„Latvijā neatgriezīšos. Arī mana meita nedomā atgriezties,
viņa jau savā domāšanā un darbos ir īriete. Esmu tagad pieradusi pie normālas
dzīves un normālām attiecībām starp cilvēkiem. Te neviens otru neskauž, neviens
tīši nedara otram pāri, domājot par savu labumu.”
Visiem labi zināmajā portālā www.draugiem.lv, kurā reģistrējušies
vai visi latvieši, man ir 2260 draugi un draugu draugi visās pasaules malās –
Tasmānijā, Liepājā, Aļaskā, Izraēlā, Dienvidāfrikā, Īslandē. Sen taču zināms –
labāk 1000 draugu nekā viens ienaidnieks!
Nesen ar Sietlas drauga - anesteziologa Jura Vatera
starpniecību iepazinos ar Īrijas latvieti Viktoriju Baižu, un viņa ir mans
pirmais draugs Īrijā.
Lasītāji pamanīja dzejoli “Vēstule no Bulduriem”
Laika 18. numurā, jo vairāki zvanīja un jautāja, vai Viktorija Baiža ir jauna
dzejniece. Viņa jau ir apsolījusi uzrakstīt stāstu Ziemsvētku numuram un
labprāt piekrita sarunai.
- Lūdzu, pastāsti par sevi, kur esi dzimusi, mācījusies,
strādājusi.
- Esmu dzimusi 1947. gadā Strazdē, netālu no Talsiem. Vidusskolu
pabeidzu Kandavā. Divus gadus mācījos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas
fakultātē, jo patika daba un iespēja dejot tautasdeju ansamblī “Dancis”. Kino
režisors Aloizs Brenčs, kas mani pazina kopš manas bērnības un bija lasījis
manus dzejoļus, stāstus, tēlojumus, pirmais pamanīja, ka rakstu nevis prozu,
bet scenārijus, un ieteica braukt mācīties uz Maskavu. Iestājos Kinematogrāfijas
institūtā, Scenārija un kinokritikas fakultātē, ko pabeidzu 1972. gadā.
Pēc institūta beigšanas neilgi strādāju Rīgas un Odesas kinostudijā,
daudzus gadus biju žurnāliste, žurnāla MDM dibinātāja Latvijā un galvenā
redaktore.
Esmu mācījusi aktiermeistarību dažādās studijās gan Latvijā,
gan citur. Lielākoties iestudēju mācību izrādes. No tām, manuprāt, labākā bija
“Sirano de Beržeraks”. Pirms vairākiem gadiem Latvijas Nacionālajā operā kopā
ar Pēteri Krilovu iestudējām G. Doniceti operu “Lučija di Lamermūra”. Darbs
operā man sagādāja lielu gandarījumu, jo mūziku mīlu un saprotu. Esmu laimīga,
strādājot ar krievu, gruzīnu, franču un itāliešu aktieriem – viņi ir atvērtāki
un emocionālāki.
- Kā nokļuvi Īrijā, kāpēc uz turieni devies un ko esi tur
darījusi?
- Kopā ar meitu Kristīni 2003.gadā aizbraucām no Latvijas. Pavisam.
Nebija pajumtes, un nevarēju dabūt darbu. Priekšvēsturi negribu pārstāstīt –
tas būtu pārāk smagi. Mums vairs nebija iespēju normāli dzīvot un mācīties. Kristīne
togad ar izcilību pabeidza vidusskolas 9. klasi, taču uz izlaidumu nevarēja
ierasties, jo mums pietrūka 50 santīmu ceļam no Jūrmalas, kur toreiz dzīvojām,
līdz Rīgai.
Pirmo gadu dzīvojām Berlīnē, kur strādāju vācu televīzijā un
veidoju reklāmas sižetus Krievijas TV, kā arī krievu valodas laikrakstā. Tīrīju
privātmājas, kopu dārzus. Togad Vācijā bija grūti dabūt uzturēšanās atļauju.
Mums bija jāaizbrauc. Ilgi nedomājām, uz kurieni. Vācu draugi iedeva naudiņu
ceļam.
