Pirmās latviešu
hokeja komandas „Latvian Hawks” dalība Īrijas hokeja līgā ir sacēlusi pamatīgu
viedokļu vētru kā Latvijā, tā arī Īrijā. Trīs spēles – trīs zaudējumi un daudz
traumu pret vienu no vājākajām hokeja valstīm pasaulē - Īriju. Vai tiešām ir
savākta tik vāja komanda? Vai īri tiešām ir tik spēcīgi? Kāpēc tik daudz traumu
un nežēlīgu zaudējumu? Jautājumu daudz, bet kā ir ar atbildēm?
Tiekos ar komandas
menedžeri Janeku Obertu vienā no Dublinas centra restorāniem, lai beidzot
uzzinātu, kas patiesībā notiek ar Latvian Hawks. Apsēžoties pie galdiņa, kur
var arī netraucēti parunāt, viņš iestarpina, nervozi ieskatoties pulkstenī - šodien
vēl jāpaspēj nokļūt Dundalkā uz Īrijas hokeja līgas vadības kārtējo apspriedi.
Janeks komandu
vada jau vairāk kā pusgadu, kad vadības groži tika pārņemti no iepriekšējā
menedžera. Vadīt komandu ir pilnas slodzes papilddarbs, ko Janeks uzņēmies no
pamatdarba brīvajā laikā, un atzīst, ka ir grūti sākt vadīt komandu, kad tā ir
pamesta strupceļā.
- Cik daudz laika
aizņem komandas vadīšana?
- Nu te ir jānodala
2 lietas: pirmā, darbs, kas saistīts ar pašu komandu, otrā, darbs, kas saistīts
ar Īrijas hokeja līgu. Hokeja līga ir jauna un to var redzēt visās jomās:
neviens īsti nezin ko un kā darīt, kas nozīmē, ka mēs paši darām ļoti daudz
organizatoriskā darba, ko attīstītā hokeja valstī darītu pati hokeja līga. Bet
ko padarīt – mums ir vajadzīgs skatītāju atbalsts – tāpēc drukājam plakātus un
reklamējam spēles paši. Mums ir nepieciešams, lai ir kārtība ar īpašajām
ieejas, preses u.c. kartēm – tāpēc drukājam tās visām līgas spēlēm un citām
komandām, lai būtu vienādi standarti. Te gan gribu piebilst, ka parasti īri
skatīties hokeju iet reti, tāpēc ieejas karšu jautājums aktuāls kļūst, galvenokārt,
tikai uz Hawku spēlēm, kad tur ierodas mūsējo simti. Mums pašiem svarīgi, lai
komanda netiktu diskvalificēta, ja satrakojušies fani sāk mest uz ledus pudeles
un bundžas, tāpēc paši meklējam brīvprātīgos, kas nodrošinās kārtību tribīnēs
spēļu laikā. Mums pašiem arī būtu labāk, lai spēli tiesātu cilvēks, kas prot to
darīt un dara profesionāli, tāpēc paši meklējam profesionālus tiesnešus,
dažreiz pat Ziemeļīrijā. Jā, mums ir vajadzīgs, lai presē būtu informācija par
spēlēm, tāpēc paši organizējam un sūtām paziņojumus medijiem. Un ne jau tikai
par mūsējo spēlēm, bet par visu hokeja līgu kopumā, jo savādāk jau nekas
nenotiks. Tie līdzjutēji jau ir svarīgi spēlētājiem.
Komandas darbs ir
vairāk organizatorisks – tur jau laiks aiziet skatoties un bīdot, lai visi
savāktos uz treniņu, lai visi būtu spēlē, lai būtu vajadzīgais ekipējums līdzi,
jānoorganizē kādam vizīte pie labāka speciālista, ja spēlē gūta trauma. Vēl
meklēju sponsorus un strādāju pie mājas lapas. Labi, ka te vismaz man ir
palīgi, kas to informāciju saliek kopā un man nav pašam jāraksta – savādāk
nezinu kā būtu.
