Elīna Elsberga (24) pirmoreiz uz Izraēlu devās vairāk avantūras dēļ, piedalījās jauniešu apmaiņas programmā un kā brīvprātīgā strādāja ar bērniem. Vēlāk turp atgriezās vēlreiz un pašlaik viņas dzīve rit tur – nemierīgā, bet skaistā zemē tālu prom no Latvijas.

Gribējās kaut kur aizbraukt...

Pirms trīs gadiem Elīna vēl bija Rīgas meitene, studēja Baltijas Starptautiskās Akadēmijas juridiskajā fakultātē un meklēja savu vietu starp daudzajām iespējām, ko visapkārt piedāvāja galvaspilsēta. Tad arī uzzinājusi par jauniešiem domātiem apmaiņas projektiem un radusies doma un vēlme pašai piedalīties kādā no tiem.

„Tā kā toreiz studēju 3.kursā, es meklēju īstermiņa projektus, kuros varētu piedalīties vasaras mēnešos, taču tādus nevarēju atrast. Visi piedāvātie projekti bija 6 līdz 12 mēnešus ilgi un es toreiz domāju – kā tad es tagad tā pametīšu studijas, ņemšu akadēmisko gadu un braukšu kaut kur prom... Likās, ka pēc tam nevarēšu atsākt studijas un tad visi trīs universitātē pavadītie gadi būs palaisti vējā,” atceras Elīna, stāstot par laiku, kad sākusi interesēties par iespējām doties uz ārzemēm.

Tad nācis piedāvājums piedalīties gadu ilgā brīvprātīgā darba projektā Izraēlā, ko piedāvājusi Eiropas Savienības programma „Jaunatne”. „Likās tā, aizpildīšu visus vajadzīgos pieteikumus un tad jau redzēs, kas tur sanāks, turklāt visu laiku prātā paturēju domu, ka ja nu kas mainās, tad vienmēr jau no tā visa var atteikties,” saka Elīna.

Kad pienākusi atbilde, ka pieteikums apstiprināts un viņa tiek gaidīta Izraēlā, tad sapratusi, ka tā ir unikāla iespēja, no kuras nedrīkst atteikties un tā jāizmanto. Sākusies dokumentu kārtošana aizbraukšanai, vēl bija jāsakārto lietas attiecībā uz universitāti un studijām, un tad jau palikusi vien somu pakošana un došanās ceļā.

Uztvēra kā savējo

Vietējie Elīnu uzņēmuši ļoti labi un attieksme esot bijusi pozitīva. Pierastākais jautājums, kas visus interesējis un uz kuru nācies vienmēr atbildēt – kāpēc no visām iespējamām valstīm viņa izvēlējusies doties tieši uz Izraēlu. Tie, kuri Elīnu nav pazinuši, vienmēr jautājuši vai viņa ir no Zviedrijas, – tas laikam izskata pēc, jo Elīnai ir zilas acis un blondi mati. Arī par Latviju zinājis vien retais, jo īpaši daudz informācijas par mūsu zemi tur neesot. Daudzi Latviju asociējuši ar Krieviju, dauzi jaukuši Latviju un Lietuvu.

Vietā, kur noritēja Elīnas projekts, dzīvojuši daudzi krievvalodīgie – no Krievijas un bijušās Padomju Savienības valstīm. „Arī organizācijā, kurā strādāju par brīvprātīgo palīgu bija daudzi krievvalodīgie un tie mani uztvēra kā savējo – savējo joki un valoda arī nav sveša.”

Projekta mēneši paskrējuši ļoti ātri. To laikā Elīna piedzīvojusi arī Izraēlas – Libānas konfliktu. Daudzi ieteikuši projektu pārtraukt un atgriezties Latvijā, taču viņa pieņēmusi lēmumu palikt, jo reālā situācija uz vietas valstī toreiz esot bijusi daudz savādāka, nekā tas atspoguļots medijos. Protams, esot piedzīvoti arī biedējoši mirkļi, nācies pamest bīstamos apvidus un uzmanīties, taču tā arī bijusi vērtīga pieredze, kas ļāvusi vēl labāk izprast šo valsti un cilvēkus, ko jau gadiem plosa dažādi konflikti un nesaskaņas.

Mācās ebreju valodu un meklē darbu

Pēc projekta beigām 2006.gada vasarā Elīna atgriezās Rīgā, lai pabeigtu studijas, paguva pastrādāt arī par biroja administratori reklāmas aģentūrā, bet pēc tam pieņēma lēmumu atgriezties Izraēlā otrreiz, lai varētu būt kopā ar draugu Ido, ar ko iepazinušies projekta laikā. Ido ir ebrejs un abi tagad dzīvo Izraēlas ziemeļos pie Vidusjūras, netālu no Libānas robežas, Elīna turpina apgūt ebreju valodu un cer drīzumā iekārtoties arī darbā. Tas gan esot samērā pagrūti, gan valodas, gan dažādu birokrātisko šķēršļu dēļ, taču optimisms nav zudis.

Tagad, kad Izraēlā ir pavadīts jau gads kopš otrās ierašanās, Elīna atzīst, ka abos gadījumos bijis grūti pieņemt lēmumu doties prom no Latvijas. Pirmo reizi tas bijis vairāk apzinīguma un mācību dēļ, bet otrreiz laikam vairāk dēļ apziņas, ka te paliek ģimene, draugi un ierastā dzīve.

