Kandidātus balvai iesaka Latvijas sporta organizācijas. Tālo ceļu uz Latviju kārtējo reizi mērojis ALSP priekšsēdis Gunārs Bērzzariņš, lai tiktos ar jauniešiem. Lūdzu viņu pastāstīt par iespaidiem un vērojumiem pie mums. 

- Kāda nozīme ir Uzmudinājuma balvai? 

- Balvas kandidātus izvēlamies sadarbībā ar skolu sporta vadītājiem. Par godalgas kandidātiem var kļūt 14 - 17 gadus veci jaunieši, kuri centīgi trenējas un sevi jau ir pieteikuši kādā sporta veidā. Rūpīgi izpētījam jauniešu iepriekšējā un šā gada rezultātu pierakstus un tad sadarbībā ar Latvijas Skolu sporta federācijas vadību pieņemam lēmumu. Finansiālu atbalstu sniedz Austrālijas Kultūras fonds un Jāņa Daliņa fonds. 

- Vai pēc balvas pasniegšanas vairs nav intereses par jauniešiem? 

- Gluži pretēji. Mēs sekojam līdzi laureātu turpmākajām sporta gaitām. Mūs interesē, kā laureātiem veicas un ko viņi ir sasnieguši. Protams, ne jau visi apbalvotie paliek sportā, taču ir arī izcilības.  

Eiropas jaunatnes Olimpiādē trīssoļlēkšanā bronzas medaļu ieguva 2005. gada laureāts Mārtiņš Dakša, Madara Palameika (2002. gada laureāte) izcīnīja trešo vietu šķēpa mešanā. Vietu valsts izlasē startam Pasaules meistarsacīkstēs izcīnījis 1999. gada laureāts Māris Urtāns lodes grūšanā. Viņš lodi raida aiz 20 m robežas. Tas ir ļoti labs sasniegums. Valsts meistarsacīkstēs lodes grūšanā uzvarēja 2004. gada laureāte Diāna Ozoliņa, tāllēkšanā otro vietu ieguva Baiba Celma. Vēl varu minēt šaha lielmeistari Danu Reiznieci (1996.g.), biatlonistu, valsts izlases dalībnieku Edgaru Piksonu (1999.g.).  

Tāpēc ar lepnumu varu teikt, ka Uzmudinājuma balva pilnīgi attaisnojusi savu nosaukumu un veicinājusi daudzu sportistu rezultātu izaugsmi. Viņi ir “redzami” lielajā sportā. Par balvas laureātiem un citiem jauniešiem regulāri tiek sniegta informācija Austrālijas Latvietī. Tas ir vecākais latviešu trimdas laikraksts visā pasaulē, dažus mēnešus vecāks par Laiku. 

- Pēc jūsu sūtītās informācijas “Laikam” un “Brīvajai Latvijai” rodas iespaids, ka gandrīz visi Austrālijas latvieši spēlē tikai novusu. 

- Tā jau arī varētu teikt. Novuss Austrālijā ir pirmā numura sporta veids, tam ir liela popularitāte. Ir spēcīgas novusa kopas Sidnejā, Melburnā, Adelaidē. Turnīros dalībnieku skaits mērījams vairākos desmitos. Uz novusu pārkvalificējušies bijušie basketbolisti, vieglatlēti, volejbolisti, kuri šo spēli ņem nopietni. 

Volejbola mums vairs nav nemaz. Braucot cauri Amerikai, ar skaudību lasu Laikā, ka turienes latvieši rīko lielas sacensības basketbolā, volejbolā un citos sporta veidos. Pie mums diemžēl tā nav. Sports Austrālijā ir “sarāvies”. Daži sporta sarīkojumi notiek Latviešu kultūras dienās, kas tiek rīkotas ik pārgadu. Šur tur vēl ir peldēšana, teniss amatieru līmenī. Aivars Līdums un Oļģerts Bergmanis ir gandrīz vai vienīgie šahisti. Bergmanis gan tagad meties vairāk uz galda tenisu. 

Austrālijā nav vairs arī politiskās vajadzības īpaši klubos izcelt latviešu sportu, kā tas bija sākumā. Kad pieminējām 1941. gada 14. jūnija notikumus, uz sarīkojumu aicinājām Austrālijas politiķus un stāstījām viņiem par to laiku Latvijas vēsturē. Tagad tas nav vajadzīgs. Atjaunota Latvijas neatkarība, latviešiem pašiem ir sava valsts. Jaunie, kuri grib nodarboties ar sportu, iet pie austrāliešu treneriem. 

- Katru gadu apmeklējot Latviju, jums ir savi vērojami par sporta dzīvi pie mums. Jūs bijāt Valmierā uz valsts meistarsacīkstēm vieglatlētikā un Eiropas jauniešu meistarsacīkšu kvalifikācijas spēlēm basketbolā. 