- Bet kā ar tavu
pamatdarbu, kā savieno komandas vadīšanu ar darbu?
- Nu redzi, tur jau
tā lieta, ka ne vienmēr iznāk izdarīt abus labi. Man šodien arī meilā ir no
palīgiem jautājumu kalni, kas jāizspriež, bet nu man tūlīt būs jāskrien uz
Dundalku un atpakaļ būšu tikai vēlu vakarā, un rīt jau atkal jauna diena, jābūt
darbā. Cieš gan hokejs, gan pamatdarbs un vēl jau jāvelta kāds laiks ģimenei.
Un īstenībā,
manuprāt, jau tur ir arī tā lielākā problēma – mēs Latvijā un pasaules
čempionātos esam redzējuši, kā tam visam jānotiek, kad to organizē kāds, kas
zin. Te jau pat hokeju reti, kad piemin, un ja godīgi, lielākai daļai, vispār
nav sapratnes, kas ir ledus hokejs. Ja mēs reāli gaidītu, kad līga kaut ko
izdarītu čempionāta labā, tas čempis varbūt tikai pēc 5 gadiem sāktos. Tāpēc,
mēs, ja darām tad darām kārtīgi jau no sākuma. Zinām, ka tiekam uztverti kā
izlecēji, bet nu tas ir pats pamats bez kā vienkārši nevar. Un puiši no tā dabū
ciest uz laukuma.
- Kādā ziņā dabū
ciest uz laukuma?
- Nu tas tak ir
acīmredzami, ka uz mūsu spēlēm īri spēlē pilnīgi savādāk, ja salīdzina kā viņi
spēlē savā starpā un kā ar mūsējiem. Ar mūsējiem viņi pilnīgi maina spēles
gaitu ar ļoti agresīviem uzbrukumiem, daudz spēka paņēmieniem pie borta un
mūsējie jau malā nestāv, šauj pretī un iet līdz galam – rezultāts ir
acīmredzams – astoņi ir stipri savainoti pēc trīs spēlēm. Bailes jau tiem īriem
zaudēt, tāpēc jau viņi tā ņemas.
- Komanda,
lielākoties sastāv no iesācējiem, vai tam nav saistība ar traumām?
- Jā, komanda
lielākoties sastāv no spēlētajiem bez profesionālas pieredzes, kas hokeju
iepriekš spēlējuši tikai uz tuvākā dīķa, prieka pēc. Ir arī pāris
pieredzējušāki kā Brencis, Serdjukovs un citi, bet viņus uz vienas rokas
pirkstiem var saskaitīt. Tur jau vairāk par vienu maiņu nesanāk. Bet ar vienu
maiņu visus trīs periodus taču neizvilks.
Ja salīdzinām mūs
ar parējām līgas komandām – Hawki trenējas vienu reizi nedēļā, piektdienas
vakaros pēc garas darba nedēļas, spiež grīdā un brauc uz halli. Hokejs viņiem
nu jau ir kā dzīves daļa, bet no tā viņi nevar iztikt – paši piemaksā par ledu
un formām, lai varētu to turpināt darīt.
- Kā ir ar
treneriem un treniņiem, nevarat dubultot slodzi?
- Treneri jau kokos
neaug. Tāpat kā pārējiem, arī viņiem jau ir no kaut kā jādzīvo. Mūsējie Brencis
un Ķipars ir uzņēmušies trenēt papildus parastai spēlētāja slodzei, un viņiem
ir patiesībā ļoti grūts darbs, jo 3 mēnešos no traktorista hokejistu
neuztaisīsi.
