Pirmoreiz lielvalstī Līga ieradās 1993. gadā kā studente vasaras darbos uz trim mēnešiem. Toreiz jauniete "saslima" ar ideju mācīties kādā no Amerikas Savienoto Valstu universitātēm. Atgriežoties Latvijā, 1995. gadā viņa ieguva bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijas starptautisko sakaru programmā un aktīvi sāka meklēt informāciju par maģistrantūras studijām Amerikā.

"Meklēju visādas iespējas, pētīju universitātes (interneta pirmsākumos tajā nebija pārāk daudz informācijas), mēģināju likt TOEFL (Test of English as a Foreign Language) testu Latvijā. Taču bija sajūta, ka eju pa apli un netieku uz priekšu gluži kā vāveres ritenī. Angļu valodu tobrīd zināju sarunvalodas līmenī. Izlēmu, ka jābrauc uz Ameriku, jāmeklē skolas un jāmēģina iestāties kādā universitātē uz vietas. Draugs nolēma braukt līdzi un arī meklēt studiju iespējas. Pāris nedēļu laikā nokārtojām vīzas, pateicām vecākiem un draugiem, ka lidosim uz Ameriku mēģināt mācīties. Latvijas dzīvokli izīrējām, mašīnu pārdevām, nopirkām vienvirziena biļetes un sēdāmies lidmašīnā. Nonācām Losandželosā, Kalifornijas štatā. Nevienu tās apkārtnē nepazinām," Līga atceras avantūrisko sākumu.

Mācās grāmatnīcā

Jaunieši, drosmes un neziņas pilni, stāvēja Losandželosas lidostā un gaidīja nākamo tukšo taksometru. "Uz kurieni?" – vaicāja krievu tautības taksists. "Uz Santamoniku," atbildēja Līga. Taksometra vadītājs savilka seju smīnā un mums, jauniebraucējiem, pamācīja, ka Santamonika ir gan pilsēta, gan divu ielu nosaukums, gan lielceļš, kas stiepjas 30 jūdžu garumā cauri visai Losandželosai. Kur tad mēs īsti gribot nokļūt?

Viesnīca atradās nomaļā Losandželosas apkartnē. Sākumā abiem jauniešiem mašīnas nebija, un nākamajā rītā Līga ar draugu devās meklēt pārtikas veikalu. "Gājām un gājām apmēram pusotru stundu, bet tā arī nevienu veikalu neatradām un tukšiem vēderiem atgriezāmies atpakaļ viesnīcā," atceras Līga. Pirmajās dienās abi jaunieši devās iekšā katrā tuvējā restorānā un vaicāja pēc darba. Pagāja trīs četras dienas, bet bez panākumiem. Piektajā dienā Līga drosmīgi vēra vaļā kāda Losandželosas itāliešu restorāna durvis un tika pieņemta darbā par viesmīli. "Man palaimējās," smejas Līga, "jo īpašnieks daudz interesējās par vēsturi, ģeogrāfiju un bijušajām Padomju Savienības valstīm." Vēlāk arī Līgas draugs atrada darbu celtniecībā. Pēc neilga laika jaunieši varēja atļauties īrēt labāku dzīvokli un nopirkt lietotu automašīnu.

Līga turpināja aktīvi interesēties par maģistrantūras studiju iespējām, taču lielākā daļa štata universitāšu nepiešķīra stipendijas startptautiskajiem studentiem. Visbeidzot Līga atrada pāris universitātes, ieskaitot labu privāto universitāti Pepperdine University (Peperdainas universitāte), kas stipendiju pretendentu vidū pieņēma arī neamerikāņu jauniešus.

Lieku līdzekļu grāmatu iegādei nebija. Lai sagatavotos TOEFL un GMAT testiem (Graduate Management Admission Test), Līga garo pusdienas laiku darba pārtraukumos devās uz grāmatnīcām, kur iekārtojās uz kāda no tur esošajiem ērtajiem dīvāniem un cītīgi gatavojās universitātes iestāšanās parbaudījumiem. Jaunos nezināmos angļu vārdiņus ierakstīja kasetēs un, braucot mašīnā, klausījās tos mūzikas vietā. " Grāmatu veikala apmeklējumi bija ikdienas rutīna vairāku mēnešu garumā, un grāmatnīcas pārdevēji jau uzskatīja mani par savējo, atvadoties uzsmaidot teikdami: "See you tomorrow!" (tulk. redzēsimies rīt)."

