Viņa saka, ka Itālijā izdzīvojot un izbaudot katru mirkli, tā esot zeme, kur sirds iedziedas un apkārtesošo burvību gribās burtiski ieelpot... Viņa – Dace Šaule – Itālijā jūtas ļoti labi, bet mājas tik un tā esot tur, kur sirds – Latvijā.

Daci (27) nevar nepamanīt. Kad parādās viņa, tad līdzi nāk arī patiess smaids, tevī raugās draudzīgs acu skatiens un tā vien liekas, ka enerģija burtiski laužas no viņas ārā, lai rastu sev piepildījumu.

Dzīvo kalnu pilsētiņā un pēta sociālas problēmas

Pašlaik Dace dzīvo Itālijā – nelielā, bet gleznainā pilsētiņā Belluno, kas atrodas Dolomītu kalnu pakājē. Turp nokļuvusi, pateicoties studentu izglītības programmai ERASMUS, kuras ietvaros viņa tagad strādā praksi Belluno pilsētas domes Jauniešu informācijas centrā un Belluno pilsētas Atkarīgo profilakses centrā. Latvijā specializējusies sociālā darba studijās un arī tagad Itālijā strādā pie sociālas problēmas izpētes, kas skar jauniešu narkomāniju.

„Vēroju, runājos un iepazīstu. Ievācu dažādus man interesējošus datus un iepazīstu Itālijas sociālo sistēmu,” atklāj Dace, sakot, ka šeit gūto pieredzi un kontaktus noteikti izmantos, lai arī nākotnē veidotu sadarbību.

Pirms došanās uz Itāliju, Dace dzīvojusi Saldū un strādājusi Saldus pilsētas pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” Ģimenes atbalsta dienas centrā kā psihologs un labu ideju ģenerētājs. Uz Itāliju devusies tikai un vienīgi, lai iegūtu profesionālu pieredzi, nevis peļņas dēļ, bet pēc programmas beigām noteikti atgriezīšoties Latvijā, kur turpināšot darboties sociālā darba jomā, kas Latvijā esot vēl ļoti mazattīstīta un ir patālu no normāla Eiropas līmeņa.

„Es vienkārši izmantoju savas iespējas, kamēr vēl esmu brīvs cilvēks un man ļoti patīk komunicēt ar pasauli un redzēt dažādību apkārt, tas bagātina cilvēku un dod īpašas emocijas,” saka Dace, uzreiz gan piebilstot, ka pirms došanās prom viņai esot bijis šaubu brīdis, jo jaukas, pozitīvas pārmaiņas skārušas viņas personisko dzīvi un tāpēc licies, ka varbūt mazliet „jāpiebremzē” ar šo domu. „Tagad prieks, ka neko neatliku, jo savu dzīvi Latvijā varēšu plānot pēc tam, kad atgriezīšos, turklāt es dievinu tās sajūtas, kad atgriežos no kaut kurienes mājās – tad var novērtēt māju sajūtu un ir jauki apzināties, ka ir kur atgriezties un, ka kāds vienmēr gaida.”

Ēd makaronus un nesatraucas, ka nemāk itāļu valodu

Dace atzīst, ka pirms došanās uz Itāliju neko daudz par šo valsti nav zinājusi, ja neskaita parastās asociācijas par Itāliju kā picas dzimteni un makaronu ēdājiem. „Makaronus iepriekš neēdu, bet itāļi māk gatavot makaronus ar garšu,” saka Dace, atzīstot, ka tagad tie pat garšojot, bet īpaši ar tiem ēdienkartē neaizraujas. „Saldējums gan te ir dievīgs!”

Itāļu valodu pirms došanās viņa nav mācējusi un arī pašlaik nemāk, un vairumā gadījumu izlīdzas ar dažām pieklājības frāzēm, jo darba vietā visas lietas tomēr tiek kārtotas un apspriestas angļu valodā. Dace atzīst, ka pat tad, ja vēlētos, valodu viņa nevarētu tik ātri apgūt, jo Itālijā ir tikai uz dažiem mēnešiem, kamēr norit prakse, taču arī par to viņa īpaši neskumst, jo, kā pati saka – cenšas vairāk baudīt valsti un tās burvību.

Par itāļu temperamentu, stereotipiem un vīriešiem

Runājot par itāļu temperamentu, Dace atzīst, ka tas ir ļoti tuvs arī viņas pašas temperamentam. „Man patīk viņu tiešums, atklātība un attieksme pret darbu un no šī skatupunkta skatoties, es te varētu gan dzīvot, gan strādāt. Cilvēki te ir jauki un pat vairāk nekā jauki, - bet tik un tā, manas mājas ir Latvijā.” No sākuma mazliet mulsusi par viņai pievērsto milzīgo uzmanību, bet nu jau pieradusi, ka cilvēki viņu apbrīno. “Es viņiem esmu kā tāda eksotika, “ragazza dalla Lettonia” (meitene no Latvijas – I.R.). Viņi saka, ka es nemaz neizskatos kā latviete un ka manī ir kaut kas no viņiem,” smejas Dace.

Kad jautāju par stereotipiem, Dace atzīst, ka kaut kas no tā visa tiešām ir patiesība. Itāļi daudz žestikulējot, sanākot arī asākas un skaļākas vārdu pārmaiņas, bet pozitīvi esot tas, ka šādā brīdī viņi pasakot atklāti un tieši to, ko domājot, bet pēc tam atkal varot apkampties un būt labākie draugi. Dace saka, ka reizēm nogurstot no itāļu skaļuma un mūžīgās runāšanas, varbūt tas daļēji arī tāpēc, ka nepārvaldot itāļu valodu.

