Ingars Šteinalts (36) ASV ieradās 90-to gadu beigās. Atbrauca, lai redzētu pasauli un piepildītu sen lolotu sapni. Pašlaik dzīvo Ņujorkā, bet Latviju joprojām uzskata par mājām un pamatu visam.

Latvijā kļuva par šauru

“Dodies uz Ameriku gribēju sen, vēl pusaudža gados sapņoju par šīs valsts iespaidīgumu, plašumiem un varenumu. Grāmatās lasītie fakti par dabu un vēsturi arī lika aizdomāties par to, kā būtu, ja tur nokļūtu. Vēlāk interesi pašam redzēt un izbaudīt to, kas likās tik tālu, radīja Holivudas filmas. Bet kā sportiskas dzīves piekritējam, mani piesaistīja arī dažādo sporta veidu pieejamības līmenis gan uz ekrāna, gan klātienē,” saka Ingars, atzīstot, ka lēmumu aizbraukt pieņēmis viegli, jo savā ziņā šim solim briedis jau gadiem, līdz apstākļi beidzot ļāvuši to īstenot.

„Man palika Latvijā par šauru, likās, ka smoku nost, prasījās kaut ko citu un tā kā Eiropa bija jau redzēta, tad Amerika bija kā nākošais punkts – neizzināta un tāla, bet vilinoša un interesanta,” atceras Ingars, sakot, ka noteikti nav aizbraucis naudas pelnīšanas vai karjeras pilnveidošanas dēļ. „To varētu saukt par manu vēlmi redzēt pasauli un izbaudīt visu to, par ko kādreiz lasīju grāmatās vai skatījos filmās.”

Kļuvis par profesionālu fitnesa treneri

Ingars pašlaik dzīvo vienā no ASV un pasaules lielākajām pilsētām – Ņujorkā. Pēc ierašanās ASV pabeidzis divus semestrus koledžā, kur apguvis biznesa menedžmentu, bet vēlāk nācies mācības pārtraukt finansiālu apsvērumu dēļ, jo studijas tomēr bijušas ļoti dārgas. Vēlāk izgājis pilnu apmācības kursu, nokārtojis nepieciešamos eksāmenus un ieguvis personīgā fitnesa trenera sertifikātu.

Saistība ar sportu Ingaram bijusi arī Latvijā. Mācījies celtniecības tehnikumā, tad studējis Latvijas Sporta akadēmijā, kur pabeidzis pirmos divus kursus, kādu laiku bijis pat Latvijas bobsleja komandas sastāvā. Paralēli mācībām strādājis dažādus darbus gan celtniecībā, gan apsardzes firmās un bijis pārdevējs sporta preču veikalā.

Valodas zināšanas – zelta vērtībā

Ingars atzīst, ka pirms došanās uz ASV bijis satraucies par savām angļu valodas zināšanām. „Skolā biju mācījies vācu valodu, angliski praktiski zināju dažus vārdus un kādu mēnesi pašmācības ceļā katru vakaru būros cauri sarunvalodas apguves materiāliem, lai kaut cik kaut ko zinātu,” stāsta Ingars, atceroties, ka pēc ierašanās ASV tas viss tāpat nav palīdzējis un tur esot nācies visu sākt no jauna. „Tad vēl nezināju, cik atšķirīgi valoda šeit tiek lietota, salīdzinot ar to, kas tiek mācīts Latvijā. Man nebija ne jausmas, cik daudz dažādu dialektu pastāv, un cik dažādos slengos runā dažādi Amerikas nāciju un rasu pārstāvji.”

Apgūt valodu palīdzējusi televīzijas skatīšanās, sarunu klausīšanās uz ielas un citās sabiedriskās vietās, ko Ingars apmeklējis. „Līdzi nēsāju mazu vārdnīciņu, kad skatījos filmas, tad klāt pieliku arī subtitrus angļu valodā. Sākumā tu sāc dzirdēt atsevišķus vārdus, tad tu apmēram sāc saprast arī jēgu un vēlāk jau pats sāc iesaistīties sarunā. Un kāds man bija prieks, kad kādu dienu braucot metro, pēkšņi sapratu, par ko runā blakussēdētāji! Ar to saprašanu ir vieglāk, grūtāk gāja ar domas izteikšanu tā, kā pats to vēlos un domāju, nevis tā kā māku,” saka Ingars, atzīstot, ka valodas apguve ir viens no viņa lielākajiem sasniegumiem ASV, arī emocionālā ziņā, turklāt iegūtās valodas zināšanas noteikti esot zelta vērtībā.