Strādā vairākos darbos, lai studētu

Viens no pārbaudījumiem, stājoties Peperdainas universitātē, bija uzrakstīt motivācijas eseju – kāpēc es būtu labs students izvēlētajai mācību iestādei un kādēļ lai mani pieņemtu simtiem citu studentu vietā. Nodzīvojot pirmos mēnešus svešumā, Līga saprata, ka Amerikā nedrīkst novērtēt sevi par zemu. Jāiemācās savu pieredzi izcelt pozitīvā veidā, jo tikai tā tu tiksi pamanīts starp citiem simtiem studēt gribošiem. Līga izturēja konkursu un ieguva stipendiju, kas sedza astoņdesmit procentus no 24 tūkstošiem dolāru gada mācību maksas. Līdz pirmajai studiju dienai bija atlikusi vasara, kuras laikā Līga strādāja vairākus darbus, lai sakrātu līdzekļus atlikušajai studiju maksai, nopirktu grāmatas un varētu izdzīvot pirmo studiju gadu nestrādājot. Viņa turpināja strādāt itāliešu restorānā, vadāja bērnus uz skolu, apkopa vecos ļaudis un mazgāja traukus. Brīžiem Līgu nomāca domas, atceroties Latviju un iepriekšējo darba vietu – Latvijas RBS televīziju, kur viņa piedalījās divu raidījumu tapšanā – "Filmu apskats" un "Tūrisma apskats", taču svešumā strādāja kopā ar imigrantiem, daudzi bija no Meksikas un pat bez vidusskolas diploma!

Pēc divu gadu studijām 1999. gadā Līga ieguva maģistra grādu biznesa vadībā (MBA – Master of Business Administration). "Nekad īsti nebiju plānojusi palikt Amerikā, biju pārliecināta, ka pēc mācībām braukšu atpakaļ uz Latviju. Bet satiku manu vīru Robertu (Amerikas latvieti), un te nu es vēl esmu 12 gadus vēlāk. Kaut gan doma dzīvot un strādāt atkal Latvijā vai vismaz Eiropā mūs nepamet. Šī ideja kaut kur mūsu prātos brūvējas," atzīst Līga. Jau sesto gadu Roberts un Līga dzīvo Amerikas galvaspilsētas Vašingtonas tuvumā un kopīgi audzina piecus gadus veco meitiņu Kristīni un trīsgadīgo dēlu Edgaru.

Pat ar četru valodu prasmēm darbs nav garantēts

"Amerikas darba tirgus ir nežēlīgs, un tajā valda liela konkurence. Tas, ka tev ir maģistra grāds un tu pārvaldi četras valodas, nenozīmē, ka darbs būs garantēts. Pirmais gads pēc studijām var būt samērā grūts, īpaši, ja nav praktiskās pieredzes profesionālajā darba tirgū tieši tajā jomā, kur darbu meklē," Līga iezīmē spēcīgo konkurenci darba tirgū.

Pēdējos astoņus gadus Līga strādā informācijas tehnoloģiju projektu jomā kā konsultante, biznesa analītiķe un projektu menedžere. Viņai ir bijusi iespēja strādāt vairākās Amerikas firmās un iegūt pieredzi mārketinga, personāla vadības un menedžmenta jomā. Līgai darbs ir ļoti labs un rada gandarījumu, taču viņas hobijs ir vadīt nodarbības "Zaķīšu" svētdienas skolā mazajiem latviešu bērniem. Viss aizsākās pirms četriem gadiem, kad māmiņas pārsprieda iespēju radīt svētdienas skolu bērniem līdz četru gadu vecumam Vašingtonas latviešu skolas ietvaros, un Līga ar lielu prieku piekrita kļūt par vadītāju. Pirmajā gadā nodarbības apmeklēja vienpadsmit bērnu, nākamajā gadā jau 24 un pagājušajā gadā 34 bērni. Mazie ierodas svētdienas skolā kopā ar vecākiem un kopā dzied dziesmas, dejo, iet rotaļās un rada mākslas darbus. Viss notiek latviešu valodā! "Latvijā man latviešu valoda likās pati par sevi saprotama lieta, bet šeit, kur bērni ikdienā runā angliski, latviešu valodas uzturēšana ir ļoti aktuāla. Daudzi bērni latviešu skolā nāk no jauktajām ģimenēm, kurās tikai viens no vecākiem runā latviski, un bieži latviešu skola ir vienīgā vieta, kur bērni satiekas ar citiem latviešu vienaudžiem."

Pārdomās par Latviju

"Vai esmu veiksmīga? Katrs veiksmi mēra savā veidā – tā var būt liela māja, dārga mašīna vai eksotiskie ceļojumi; tā var būt slava vai atzinība, vai varbūt labi draugi un ģimene. Mana lielākā veiksme un vērtība ir mana ģimene. Mana otrā veiksme ir izvēle. Mani neviens svešumā netur, jebkurā brīdī varu atgriezties Latvijā kopā ar ģimeni. Es neuzskatu, ka Amerika ir sapņu zeme, bet piekrītu, ka tomēr tā ir iespēju zeme. Taču nekāda debesmanna ASV arī negaida. Piemēram, jaunās māmiņas dekrētā laiž tikai uz divpadsmit nedēļām. Profesionālā darba tirgū valda milzīga konkurence, ja labi un profesionāli nestrādāsi, uz tavu vietu kāros vismaz desmit citu gribētāju," pieredzē dalās Līga.

"Veiksmi var definēt dažādi, un tā atrodama tur, kur tu pats to saskati un uz ko mērķtiecīgi virzies. Angļu valodā ir labs teiciens: "Be careful what you wish for because you might get it", kas tulkojumā nozīmē "Esi uzmanīgs, izvēloties, ko vēlies, jo to tu varētu arī iegūt."

Raksts tapis sadarbībā ar