Savukārt itāļu vīrieši visi nemaz neesot tādi donžuāni, kā par viņiem runājot. „Viņi drīzāk ir ļoti draudzīgi un mīl izrādīt uzmanību daiļajam dzimumam, turklāt viņiem tas sanāk tik ļoti dabiski, bet man kā latvietei tas liekas neierasti un varu saprast, kāpēc latviešu sievietes to uztver kā flirtēšanu,” smejas Dace.

Kalni un saule

Jaunajā vietā viņa iejutusies samērā ātri, tāpat ātri pielāgojusies jaunajiem apstākļiem. Dace novērtējusi arī itāļu izpalīdzību, jo, kad tikko ieradusies Itālijā, viņai īsti nav bijis kur dzīvot – laiciņu padzīvojusi pie viena kolēģa, tad pie cita, līdz beidzot apmetusies istabiņā pie kādas jaukas itāļu ģimenes, kurā aug divi mazi bērni, kurus viņa ik pa laikam labprāt arī paauklējot. „Iepazīstu itāļu ēdienus un skaistās dabas ainavas, kuras apbrīnoju vēl joprojām. Un tad tie kalni, kalni, kalni! Man patīk kalni – klintis, akmeņi! Tas laikam tāpēc, ka pie mums Latvijā to nav.”

Novērtētas tiekot arī saulainās dienas, jo, lai gan Itālija asociējas ar sauli, reģionā, kur viņa pašlaik dzīvo, bieži līst un ir arī vēsāks nekā citur valstī. „Braucot uz Itāliju biju sadomājusies, ka te būs karsti un somā saliku daudz vasaras drēbes, bet nekā – piedzīvoju vilšanos, un bija pat jāpērk siltāka jaka, lai nenosaltu.”

Bez latviešiem un skābā krējuma

Latviešus Belluno pilsētā viņa nav satikusi, šad tad uz ielām dzirdot krievu valodu, bet personīgi nevienu krievvalodīgo nepazīstot, jo visa dzīve noritot tikai starp itāļiem. Lai gan apkārt daudz interesanta, Dacei pietrūkstot mīļie cilvēki, kas palikuši Latvijā un brīžam sagriboties arī latviešu ēdienus.

„Te nav nopērkams skābais krējums, lai uztaisītu kādus latviešu salātus vai mīļo rasolu. Ir lietas, kas man ļoti kārojas no latviešu ēdienkartes, bet bez īstajām garšvielām zūd arī īstā garša,” stāsta Dace, sakot, ka tad, kad ļoti, ļoti kaut kas sakārojas, tad arī mēģinot to pagatavot no tur nopērkamajiem produktiem.

Jūlijā – uz mājām

“Liekas, ka te dzīve ir lētāka un nav arī neprātīgā inflācija, kas Latvijā mazos, ņipros latvietīšus “žmiedz” nost,” vērtē Dace. Itālijā novērojusi arī cilvēku savstarpējās attiecības. “Tādas pavisam vienkāršas lietas, kas saistītas ar cilvēku savstarpējo attiecību kultūru, kā arī attieksmi pret citiem cilvēkiem un lietām. Te nav šī uzspēlētā mākslīguma, kas nāk no latviešiem Latvijā,” saka Dace, atzīstot, ka tas viņu mājās mēdzot apbēdināt. “Man ir šī iespēja salīdzināt un esmu padzīvojusi arī citās pasaules valstīs, pat citos kontinentos, un tā kā Latvijā, tā nav nekur. Ja godīgi ir skumji, jo mēs taču dzīvojam šo skaisto dzīvi, lai iepriecinātu arī citus, nevis paceltu savu degunu un pagrieztu muguru, un izceltos ar to, kāda zīmola drēbes valkājam, vai kāds telefons ir mūsu “Gucci” somiņā,” mazliet ironiski saka Dace.

Jūlija sākumā viņa gatavojas atgriezties Latvijā un saka, ka ļoti gaidot šo brīdi. Uz Latviju līdzi gribētos paņemt daļiņu no itāļu vienkāršuma un atklātības, attieksmi pret lietām, patieso prieku sejās un sirdīs, kaut ko arī no skaistās dabas, gardo vīnu un protams, ka itāļu slaveno espresso kafiju. Dace gan iecienījusi cappuchino, kas itāļu versijā esot tā pati espresso kafija ar pienu. „Un vēl tās lietas, kuras nevaru izteikt vārdiem, bet kas noteikti paliks manā sirdī un atmiņās.”

Izmantot dažādas iespējas, pabūt ārzemēs un iegūt jaunu pieredzi Dace aicina arī citus jauniešus, jo jebkurš ceļojums tomēr bagātinot cilvēku. „Itāliju ieteiktu kā zemi, kur braukt atpūsties, apskatīt dabu un pilsētas. Kultūra te ir tik sena, tās pirmsākumi meklējami tūkstošiem gadu atpakaļ un visas šīs burvīgās vietas ir jāredz un jāapjūsmo klātienē,” iesaka Dace, esot pārliecināta, ka drīz būs jāatgriežas Itālijā, lai apciemotu tur iegūtos jaunos draugus.