Par cilvēkiem un sajūtām Amerikā

Kad jautāju par pirmajiem iespaidiem, ierodoties ASV, Ingars saka, ka vēl joprojām atceroties tā vakara troksni Ņujorkas ielās, smaržas, cilvēkus un to, ka viss licies liels un savādāks. „Tā kā bija pirmajās dienās, tā vairs nebūs nekad. Šķiet, ka ķermenis darbojās citā dimensijā, tā spēja visu uztvert un uzsūkt bija vienreizēja, likās, ka visas izjūtas darbojās desmitreiz spēcīgāk, nekā pirms tam vai tagad.”

Pa šiem gadiem Ingars ASV jau iejuties, taču atzīst, ka attieksme pret iebraucēju būtībā nemainās nekad, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks Amerikā pavadīts. „Tu viņiem tik un tā nekad nebūsi īsts amerikānis, īpaši ja vēl esi no Austrumeiropas. Melnie amerikāņi tevi nīst, jo esi baltais. Varbūt ne gluži nīst, bet nepieņem, jo tas naids pret balto cilvēku te iet no paaudzes uz paaudzi. Baltie amerikāņi tevī saskata tikai krievu, poli vai dienvidslāvu,” stāsta Ingars, sakot, ka brīžam amerikāņu aprobežotība un tuvredzība ir apbrīnojama. „Man nav bijusi tāda diena, kad nenāktos skaidrot atšķirības. Ar to nākas saskarties visu laiku.”

Tas, cik ātri izdodas pieņemt jauno vidi, sabiedrību un tur valdošās attiecības, atkarīgs no katra individuāli. Lielpilsētās, īpaši Ņujorkā, cilvēku attieksme varot būt arī diezgan atturīga, taču dodoties kaut vai valsts vidienē, uz mazākām pilsētām, uzreiz jūtams, ka cilvēki ir daudz laipnāki, sirsnīgāki un pretimnākošāki. „Cilvēki šeit ir atvērtāki un sabiedriskāki, kas nebūt vienmēr ir īstajā vietā vai laikā, bet ir patīkami redzēt smaidīgas sejas un dzirdēt, kā tev jauku dienu novēl pilnīgi nepazīstams cilvēks uz ielas.”

„Ja proti pieskaņoties un saprast viņu domāšanu, apkārt notiekošās lietas neuztvert pārāk personiski, tad amerikāņu sabiedrībā asimilēties iespējams ļoti labi,” uzskata Ingars, taču novērojis un pieredze liecina, ka vieglāk tomēr esot saprasties ar ne-amerikāņu nāciju pārstāvjiem.

Drošības sajūta

Amerikā esot, novērtējis arī to, cik ļoti dažādi dienesti tur rūpējas par cilvēku drošību. „Man šķiet, ka drošība šeit ir krietni augstākā līmenī nekā Latvijā. Tā sistēma, kad kaut kas te notiek, ir apbrīnas vērta – policija ir klāt momentā, tāpat arī ugunsdzēsēji un mediķi – viss notiek tieši tā kā to rāda filmās. Drošības dienesti ir klāt dažu minūšu laikā un uz dažādām nelaimēm vai noziegumiem reaģē zibenīgi,” stāsta Ingars, sakot, ka ātrums un kustība visās dzīves jomās te ir ikdienas realitāte, ko nevar teikt par Latviju.

Pārsteidzošā dabas daudzveidība

Kad jautāju vai Amerikā ir kaut kas, kas vēl joprojām spēj pārsteigt, Ingars atzīst, ka viņu joprojām pārsteidz tur esošā dabas daudzveidība. „Šeit tu vari atrast visas iespējamās dabas radītās lietas, bet galvenais, ka jebkurā gada laikā tu vari nokļūt tur, kur tajā brīdī vēlies būt. Gribi ziemu un sniegu, brauc uz Aļasku. Gribi vasaru, pludmales un palmas, brauc uz Kaliforniju vai Floridu. Gribi kalnus, lūdzu, tūkstošiem jūdžu klinšainu kalnu visdažādākajos augstumos un veidos atrodami valsts vidienē. Upes, ezeri, purvi un tuksneši – viss ir iespaidīgi un varenos apkārtmēros. Ikreiz aizraujas elpa no apkārt esošā plašuma un majestātiskuma.”

Pārsteidzis arī tas, ka Amerikā ir tik daudz latviešu. Daudzi šeit iepazīti un ar daudziem izveidojušās ļoti draudzīgas attiecības, bet tajā pat laikā arī saikne ar Latviju nav pārtrūkusi. „Pastāvīgi uzturu sakarus ar radiem un draugiem Latvijā, daudzi jau neskaitāmas reizes ir bijuši pie manis šeit ciemos vai viesojušies Amerikā citu iemeslu dēļ.”

