– Sāksim ar to, ka jau vairākus mēnešus – kopš pagājušā gada aprīļa – Latvijai Japānā beidzot ir sava vēstniecība.

– Manuprāt, ir novērsta viena Latvijas ārpolitikas neizdarība. Saprotams, ka mums bija savas prioritātes un neatliekami uzdevumi, bet tā, ka 15 gadus netika novērtēta pasaules otrā spēcīgākā ekonomika un pasaules lielvalsts, sekas mēs izbaudīsim vēl ilgi. Japānas sabiedrība – īpaši tās uzņēmēju daļa – ir pietiekami konservatīva un ļoti daudz uzmanības pievērš ārējām izpausmēm – formai, rituāliem un pieklājībai. Tāpēc kavēšanās ar vēstniecības atvēršanu Tokijā noteikti netika uztverta kā pieklājība. Savukārt mēs neatgriezeniski esam pazaudējuši laiku.

Japānā viss notiek lēni un pamatīgi. Protams, mums neviens nesaka: "Pagaidiet 15 gadus!" Tieši otrādi, visi teic, ka mēs esam Eiropas Savienības daļa, zina, ka mums ir strauji augoša tirgus ekonomika un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā jebkurš biznesa projekts, pirms to sāk īstenot, tiek rūpīgi pārbaudīts un tad vēlreiz pārbaudīts un līdz ar to paiet gadi, pirms tiek atrastas atbildes uz visiem jautājumiem. Tāpēc pagaidām nerunāsim par lielajiem uzņēmumiem, bet pat tad, ja kaut vienu nopietnu japāņu investoru savas četru gadu kadences laikā man izdosies atvest uz Latviju, tas jau būs veiksmes stāsts. Pilnīgi noteikti tas nenotiks nedz tuvāko sešu mēnešu, nedz gada laikā. Dažādi mazi Japānas projekti Latvijā gan ir, bet nopietns darbs ir sācies tikai līdz ar vēstniecības atvēršanu, jo tagad Latvija ir parādījusies uz japāņu kartes. Sevis mierināšanai var sacīt, ka arī Lietuvā un Igaunijā lielu projektu pagaidām nav.

– Taču līdz šim bijušas Japānas valdības dāvanas.

– Jā, līdz šim, piemēram, mūsu lielo simfonisko orķestru muzikanti Rīgā un Liepājā ir saņēmuši mūzikas instrumentus, skatuves apskaņošanas un apgaismošanas iekārtas, ir dažādas stipendijas. Tas, protams, nav altruisms, bet gan Japānas valsts politikas daļa. Valstī darbojas vairāki fondi, ar kuru starpniecību tiek veicināta pozitīva attieksme pret Japānu, stiprinot kultūras apmaiņu un sadarbību izglītības jomā. Tas viss bija, bet šajās apritēs pietrūka viena aktīva spēlētāja – pašas Latvijas valsts, kas paustu savas intereses Japānā un par tām cīnītos.

– Kāda tad īsti ir Japānas sabiedrība – vismaz tā daļa, ar kuru jums ir jāsadarbojas?

– Lai gan dažos mēnešos visu saprast nevar, ir skaidrs, ka sabiedrība ir ļoti raiba un interesanta. Vispirms esmu sapratis, ka sabiedrībā ir ļoti stingri nodalītas kompetences. Katrs cilvēks dara savu darbu, labi to pārzina un šajā jomā arī pieņem lēmumus. Bet viņa darbošanās lauks ir ļoti šaurs. Piemēram, ja cilvēks mazgā logus, tad, palūdzot viņam izdarīt kaut ko citu, mēs varam šo cilvēku nostādīt neērtā situācijā. Tradicionālā audzināšana viņam liedz sacīt: "nē" un zaudēt savu seju, bet jums palīdzēt arī neko daudz viņš nevar. Tad jāmeklē vidusceļš – jāpagaida, līdz uzrunātais vēršas pie kāda nākamā administratīvā līmeņa cilvēka un prasa atļauju veikt darbu, kas nav viņa paša kompetencē. No iepriekš teiktā izriet, ka sabiedrībā valda stingra hierarhija, kur katru nākamo lēmumu pieņem arvien augstākā līmenī. Kamēr augšā nav pateikts "jā", nekas nenotiek. Kad darbība atsākas, viss notiek ļoti kvalitatīvā līmenī.

Citā situācijā, ja padotie nodarbojas ar kādu jautājumu, bet priekšnieki domā, ka jāpiestrādā rūpīgāk, tad viss atkal sākas no pašas apakšas – tiek gatavoti jauni jautājumi, padziļināti pētīta situācija, līdz jauns ziņojums, ko sūtīt priekšniekam, ir gatavs.

