Iespēja pavadīt Šveicē veselu mēnesi  - 2 nedēļas viesģimenē un 2 nedēļas starptautiskā jauniešu nometnē – mani piemeklēja negaidīti un no manas puses viegli, kaut arī es zinu, ka tiem, kas man šadu iespēju sagādāja, tas tik vienkārši nemaz nebija, tāpēc lielum lielais paldies visiem, kuru dēļ es varēju piedzīvot tik neaizmirstamus mirkļus.

Pirmais tik ilgi ārzemēs vienatnē pavadītais laiks ir milzīga pieredze. Tik daudz koncentrētas jaunas informācijas un iespaidu, ka var pat apsvērt ierīkot kāda prāta stūrītī noliktavu Šveices guvumiem. Viens no būtiskākajiem aspektiem šadiem braucieniem ir apstāklis, ka ārējā vide ārkārtīgi spēcīgi spēj ietekmēt iekšējo vidi, kas gan ir spējīga pārveidoties arī bez ārējas stimulācijas, tomēr ārvide ir iedarbīgs līdzeklis iekšējās pasaules atjaunošanai.

Ir bezgala jauki, ka man beidzot bija iespēja iepazīt kādu zemi un tās iedzīvotājus, kaut, protams, tikai daļu, no iekšpuses, ne tikai no ārpuses kā iebraucējam no citas valsts, kam grūti atrast pavedienu, kur pieķerties zemes iepazīšanā. Lai es arī arvien biju latviete Šveicē, tomēr visai priviliģēta ar iespējām aplūkot Šveici tās krāšņumā, kas ārzemniekiem var būt nesasniedzams informētības trūkuma dēļ un tāpēc, ka tur vienkārši nav viņu mājas. Svarīgi, ka man bija iespēja veselas 2 nedēļas pavadīt ar viesģimeni, iepazīstot šveiciešu ikdienas dzīvi, uzdodot jebkādus jautājumus un uzzinot daudz interesanta, ko pat nespētu iedomāties pajautāt.

Sapratne ar viesģimeni ir varbūt pats svarīgākais noteikums patīkamam laikam Šveicē. Man ar viesģimeni gluži neticami paveicās, tāpēc pirmās divas nedēļas pagāja teju vienā sajūsmā, mainoties vien sajūsmas objektiem un virzieniem. Ir pat grūti aptvert, ka cilvēki var tik ļoti sirsnīgi, atvērti un iejūtīgi izturēties pret kādu latviešu jaunietīti, kura nu atbraukusi iepazīt Šveici. Un ne tikai labvēlīgi pret ciemiņu, bet arī patīkami, interesanti un ļoti, ļoti jauki paši par sevi. Un citi cilvēki, ar kuriem es pavadīju Šveicē bija ne mazāk laipni un pretimnākoši.

Nometnē Lugano bija pavisam cita atmosfēra un apstākļi. Tur mēs visi kopā iepazinām Ticino un citu tautu kultūras iezīmes. Esmu teju gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka man vismaz tik drīz, ja ne nekad nebūs tādas iespējas pavadīt nepārtrauktas divas nedēļas starp 34 citu valstu pārstāvjiem un uzzināt īpatnējus sīkumus par dzīvi viņu zemē, ko citādi uzzināt nav iespējams. Tas palīdz saprast, ka, kaut arī kulturālās un mentālās atšķirības var būt pamanāmas un būtiskas, atšķirības starp cilvēkiem nemaz tik izteiktas nav, jo visi jau cilvēki vien ir. Tādā kontekstā absurda šķiet arī naidošanās un politiski saspīlējumi starp valstīm, jo cilvēki no dažadām valstīm spēj saprasties gluži labi, un tas nekādā ziņa nav atkarīgs no izcelsmes valsts.

Neiztrūkstoši ir arī grūtāki brīži, kad galu galā nogursti no nepārtrauktās kontaktēšanās un laipnas izturēšanās, burzmas un atšķirtības no ģimenes. Toties var pārvērtēt sev svarīgo un izkristalizēt personiski visbūtiskākās lietas un apjaust virzienus.

Man paveicās, ka vācu valoda man nebija gluži liels un svešs bubulis. Es būtu varējusi viesģimenē lietot arī angļu valodu, tomēr vaču valoda šķita iederīgaķa un videi atbilstošāka. Tas atviegloja komunikāciju ar apkārtējiem, jo daži apkārtējie cilvēki angliski nesaprata. Un vienmēr ir patīkamāk un vērtīgāk sarunāties ar cilvēkiem viņu dzimtajā valodā, jo līdz ar valodu atklājās arī tautas un cilvēku raksturs un iezīmes, kas ieslēptas viņu dzimtajā valodā. Es gan nerunāju viņu dialektā un arī viņi ar mani runāja man saprotamā vācu valodā, tomēr vietējo dialektu man dzirdēt izdevību netrūka. Nejutu arī nekādu disonansi, viņiem runājot te literārajā valodā, te dialektā.

Es valodu biju mācījusies skolā, tomēr līdz tam nebija radusies vajadzība to tikt daudz lietot. Tā kā arī šveiciešiem literārā vācu valoda nav dzimtā, man bija vieglāk viņus saprast un es runājot jutos droši. Nebija citu iespēju kā vien runāt un klausīties, un es sapratu, ka tik slikti ar manu vācu valodu nemaz nav kā es domāju. Kad valoda jau ir iesūkusies iekša, ir laiks to palaist vaļā, un ir atvieglojums atskārst, ka ir kaut kāda drusciņa, ko palaist.

Angļu valodā patrenēties es varēju nometnē, kur oficiālā valoda bija angļu. Tā man bija burvīga iespēja apjaust savas spējas un grūtības veselās divās valodās.