Only in America!*

Tāpat netrūkstot arī dažādu kuriozu situāciju. Dodoties ar draugu no Latvijas uz Čikāgu, abi izlēmuši izmantot vilcienu, devušies uz staciju iegādāties biļetes, bet lai uz tām uzrakstītu pasažieru vārdus, prasīts uzrādīt identifikācijas kartes ar fotogrāfiju.

„Manam draugam līdzi bija tikai Latvijas autovadītāja apliecība un to viņš arī iedeva. Nopirkām biļetes, devāmies uz vilcienu un nejauši uzmetot acis biļetēm, nespējām noticēt, kas tur bija uzrakstīts. Ar manu biļeti viss bija kārtībā, bet drauga biļetē pretim vārdam (name), lieliem burtiem bija uzrakstīts – „VADITAJA”, bet pretim uzvārdam (last name) – „APLIECIBA”,” smejoties atceras Ingars, sakot, ka kaut kas tāds laikam iespējams tikai Amerikā.

Mājas ir tikai Latvijā

Kad runājam par iespējām ASV, Ingars atzīst, ka viss atkarīgs no tā, ko katrs uzskata par būtisku un kas kuram nepieciešams, taču tas, ko viņš pats vēlējies un vēl joprojām vēlas – to visu viņam Amerika spēj piedāvāt.

„Pa šiem gadiem daudz kas mainījies arī Latvijā, un tas, ko agrāk nevarēja, vai kas agrāk nebija pieejams, tas tagad ir arī Latvijā,” spriež Ingars, atzīstot, ka Amerika tomēr nekad nespēs viņam dot Latvijas skaistās Līgo naktis, tāpat vecāki nekad nebūs sasniedzami jebkurā diennakts stundā, nekad te netiks rādīti pasaules hokeja čempionāti un nekad te nebūsi savējais, lai varētu teikt, ka tavas saknes šeit ir tūkstošiem gadu vītas...

„Man pietrūkst tieši tā dzimtenes sajūta. Ir nostaļģija pēc kaut kā sava. Savu tuvāko cilvēku trūkums ir tas, kas rada skumjas, tas, ko ir grūti aizmirst un tas, kas tik bieži sauc atpakaļ. Par mājām saucu un saukšu tikai Latviju. Neatkarīgi no tā, kur es pašlaik dzīvoju vai strādāju, Latvija ir manas mājas un mans pamats visam. Tur esmu dzimis un audzis, tur ir mani vecāki un māsas, tur ir mani tuvie un mīļie. Tur es vienmēr būšu gaidīts un mīlēts un tur es vienmēr būšu savējais.”

Par atgriešanos Latvijā

Vaicāju, vai Ingars apsvēris arī atgriešanos Latvijā. „Atgriešanās Latvijā atkarīga no dokumentu un „Green card” („Zaļā karte”, īpašniekam dod iespēju pastāvīgi uzturēties un strādāt ASV – I.R.) iegūšanas ātruma. Es nekad neesmu Latviju atstājis pavisam. Ilgā prombūtne ir tikai dēļ ieilgušās dokumentu kārtošanas,” saka Ingars, uzsverot, ka palikt Amerikā pavisam viņš nevēloties. „Ideālais variants būtu iespēja uzturēties un dzīvot abās valstīs, bet lai to varētu īstenot, ir jāiegūst atbilstošs statuss, kas man te mazliet ir ieildzis. Nu jau redzama gaisma tuneļa galā, tāpat man ir arī plāni, kas saistīti ar Latviju un atgriešanos dzimtenē.” Atgriezties būtu ļoti vienkārši – kaut rīt iesēstos lidmašīnā un būtu Latvijā, taču Ingars nevēlas tik pēkšņi pārraut arī saites, kas viņu saista ar ASV.

„Amerika ir liela kontrastu zeme un to ieteiktu apmeklēt ikvienam jebkurā vecumā. Ja tu mīli daudzveidību un esi pietiekoši uzcītīgs savu mērķu sasniegšanā, tad šī zeme ir tev kā radīta – viss atkarīgs no tā ko vēlies un cik tālu esi gatavs iet savu vēlmju īstenošanā,” saka Ingars, atzīstot, ka pašam priekš sevis laikam mazāk svarīgs ir Amerikā pavadīto gadu skaits, kā tur iegūto vērtību un izdzīvoto emociju kopums.

_____________

* Tikai Amerikā!