Tajā pašā laikā Japānas sabiedrībā nav izteikta dalījuma starp bagātajiem un nabagajiem. Bieži vien firmās var sastapt cienījamus cilvēkus, kuri gadiem darbojušies kādā nozarē. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir miljonāri, lai gan var runāt par lielu pārticību. Viņiem pieder firmas vai saglabājusies ietekme tajās un tiesības pieņemt gala lēmumu.

Un vēl par vienu īpašību, ko esmu ievērojis, strādājot Japānā. Turienes ļaudis ir ļoti punktuāli. Piemēram, uz diplomātiskajām pieņemšanām viņi nāk pusstundu agrāk. Iespējams, tas nāk no viduslaikiem, kad samurajam pie sava kunga – šoguna – atnākt ar nokavēšanos bija ļoti liels negods, no kura bija tikai viena izeja. Mēs, rīkojot pirmo pieņemšanu Tokijā par godu 18. novembrim, to zinājām. Kad atvērām durvis 15 minūtes pirms noteiktā laika, cilvēki aiz tām jau gaidīja.

– Japānā ir arī imperators. Vai mēs viņu šogad sagaidīsim arī Latvijā?

– Esmu pats ticies ar Japānas imperatoru divas reizes. Vispirms tad, kad iesniedzu akreditācijas vēstuli, un pēc tam, kad atbilstoši tradīcijai pēc mēneša jau kā jaunais vēstnieks tiku uzaicināts pie imperatora uz apmēram stundu garu tikšanos ar tējas dzeršanu.

Japāņi joprojām tic, ka imperators Akihito ir dievu pēcnācējs un viņa dzimta turpinās jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Citādi viņa funkcijas valstī ir diezgan specifiskas. Nekādus būtiskus valstiskus jautājumus imperators neizlemj, lai gan kā valsts galva satur valsti kopā un tajā pašā laikā pārstāv Japānu pasaulē. Tas, ka imperators maijā pa ceļam no Zviedrijas uz Lielbritāniju apmeklēs arī Latviju, Lietuvu un Igauniju, ir ļoti svarīgi kaut vai tāpēc, ka tā ir tikai 14. valsts vizīte, kopš imperators 1989. gadā ir tronī. Arī to valstu saraksts, kuras imperators Akihito ir apmeklējis, ir diezgan īss. Tas nozīmē, ka Japāna novērtē gan mūsu progresu, gan to pēdējo gadu sadarbību, kas izveidojusies starptautiskajās organizācijās.

Katrā ziņā jau vasarā es varēšu japāņu uzņēmējiem pateikt, ka arī viņiem vajadzētu vairāk paskatīties uz zemi, kuru apmeklējis imperators. Mēs japāņus nevaram ieinteresēt kā tirgus, taču kā atbalsta punkts Japānas uzņēmējdarbībā Austrumeiropā – īpaši jau Krievijā – mēs būtu vērā ņemami.

Protams, atrodot kādu noteiktu nišu un sadarbības partnerus, mēs varētu eksportēt preces uz Japānu. Cik zinu, Tokijā jau ir veikaliņš, kurā kāda kundze veiksmīgi tirgo lina un dzintara izstrādājumus. Japāņu uzņēmēji ir interesējušies par Latvijā ražoto šokolādi, "Stendera" ziepēm, Latvijas mēbelēm, "Latvijas finiera" produkciju un tamlīdzīgi. Katrā ziņā ekonomiskajam diplomātam darba netrūkst.

– Patiesībā jau par japāņiem mūsu priekšstati ir diezgan vispārīgi, jo cik daudz var vadīties pēc iespaidiem, kas, piemēram, rodas, redzot uz ielas japāņu tūristus vai lietojot televizoru, kas nes japāņu firmas nosaukumu.

– Japāņi mainās un mainās arī tas kontingents, kas ceļo pa pasauli. "Vidējais" japāņu tūrists, kas ceļo grupās, ir pieradis pie laba un dārga servisa, noteiktas kārtības, kad viss salikts pa plauktiņiem un par visu ir padomāts viņa vietā. Uzņēmēji pasauli apceļo darba darīšanās un izmanto iespēju aplūkot arī pilsētas, kurās nokļuvuši. Pērn Latviju apmeklēja apmēram trīs tūkstoši cilvēku no Japānas, un šogad, šķiet, būs vēl vairāk – apmēram pieci tūkstoši. Sava nozīme ir arī tam, ka Japānas iedzīvotāji pie mums var braukt bez vīzas.

Nākamā gada maijā Rīgā uz vienu dienu iegriezīsies kruīza kuģis "Nippon Maru", ar kuru trīs mēnešu kruīzā ceļos japāņu pensionāri. No vienas puses, tam, varētu šķist, nav lielas nozīmes, bet no otras – jāņem vērā, kā jau teicu, kādu lomu japāņu sabiedrībā ieņem vecāki cilvēki, kuri bieži ir bijuši augstos amatos un joprojām saglabājuši posteņus firmās kā padomnieki un lielā mērā ietekmē uzņēmuma nākotnes stratēģiju – tātad veido viedokli.