Un jā, tagad
aktīvi skatāmies kā izbīdīt vismaz vēl vienu treniņu pa nedēļu, bet redzi, to
jau nemaz tik viegli nevar dabūt gatavu. Dundalkas halle ir vienīgā Īrijā, un
visas 5 komandas tur trenējas, kas nozīmē, ka, pirmkārt, jādabū papildus laiks
treniņam. Otrs, tu zini kā meitenes, sievas un ģimenes skatās uz mani par
tādiem ierosinājumiem? Tur jābūt pamatīgam gribasspēkam džekiem pateikt, ka
viņi vakarā mājās nebūs nu jau divas reizes nedēļā. Un vēl jau arī finansiālā
puse. Hokejs jau nav kā futbols, kur tikai iedod bumbu un katra līdzenāka pļava
der.
Un šeit arī rodas
tas riņķis: bez papildus treniņiem grūti pilnveidot komandas saspēlēšanos,
pieredzi kā izvairīties no traumām utt., bez tā nav iespējamas uzvaras, bet bez
uzvarām līdzjutēji nenāks skatīties un neatbalstīs puišus. Bet bez atbalsta zūd
visa motivācija. Bet kā spēlētāji plēšas, kad redz un dzird, ka tribīnes ir aiz
viņiem! Domā, ka mums patīk būt zaudētājos?
- Nebija par ātru
pieteikties līgas čempionātam, ja reāli komanda nav gatava stāties pretim
nopietnām komandām?
- Ja salīdzinām pa
komandām, tad tikai Buļļi ir pēdu augstākā līmenī, viņiem komandā ir spēlētāji
no Īrijas izlases, sponsori, spēlētājiem hokejs ir maizes darbs. Pārējās ir
tādas pat kā mēs, ja skatās no malas un to kā viņi spēlē savā starpā.
Pavisam cits
jautājums ir par to, ka pretinieki savāc stiprākas komandas tieši uz spēlēm ar
mums. Atliek tikai paskatīties spēļu protokolus un pabūt pašās spēlēs, lai
redzētu, ka daļa pretinieku komandas spēlētāju tiek pieteikti tikai īsu brīdi
pirms spēles ar mūsējiem. Spēles pašu starpā ir daudz mierīgākā līmenī. Bet nu
kad spēlē ar mūsējiem, tad – daudz agresīvāk! Nu tāds nacionālais lepnums es
teiktu. Ar domu: ziniet savu vietu!
Un nav brīnums
tad, ka pretinieki izrādās ātrāki, veiklāki un spēcīgāki – kas mūsējiem nozīmē,
mazākā neuzmanība un gols, vai pārsista acs un celis.
- Tāpēc presē
parādījās ziņas, ka meklējat papildspēkus?
- Jā. No sākuma vēl
bija cerība, ka šādi spēles noteikumi izzudīs, bet pagaidām tā neizskatās, un
ja šādi turpināsies, bez palīdzības neizvilksim līdz Ziemassvētkiem. Pašlaik
situācija ir tāda, ka komandā ir 8 brīvas vietas, kuras jāaizpilda. Liels
paldies Latvijas Neatkarīgās Amatieru Hokeja Līgas komandu vadībām, kas
brīvprātīgi atsaucās palīdzēt un ir reāli gatavas iesaistīties, nosūtot savus
spēlētājus palīgā. Tā vismaz varēsim līdzvērtīgi stāvēt pretī īriem, kas nu
galīgi negrib mums zaudēt.
- Vai tas nozīmē,
ka ir izredzes sagaidīt uzvaras?
- Es negribu neko
solīt, bet vienu varu teikt droši, mēs neesam gatavi padoties. Dabūsim
papildspēkus un ar jaunu sparu spersimies iekšā. Mēs tiekam uztverti kā
Latvijas pārstāvji, kas spēlē Īrijā un, ja tāda mums birka uzlikta, tad ar tādu
arī spēlēsim. Mēs pieņemam šitos noteikumus un darīsim ko varēsim, lai
nepieviltu mūsu fanus!
Raksts tapis sadarbībā ar Latvian Hawks
