ja rodas kādas problēmas, ir cilvēki, kas palīdz tās atrisināt.

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Jauno Laiks"