– Jūs esat bijis vēstnieks Ukrainā un par diplomātu strādājis Somijā, bet Japāna, kā pats teicāt, ir īpaša pasaule.

– Es Tokijā neesmu viens. Kopā mēs esam četri diplomāti. Viens no viņiem – Oļegs Orlovs – labi pārvalda japāņu valodu. Angļu valodā pamatā runā politiķi un uzņēmēji, bet kultūras darbinieki, sabiedrības un preses pārstāvji angļu valodu tik labi nepārvalda. Vienkārši vairāk nekā 120 miljoni japāņu nācijai piederīgo garantē to, ka viņu valoda ir vairāk nekā pašpietiekama. Protams, būtu labāk, ja es prastu japāņu valodu, diemžēl lielu ilūziju to četros gados apgūt man nav. Pirmkārt ir jāpasteidzas atgūt zaudēto laiku, jo tas, kas notiek Tokijā, kurā kopā ar piepilsētām dzīvo apmēram 40 miljoni iedzīvotāju, no galvaspilsētām ir salīdzināms varbūt tikai ar Londonu.

Piemēram, netālu no vēstniecības ir krustojums Šibuja, kuru ik dienu šķērso divi miljoni cilvēku. Tāpat Tokijā ir 148 valstu diplomātiskās pārstāvniecības. Tas ir tikai nedaudz mazāk kā ANO. Iedzenot nokavēto, daudz kur ir jābūt klāt, visur, turot abās rokās un paklanoties, ir jāiedod vizītkarte un jānosauc savs vārds un uzvārds, jo izruna precīzi nav nojaušama vienīgi no hieroglifos uzrakstītā, jāatgādina, ka esi no Latvijas.

– Vai Japānā ir gadījies sastapt arī mūsu tautiešus?

– Ir latvieši, kas Tokijā dzīvo jau ilgāk nekā desmit gadus. Ir latvieši, kas tur ir ieprecējušies vai mācās. Tādu ir apmēram 40 cilvēku. Kopā ar ģimenes locekļiem vēstniecībā esam astoņi cilvēki, vēl ir trīs "Parex bankas" pārstāvji, kādi 15 studenti pa visu Japānu, daži uzņēmēji, kas nodarbojas ar zvejniecību un zvejas produktu tirdzniecību, bijusī Japānas kultūras centra Rīgā darbiniece Katrīna Riekstiņa, kas jau daudzus gadus Japānā nodarbojas ar dizaina projektiem, vairākas meitenes, kas darbojas modeļu biznesā, jo šeit viņu priekšrocība ir slaidais augums un atraktīvais izskats.

Patiesībā, lai dotos uz Japānu un tur dzīvotu un strādātu, ir vajadzīga zināma avantūrisma deva. Tas nav tas pats, kas doties dzīvot uz Eiropu. Visa Rietumu pasaule savā dzīves uztverē un filozofijā ir daudzmaz līdzīga, bet Japāna tomēr ir pavisam cita pasaule.

Atšķirību gan vārdos izteikt ir pagrūti. Nu, piemēram, lai gan katram ir skaidrs, ka balts ir balts, ja kāda "ierindas" japāņa priekšnieks teiks, ka "baltais" tomēr ir "melns", tad apakšnieks atvainosies un sacīs, ka ir kļūdījies. Attieksme, piemēram, cieņas izrādīšana pret citiem cilvēkiem reizēm gan var šķist virspusēja, taču brīžos, kad jārunā arī par nepatīkamām lietām, cilvēki spēj pasmaidīt, paklanīties un vārdos pieļauj arī citādu iznākumu, rodas simpātijas. Un, jāteic, ka tas ātri vien pielīp.

To ātri vien var saprast, ka japānis pēc sava temperamenta ir daudz agresīvāks par latvieti, taču ārēji, kā jau teicu, viņi pret jebkuru cilvēku izturas ar visdziļāko cieņu. Katram var būt visdažādākās intereses, bet to var pasniegt ar vislielāko laipnību. Un to nu noteikti no japāņiem var mācīties, jo mūsu sabiedrība savstarpējās attiecībās ir daudz agresīvāka.

– Kam ir jānotiek, lai Latvijas vārds parādītos Japānas presē?

– Tas parādījās ANO reformu sakarā un kad mūsu prezidente kandidēja uz ANO ģenerālsekretāra amatu. Arī tajā reizē, kad Jeļena Prokopčuka otro reizi uzvarēja Ņujorkas maratonā. Arī mēs cenšamies kaut ko darīt šajā ziņā. Vismaz prese to pamanīja, kad mēs ar dēlu uzkāpām četrus kilometrus augstajā svētajā Fudži kalnā, lai redzētu saullēktu pār Japānu.

Raksts tapis sadarbībā ar