29
dienas es nebiju sastopama mājās un ne arī kur citur Latvijā. Tajā
laikā apgrozījos Šveices sniegotu kalnu, sastingušu glečeru, neskaitāmu
un daudzveidīgu vilcienu, sirsnīgu cilvēku, nepierasta vācu valodas
dialekta un itāļu valodas, sieru un šokolādes, zaļu un līganu
ūdeņu, izsmalcinātu pilsētu, svelmes un lietus, palmu, oleandru
un olīvkoku, akmens ēku atvēsinošās smaržas, govju zvaniņu skaņas,
milzumdaudzu strūklaku un murkšķu sabiedrībā.
Iespēja
pavadīt Šveicē veselu mēnesi - 2 nedēļas viesģimenē un
2 nedēļas starptautiskā jauniešu nometnē – mani piemeklēja negaidīti
un no manas puses viegli, kaut arī es zinu, ka tiem, kas man šadu
iespēju sagādāja, tas tik vienkārši nemaz nebija, tāpēc lielum
lielais paldies visiem, kuru dēļ es varēju piedzīvot tik neaizmirstamus
mirkļus.
Pirmais
tik ilgi ārzemēs vienatnē pavadītais laiks ir milzīga pieredze.
Tik daudz koncentrētas jaunas informācijas un iespaidu, ka var pat
apsvērt ierīkot kāda prāta stūrītī noliktavu Šveices guvumiem.
Viens no būtiskākajiem aspektiem šadiem braucieniem ir apstāklis,
ka ārējā vide ārkārtīgi spēcīgi spēj ietekmēt iekšējo vidi,
kas gan ir spējīga pārveidoties arī bez ārējas stimulācijas,
tomēr ārvide ir iedarbīgs līdzeklis iekšējās pasaules atjaunošanai.
Ir
bezgala jauki, ka man beidzot bija iespēja iepazīt kādu zemi un tās
iedzīvotājus, kaut, protams, tikai daļu, no iekšpuses, ne tikai
no ārpuses kā iebraucējam no citas valsts, kam grūti atrast pavedienu,
kur pieķerties zemes iepazīšanā. Lai es arī arvien biju latviete
Šveicē, tomēr visai priviliģēta ar iespējām aplūkot Šveici
tās krāšņumā, kas ārzemniekiem var būt nesasniedzams informētības
trūkuma dēļ un tāpēc, ka tur vienkārši nav viņu mājas. Svarīgi,
ka man bija iespēja veselas 2 nedēļas pavadīt ar viesģimeni, iepazīstot
šveiciešu ikdienas dzīvi, uzdodot jebkādus jautājumus un uzzinot
daudz interesanta, ko pat nespētu iedomāties pajautāt.
Sapratne
ar viesģimeni ir varbūt pats svarīgākais noteikums patīkamam laikam
Šveicē. Man ar viesģimeni gluži neticami paveicās, tāpēc pirmās
divas nedēļas pagāja teju vienā sajūsmā, mainoties vien sajūsmas
objektiem un virzieniem. Ir pat grūti aptvert, ka cilvēki var tik
ļoti sirsnīgi, atvērti un iejūtīgi izturēties pret kādu latviešu
jaunietīti, kura nu atbraukusi iepazīt Šveici. Un ne tikai labvēlīgi
pret ciemiņu, bet arī patīkami, interesanti un ļoti, ļoti jauki
paši par sevi. Un citi cilvēki, ar kuriem es pavadīju Šveicē bija
ne mazāk laipni un pretimnākoši.
Nometnē
Lugano bija pavisam cita atmosfēra un apstākļi. Tur mēs visi kopā
iepazinām Ticino un citu tautu kultūras iezīmes. Esmu teju gandrīz
pilnīgi pārliecināta, ka man vismaz tik drīz, ja ne nekad nebūs
tādas iespējas pavadīt nepārtrauktas divas nedēļas starp 34 citu
valstu pārstāvjiem un uzzināt īpatnējus sīkumus par dzīvi viņu
zemē, ko citādi uzzināt nav iespējams. Tas palīdz saprast, ka,
kaut arī kulturālās un mentālās atšķirības var būt pamanāmas
un būtiskas, atšķirības starp cilvēkiem nemaz tik izteiktas nav,
jo visi jau cilvēki vien ir. Tādā kontekstā absurda šķiet arī
naidošanās un politiski saspīlējumi starp valstīm, jo cilvēki
no dažadām valstīm spēj saprasties gluži labi, un tas nekādā
ziņa nav atkarīgs no izcelsmes valsts.
Neiztrūkstoši
ir arī grūtāki brīži, kad galu galā nogursti no nepārtrauktās
kontaktēšanās un laipnas izturēšanās, burzmas un atšķirtības
no ģimenes. Toties var pārvērtēt sev svarīgo un izkristalizēt
personiski visbūtiskākās lietas un apjaust virzienus.
Man
paveicās, ka vācu valoda man nebija gluži liels un svešs bubulis.
Es būtu varējusi viesģimenē lietot arī angļu valodu, tomēr vaču
valoda šķita iederīgaķa un videi atbilstošāka. Tas atviegloja
komunikāciju ar apkārtējiem, jo daži apkārtējie cilvēki angliski
nesaprata. Un vienmēr ir patīkamāk un vērtīgāk sarunāties ar
cilvēkiem viņu dzimtajā valodā, jo līdz ar valodu atklājās arī
tautas un cilvēku raksturs un iezīmes, kas ieslēptas viņu dzimtajā
valodā. Es gan nerunāju viņu dialektā un arī viņi ar mani runāja
man saprotamā vācu valodā, tomēr vietējo dialektu man dzirdēt
izdevību netrūka. Nejutu arī nekādu disonansi, viņiem runājot
te literārajā valodā, te dialektā.
Es valodu biju mācījusies skolā, tomēr līdz tam nebija radusies
vajadzība to tikt daudz lietot. Tā kā arī šveiciešiem literārā
vācu valoda nav dzimtā, man bija vieglāk viņus saprast un es runājot
jutos droši. Nebija citu iespēju kā vien runāt un klausīties, un
es sapratu, ka tik slikti ar manu vācu valodu nemaz nav kā es domāju.
Kad valoda jau ir iesūkusies iekša, ir laiks to palaist vaļā, un
ir atvieglojums atskārst, ka ir kaut kāda drusciņa, ko palaist.
Angļu
valodā patrenēties es varēju nometnē, kur oficiālā valoda bija
angļu. Tā man bija burvīga iespēja apjaust savas spējas un grūtības
veselās divās valodās.
Man
prieks, ka tas notika ar mani, man patiešām patīk, ka mani piemeklēja
vesels mēnesis Šveicē. Tā patiešām ir nenovērtējama pieredze
un skaistas atmiņas, kas daudz ko liek saprast pirmām kārtām jau
sevī pašā. Un patīkami arī tas, ka tagad es, gribētu teikt, pazīstu
kādu zemi mazdruscītiņ vairāk par pirmajiem iespaidiem.