ALAs 57. kongresā Klīvlandē par valdes priekšsēdi ievēlēja Dr. Juri Mežinski. Viņš ļoti nopietni ķēries pie darba, lai turpinātu līdzšinējo priekšsēžu iesākto.

- Lūdzu, pastāsti par savu bērnību!

- Esmu dzimis Vācijā, Ansbahas nometnē pie Nirnbergas. Mātes citi radinieki aizbrauca uz Austrāliju. Tikai mēs trīs, tēvs, māte un es atbraucām uz Ameriku. Man bija tikai divarpus gadu, bet laikam pieaugušo cilvēku uztraukums par jūras ceļojumu pielipa man, un es vēl atceros dažas ainas uz kuģa General Blachford.

Tēvs kuģī bija lielā kopējā telpā ar citiem vīriešiem, bet es ar māti četrvietīgā kajītē kopa ar trīs sievietēm. Atceros, ka bija ļoti silts, un kajītes stūrī bija piekabināts elektriskais ventilators. General Blachford bija tikai viens daudziem ASV Liberty Ship karavīru transportkuģiem, kuri būvēti pēc viena standarta.

Man bija interesants pārdzīvojums 2003. gadā Sanfrancisko pilsētā, XIV Rietumkrasta Dziesmu svētku laikā. Sanfrancisko ostā bija noenkurots viens no diviem palikušajiem Liberty Ship. Apmeklējot kuģi, atradu tieši tādu pašu četrvietīgu kajīti ar piekabinātu ventilatoru stūrī.

- No tevis stāstītā zinu, ka dzīvojāt mazpilsētā, kur latviešu nebija. Taču tu nekļuvi par amerikāni, bet gan mācījies latviešu valodu.

- Tēvam bija galvojums no fermera Aijovas pavalstī. Pēc sešiem mēnešiem ģimene pārcēlās uz tuvāko pilsētu Devenportu. Tur pavadīju pamatskolas, vidusskolas un augstskolas gadus. Devenportā latviešu skolas nebija. Latviešu valodu mācījos no vecākiem – kā senāk teica “pie mātes ratiņa”.

ASV piedzima mana māsa Dace. Ar latviešiem tikāmies lielākoties latviešu vasaras nometnēs. Vairākas vasaras mēs piedalījāmies Čikāgas bērnu nometnēs, arī citās, reiz pat Merilendā, uz kurieni māte mani un māsu aizveda ar Grayhound autobusu, ar kuru bija jābrauc divas dienas. Tas vien liecina, cik nopietni māte vēlējās, lai paliekam latvieši.

Piedalījos dažos ALJAs pasākumos, bet vislielāko pārdzīvojumu guvu I Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Rietumberlīnē 1968. gadā. Tur bija ieradušies latvieši jauniešu no visām pasaules malām. Aijovā latviešu valodu nevajadzēja, bet Berlīnē visi sazinājās vienīgi latviešu valodā. Toreiz ASV un citi sabiedroti mūs izraidīja no Rietumberlīnes, lai izdabātu krieviem. Eiropā to vasaru valdīja liels saspringums, jo drīz pēc latviešu jaunatnes kongresa krievu karaspēks iegāja Čechoslovakijā.

Kongresa laikā es satiku jaunieti, kas tai vasarā bija ciemojies pie sava tēva Latvijā. Es pats ASV savā mazā četru cilvēku ģimenē jutos diezgan vientuļi. Māte un tēvs man stāstīja, ka Latvijā mums ir daudz radu.

Divus gadus pēc jaunatnes kongresa es apprecējos ar amerikānieti Patriciju Rileju. Viņai bija daudz radinieku, un es priecājos būt daļa no viņas ģimenes, jo viņas radi tagad bija mani radi.

Tomēr man pietrūka kaut kā ļoti svarīga. Tāpēc mēs ar sievu pirmo reizi aizbraucām uz Latviju 1972. gada vasarā. Toreiz bija jābrauc ar Aeroflot lidmašīnu vai nu uz Maskavu vai Ļeņingradu un no turienes uz Rīgu. Mums bija paredzēts ierasties Rīgā pusdienas laikā, taču mūsu lidojumu atcēla, un Rīgā nokļuvām vēlu vakarā ar lidmašīnu, kas bija pilna ar krieviem.

Bijām bēdīgi, jo zināju, ka radi mūs gaidīja, bet es nevarēju piezvanīt un viņus brīdināt. Krievu pasažieri drīz izklīda. Mēs ar sievu tumsā gājām uz izeju, kur stāvēja pārdesmit cilvēku. Piegājām tuvāk, un viņi sāka saukt manu vārdu. Tā es iepazinos ar tēva un mātes lielo un plašo dzimtu un kļuvu par daļu no tām. Tādu siltumu, saviļņojumu un radniecisku piederību dzīvē vairs reti kad esmu izjutis.

- Kur tu mācījies?