- Vieglatlētikā nepiedalījās vairāki Latvijas spēcīgākie atlēti. Viņi gatavojas Pasaules meistarsacīkstēm. Pievērsu uzmanību tiem, kuri vēl varēja izpildīt kvalifikācijas normu, - Pūpols augstlēkšanā, Zunda - 400 m barjerotajā distancē. Prieks par jaunajām basketbolistēm. Viņas spēlē sakarīgi. Treneri izveidojuši labu vienību. Bija redzami vairāki jaunie talanti, kuriem var prognozēt lielas nākotnes izredzes. 

- Kas iepriecina Latvijā?  

- Labi, ka tiek būvētas jaunas sporta celtnes. Lieliski, ka “dabūjāt cauri” Pasaules meistarsacīkstes hokejā. Tagad pārbaudes spēles basketbolā, gatavojoties Eiropas meistarsacīkstēm, var notikt Olimpiskajā sporta kompleksā. Jācer, ka abas vienības - vīriešu un sieviešu - svarīgajam turnīram būs labi sagatavojušās. Patīkami, ka vīriešu izlasei ir krietns papildinājums - no Amerikas atbraukušais Andris Biedriņš. Viņš ir kustīgs, ātrs, labi pārredz laukumu. 

Latviju var dēvēt ne tikai par šķēpa mešanas lielvalsti - šāds “tituls” pienāktos arī basketbolam, ja atceramies 30. gadus, kad latvieši bija pirmie Eiropas meistari. Ceru aizbraukt līdzi Latvijas sieviešu izlasei uz Itāliju, lai pavērotu, kā dāmām veiksies kontinenta meistarsacīkstēs.  

Valmierā ir labs Olimpiskais centrs. Valmierieši pirmie agrākos gados rīkoja Trīszvaigžņu spēles. Pabērna lomā gan palikuši vieglatlēti. Daugavas stadions, kur agrāk notika valsts meistarsacīkstes, ir nolaists. Kad atbraucu uz Latviju, vienmēr aizeju tur paskatīties. Gadiem ilgi nekas netiek darīts. Dzirdēju - it kā stadionu kaut cik sakārtošot uz Dziesmu svētkiem, kas notiks nākamgad. Šogad sezonas galvenās sacensības notika Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā, kas ir lieliski sakopts. Jābrīnās, ka sliktos apstākļos mazajā Latvijā izauguši pasaules klases vieglatlēti - skrējēji, šķēpmetēji. 

Prieks par hokeju. Valstsvienībā nāk iekšā “jaunais vilnis” – latviešu hokejisti, kuri meistarību apguvuši, spēlējot ārzemju klubos. Paaudžu maiņa notiek veiksmīgi. Par izlases zemo vietu aizvadītajās Pasaules meistarsacīkstēs nav daudz ko bēdāt. Dārziņš, Galviņš, Raitums, Karsums un daudzi citi nākotnē veidos izlases kodolu un liks grandiem trūkties. 

- Un par futbolu... 

- Austrālijas Latvietī rakstīju, ka “Latvijas futbols ir uz dēļiem”. Kas tad īsti noticis, jautāšu Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretāram Jānim Mežeckim. Taču ar neapbruņotu aci redzams, ka klubu līmenī galvenā problēma ir tā dēvēto leģionāru - viesspēlētāju jautājums. Viņi ir kā virpuļdurvīs - te iekšā, te ārā. 

Atnācējus iesaista vienībā, pašmāju spēlētāji sēž malā. Tas ir nepareizi. Mēdz teikt – tā notiek visā pasaulē. Jā, notiek, taču citās valstīs par miljoniem nopērk klases futbolistus, kuri “paceļ” klubu, un cilvēki nāk spēles skatīties. Latvija neko tādu jau nevar atļauties. Stadioni - tukši. Vienībās trūkst vārtu guvēju, valsts izlase vairākās spēlēs nav iesitusi nevienus (!) vārtus. Tāda liksta nupat gadījās arī valsts meistariem – Ventspils futbolistiem Eiropas klubu turnīrā. Divās spēlēs pret austriešiem divi zaudējumi - 0:3

un 0:4. Viens Māris Verpakovskis jau nevar spēli “iztaisīt”, viņam vajag palīgu, vajag saņemt piespēles no aizsargiem un vidējās līnijas spēlētājiem. Kopumā Latvijas futbols manā skatījumā ir stipri krievisks. 

- Paldies par sarunu! Vēlu jums veselību un veiksmes turpmākajā darbā! Gaidīsim jūs ciemos atkal nākamgad.