„Pirmo reizi, kad devos uz Izraēlu, zināšanas par šo valsti bija minimālas, tik cik skolā mācīts, dzirdēts no apkārtējiem, lasīts tūrisma portālos. Valodu nemācēju, likās, ka grūtās valodas dēļ mani aizsūtīs atpakaļ uz Latviju pirms projekta beigām, bet valodas pamatus iemācījos diezgan ātri – trīs mēnešos,” stāsta Elīna, norādot, ka Izraēlā vairumam cilvēku tomēr ir minimālas angļu valodas zināšanas, bet pārsteidzis tas, ka iespējams kontaktēties arī krievu valodā, ko tur var dzirdēt diezgan bieži. Projekta laikā pieradusi arī pie kultūras un mentalitātes atšķirībām, ieguvusi daudz jaunus draugus, tādēļ dodoties turp otrreiz, jau bijis skaidrs, kas nekādi krasi pārsteigumi nebūs gaidāmi.

Lai nepiemirstu valodu, Rīgā Elīna apmeklēja ebreju valodas kursus, bet pēc atgriešanās Izraēlā sākusi valodu mācīties nopietni. Piecus mēnešus apmeklējusi valodas skolu, cītīgi pildījusi mājas darbus, rakstījusi kontroldarbus un kārtojusi eksāmenus. Viss noticis ļoti intensīvi, bet arī interesanti. „Principā šī valodas skola domāta jaunajiem ebreju imigrantiem, kas ieradušies Izraēlā ar ģimenēm uz palikšanu,” stāsta Elīna, sakot, ka bijis interesanti satikt cilvēkus no dažādām valstīm – Argentīnas, Brazīlijas, Kanādas, ASV, Ukrainas, Polijas, Krievijas un citām valstīm, turklāt interesanti bijis uzzināt, kādu mērķu vadīt viņi pametuši savas valstis, lai uzsāktu jaunu dzīvi Izraēlā.

Armijnieki, augļu koku plantācijas un dabas daudzveidība

Elīna atceras, ka pirmā izteikti uzkrītošā lieta, ko pamanījusi, nonākot Izraēlā, bijuši daudzie armijnieki visapkārt. Sākumā tas licies dīvaini, bet pie tā pierasts, jo jauni puiši un meitenes ar automātiem sabiedriskajā transportā un uz ielām ir parasta parādība, īpaši rīta stundās, kad viņi dodas uz savām bāzēm, jo militārais dienests Izraēlā ir obligāts gan vīriešiem, gan sievietēm.

Izraēla esot ļoti multikulturāla valsts, te dzīvo ļoti dažādu tautību un nacionalitāšu cilvēki no visas pasaules. Patīkami pārsteigusi cilvēku atvērtība un gatavība palīdzēt, pat ja esi nepazīstams cilvēks uz ielas, taču tajā pat laikā cilvēki esot arī piesardzīgi. „Atceros, pat nepazīstami cilvēki ciematā, kurā dzīvoju, aicināja pie sevis uz vakariņām. Man tas likās neticami,” atceras Elīna.

Elīna joprojām sajūsminās par milzīgajām augļu koku plantācijām, kur aug banāni, olīvas, dateles, vīģes, apelsīni, avokado un mango. Lai gan valsts it ļoti maza, tā ir gara un dabas ziņā ļoti dažāda un aizraujoša – tuksneši un krāteri, Nāves jūra, zilais Vidusjūras ūdens, kalnainas ainavas valsts ziemeļos, senas pilsētas un visas vēsturiskās vietas. „Janvārī ar draugu bijām ziemeļos, 2200 metru augstajos Hermona kalnos, kur braucām ar sniega dēli, bet pabraucot septiņas stundas uz dienvidiem, var sauļoties un snorkelēt Sarkanās jūras kūrortā Eilatā.” Daudzi Izraēlu saucot par „mazo Ameriku”, jo te, tāpat kā Amerikā, esot viss, taču neskatoties uz to Elīnai ļoti pietrūkstot Latvijas ezeri un upes. Kad sagriboties kaut ko garšīgu no Latvijas, tad dodoties uz krievu veikaliņiem, kuros varot nopirkt arī Latvijas produkciju – „Laimas” šokolādi, šprotes un Rīgas balzamu.

Saikne ar Latviju

Īsti latvieši Izraēlā esot. Ar portāla Draugiem.lv palīdzību viņa atradusi dažus latviešus, ar ko ik pa laikam kontaktējoties, tāpat sanācis satikt cilvēkus, kuriem ir kāda saikne ar Latviju pa vecāku vai vecvecāku līniju, bet pārsvarā te tomēr esot Latvijas krievi, ar kuriem kontakti neesot gandrīz nekādi.

Neskatoties uz to, ka atrodas tālu prom no Latvijas, Elīna ik dienu izmanto interneta iespējas, lai kontaktētos ar ģimeni un draugiem, kas palikuši dzimtenē, tāpat regulāri tiekot sekots līdzi Latvijas ziņām un aktualitātēm, un kā smejas Elīna, brīžam liekas, ka viņa par notiekošo esot labāk informēta nekā Latvijā palikušie draugi.

Esot Izraēlā, Elīna novērtējusi arī Eiropas Savienības priekšrocības, kas paverot vairākas iespējas, sākot jau ar atvērtajām robežām un darba tirgu, apdrošināšanu, kā arī lētajām un izdevīgajām ceļošanas iespējām. „Šobrīd Izraēlā esmu tūrista statusā, tādēļ pilsoņa privilēģijas un priekšrocības vēl neizjūtu un ir grūti pateikt, kas ir labāk vai sliktāk, salīdzinot Latviju un Izraēlu. Algas te ir krietni lielākas nekā Latvijā, bet arī dzīves līmenis te ir krietni augstāks nekā Latvijā,” saka Elīna.

Izraēla viņai vairs nešķiet sveša vieta, Elīna tur labi orientējas, zina, kur un ko meklēt, kur kas atrodas un kam vajadzības gadījumā prasīt palīdzību, taču tajā pat laikā atzīst, ka laikam vēl ir par agru saukt Izraēlu par īstām mājām.