- Studēju psiholoģiju un ieguvu doktora grādu. Mana pirmā darba vieta bija Sinsinati pilsētā Ohaijo pavalstī, kur dzīvoju vēl tagad. Esmu bijis aktīvs latviešu studentu un akadēmiķu apvienībā “Dzintars”, braucu uz Amerikas latviešu katoļu apvienības kongresiem. Piedalījos vietējā Sinsinati latviešu sabiedrībā un sūtīju bērnus uz sestdienas skoliņu, kad tāda vēl bija.

- Ko dara tavi bērni?

- Mums ar sievu piedzima trīs bērni. Liels pārdzīvojums bija mana tēva nāve 1987. gadā. Negribēju viņu apbedīt svešumā Aijovā. Gorbačova “atkušņa” laikā dabūju atļauju apbedīt viņu Latvijā, kur jau atdusas tēva vecāki. Uz bērēm brauca māte, māsa ar savu meitu un es ar vecāko dēlu Markusu, kam tai laikā bija 11 gadu.

1991. gadā braucu uz Rīgu, lai piedalītos Vispasaules latviešu zinātnes konferencē, ar meitu bijām jau Vācijā, kad saņēmu ziņu, ka Markuss piepeši miris. Viņam bija sirds un asinsvadu sistēmas defekts, kas aortas plīsuma rezultātā izraisīja pēkšņu nāvi. Ārsti viņa slimību – Marfana sindromu – laikus nebija atklājuši.

Dēla pēkšņā nāve satricināja mūsu ģimeni uz ilgiem gadiem. Sevišķi cieta mūsu jaunākais dēls Matīss, kam tolaik bija tikai astoņi gadi. Viņš izauga par patstāvīgu puisi un pēc universitātes beigšanas 2006. gada vasarā pieteicās par brīvprātīgu darbinieku Latvijas 50 gadu okupācijas muzejā. Vasaras beigās viņš teica, ka palikšot Latvijā līdz Ziemsvētkiem. Pēc Ziemsvētkiem – ka palikšot līdz Jāņiem. Nu jau pagājuši divi gadi, kopš viņš dzīvo un strādā Latvijā.

Mūsu meita Dženija dzīvo Šarlotā, Ziemeļkarolīnā, strādā lielā bankā.

- Kad nolēmi sākt darboties ALAs valdē? Vai tava sieva neiebilst, ka daudz laika veltī latviešu sabiedriskam darbam?

- Jaunākajam dēlam uzsākot studijas, mūsu māja kļuva tukša, bijām tikai mēs ar sievu. Nolēmu, ka laiks vairāk iesaistīties sabiedriskā darbā. Sāku darboties ALAs valdē. Tomēr vēl turpinu arī strādāt, galvenokārt ārstēju alkoholiķus un narkotiķus.

ALAs pienākumi jāveic vakaros. Sieva atbalsta manu vēlmi strādāt latviešu sabiedrībai. Viņa ir mācībspēks universitātē, apmāca žēlsirdīgās māsas. Brīvajā laikā viņa palīdz baznīcas darbā, vasarā audzē puķes, šķiet, šis vaļasprieks viņai ir mantojums no manas mātes.

- Un kādi ir tavi vaļasprieki?

- Divas reizes nedēļā – vienu dienu pēc darba un sestdienas rītos – piebiedrojos skrējēju grupai. Parasti ir kāds mērķis – 10 km vai īsāka un garāka distance. Grupā ir dažāda vecuma cilvēki, lielākoties pajauni. Skrienu kopā ar draugu, kas ir manos gados. Skrienot ir svarīgi, lai apkārt būtu citi skrējēji. Redzot citus soļojam vai skrienam, arī pašam rodas spars turpināt.

- Vai uzskati sevi par laimīgu cilvēku?

- Manuprāt, dzīves lielākā mīkla ir jautājums, kā dzīvot laimīgi? Laimi nosaka vairāki faktori. Viens no tiem ir sakritība starp personiskām vērtībām un dzīves īstenību. Trimdas apstākļos tas nav bijis viegli. Trimdas latviešiem viena no lielākām dzīves vērtībām bijusi latviska un neatkarīga Latvija. Pusgadsimtu mēs dzīvojām, nesamierinājušies ar Latvijas okupāciju. Liela mūs dzīves daļa bija saistīta ar cīņu pret kaut ko. Tagad Latvijā valda tautas ievēlēta Saeima, bet ne viss ir kārtībā. Mums daudziem liekas, ka latviska Latvija ir apdraudēta.

Otra vērtība bija doma par atgriešanos Latvijā. Tagad skaidri redzam, ka mēs paliekam šeit, ārzemēs, kaut iespēja atgriezties tēvzemē, ja ne dzimtenē, ir reāla. Bet tomēr es jūtos laimīgs, jo ir trīs enkuri, kuri nomierina dzīves laivu. Tie ir ģimenes un radu loka atbalsts, iespēja izkopt garīgo dzīvi un justies vienotam ar plašāku latviešu sabiedrību.

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"