Ābelēm laimējās

Kārlis Ābele piedzimst Latvijā, Rīgā, februārī, rakstnieces un valodnieces Elzas Ābeles un botāniķa, dzejnieka Kārļa Ābeles ģimenē. Tādēļ nav nejaušs apzīmējums jun., kas dēla vēlākajās publikācijās kļūst par vārda un uzvārda norādes neatņemamu sastāvdaļu.

Kad zēnam tikai septiņi gadi, viņš kopā ar vecākiem spiests doties emigrācijā uz Vāciju. 1949. gadā par jaunekļa mītnes zemi kļuva Austrālija. Tālajā kontinentā latvieši ieceļojuši jau 19. gadsimta beigās, un, kā liecina Ilgvara Veignera grāmatā "Latvieši ārzemēs" apkopotie statistikas dati, jau pirms Otrā pasaules kara tur mituši ap 250 līdz 300 latvieši, koncentrējoties lielākoties Sidnejā. Savukārt pēc kara sakarā ar 1947. gada IRO (International Refugees Organization) līgumu par baltiešu bēgļu uzņemšanu uz Austrāliju ar transportkuģi no Vācijas sāka plūst ieceļotāju straume: no 1947. līdz 1951. gadam ar IRO starpniecību ieceļojuši ap 19 600 Latvijas pilsoņu.

Vecākajai paaudzei bija visgrūtāk: jāmācās dzīvot svešumā, strādāt savā profesijā trimdas pirmajos gados parasti neizdevās. Ābeļu ģimenei laimējās. Kārlis Ābele vecākais (1896 – 1961) jau Latvijā no 1920. gada strādāja zinātnisko darbu, 1940. gadā viņu ievēlēja par profesoru LU un Augu fizioloģijas un anatomijas institūta direktoru, viņš bija Dabaszinātņu fakultātes dekāns. Zinātnisko darbu profesors emigrācijā turpināja – strādāja Adelaides universitātes pētījumu institūtā.

Kārlis Ābele tēvs bija ne vien izcils botāniķis, bet arī liriķis un dramaturgs. Viņa sarakstītās lugas uzvestas uz Latvijas teātra skatuvēm. Tādēļ nav nejauši, ka dēls izvēlējās līdzīgu karjeru, jau ātri saprotot, ka arī viņā mīt liriķa aicinājums un latvietības saglabāšanas gars.

Kārlis Ābele jun. studēja ģeoloģiju Adelaidas universitātē. 1962. gadā ieguva doktora grādu, trīs gadus pavadīja Čulalongkorna universitātē Bangkokā, bet kopš 1965. gada strādāja ģeoloģijas institūtā Melburnā. Pirms tam un paralēli citiem darbiem iesaistījās trimdas latviešu kultūras dzīvē un žurnāla "Jaunā Gaita" redakcijas darbā, no 1967. gada līdz 1988. gadam sniedzot trimdas kultūras pārskatus un esot viens no žurnāla redaktoriem. Intervijā Rimantam Ziedonim žurnālā "Karogs" 1992. gadā K. Ābele uzsver: "Nereti iesaka literatūru vērtēt tikai no literārā viedokļa, vadoties tikai no tīri literāriem apsvērumiem. Un tomēr literatūras saites ar dzīvi – jau tādēļ vien, ka vārdu mākslas pamatā ir valoda, sazināšanās līdzeklis, ko izraisījusi pati dzīve, – ir tik ciešas, ka nav viegli atšķirt tīri literārus no neliterāriem apsvērumiem."

Skeptisks vērojums

Kārļa Ābeles pirmā publikācija ir laikrakstā "Austrālijas Latvietis" 1956. gadā – dzejolis "Divi armijas", drīz seko dzejoļu kopkrājums "Kvintets" (1961), kurā apvienojušies pieci jaunie dzejnieki: Kārlis Ābele, Gundars Pļavkalns, Inārs Brēdrihs, Ivars Lindbergs un Eduards Silkalns. Par nākamo dzejoļu krājumu "Saule viena" (1966) K. Ābele jun. iegūst Raiņa un Aspazijas fonda prēmiju.

Kārļa Ābeles radošais mūžs veidojās ārpus dzimtenes, tādēļ viņa dzejā iegulstas trimdas jaunatnei aktuāli motīvi, lirikas noskaņā iezogas skepse un filozofisks pasaules tvērums: "Vai manu domu asni nesen dīgušie / man būtu nesaudzīgi jāravē, / lai manas jaunības zeme / ir vienmēr – kā nakts?" Lasot K. Ābeles dzejoļus, paralēli skumjām intonācijām iezaigojas arī gaišums, rotaļīgs smaids un dvēselisks vieglums. Tā dzejolī "Ziedā" dzejnieks sapņa irealitātes sajūtas sasaista ar pozitīvā emociju lādiņa starojuma turpinājumu realitātē: "..uzmodos / Smaidīdams berzēju acis; skropstās vēl zeltainus putekšņus jūtu."

Autors intervijā piekodina, ka latvisko kultūru nevajag "iekonservēt", jo tā sintezējas ar pasaules kultūrām, vienojoties kopīgā kultūrtelpā un ieguldot tajā arī savu artavu: "..latviskais nedrīkst būt tikai siltumnīcas stāds vai etnogrāfiskā muzeja eksponāts. Latvija ir daļa no pasaules, latviskais – daļa no pasaulīgā."

Raksts tapis sadarbībā ar