Iebraucot Dublinā (braucām ar autobusu caur Londonu),
angliski nepratu vairāk par trim vārdiem, taču man bija savs tulks – Kristīne
jau toreiz brīvi runāja angļu, vācu un franču valodā.
Pirmos četrus gadus Dublinā strādāju gadījuma darbus,
mācījos angļu valodu. Latvijā vismaz astoņus gadus nespēju uzrakstīt ne
rindiņas, bet te “atvēros”. Pērn uzrakstīju septiņas kinonoveles, patlaban top
romāns.
Šī gada sākumā pabeidzu kursus restorānu darbiniekiem. Tas
ir darbs, ko darot varu nopelnīt pietiekami, lai nebūtu jādomā par sadzīves problēmām.
Īri nekad neizturas nievājoši, ja strādnieki ir citas tautības.
Dublinā man neviens nav prasījis, cik man gadu. Ne reizi. Latvijā vairākus
gadus, darbu meklējot, bija jādzird ņirgāšanās par manu vecumu.
Kristīne pērn ieguva valsts stipendiju studijām
universitātē. Viņa bija 17 labāko vidū visā Īrijā pēc vidusskolas gala eksāmenu
rezultātiem. Šopavasar viņa pabeidza pirmo gadu Trinity koledžā, studē angļu
valodu un literatūru, piedalās dažādos teātru projektos, filmējas kādā
neatkarīgā projektā.
- Ko dara pārējie ģimenes locekļi?
- Dēls Sandro ar ģimeni dzīvo Tbilisi, Gruzijā. Viņa tēvs
Soso Čhaidze bija izcils gruzīnu kinorežisors, miris pirms 16 gadiem. Sandro ir
gleznotājs un datorgrafiķis, Tbilisi viņam ir sava reklāmas dizaina aģentūra.
Mana vedekla Maiko ir mākslas zinātniece un interjera dizainere, strādā kopā ar
Sandro. Mani mazdēli vēl mācās skolā. Vienam ir 15, otram 10 gadu. Abi
talantīgi un centīgi.
- Vai satiecies arī ar citiem latviešiem? Kādi ir Īrijas
latvieši?
- Ar latviešiem Īrijā nesazinos, vienīgi arī dažiem, kurus
patiesi cienu. Taču mēs tikpat kā netiekamies, jo katram ir sava dzīve, savs
darbs. Latviešu biedrība Dublinā man nekādu interesi neizraisa, jo tur, tāpat
kā Latvijā, notiek cīņa par krēsliem. Apsveicami, ka Dublinā darbojas latviešu
bērnu pulciņi, koris un deju kopa, ka ir draudze.
Taču esmu integrējusies īru sabiedrībā, pareizāk – daudznacionālajā
Dublinā, kur jūtos ļoti labi. Kā Cilvēks. Uz ielas, ieraugot kādu īgnu seju,
zinu, ka tas visbiežāk ir latvietis... Esmu mēģinājusi uzsākt sarunu, ļoti
pieklājīgi un draudzīgi, taču tautieši nevēlas kontaktēties. Man šādas augstprātības
nav. Kā var izskaidrot vairāku aculiecinieku stāstīto par Čikāgas piecīšu
koncertiem Īrijā, ka pusi nav varēts sadzirdēt mazo latviešu bērnu klaigāšanas
dēļ, bet vecāki savus mīluļus nemaz nav centušies savaldīt?
Ne visi šejienes latvieši prot dzīvot tā, lai nebūtu kauns
viņus pazīt. Daudzu attieksme ir tāda pati kā Latvijas vēstniecībā, kur parādes
durvis atvērtas, tikai lai izrādītos citu priekšā. Bieži vien no “sētas puses”
var spriest par ko citu. Ar to nedomāju latviešu prasmi kopt savus pagalmus un dārzus.
Latviešiem piemīt nevajadzīgi traucētāja īpašība – vēlēšanās
izcelties citu vidū ar pašpārliecinātību, aizdomīgumu pret citiem,
neuzticēšanos pat savā starpā. Ja nav saskaņas tautiešu lokā, tās nebūs arī
citur.
- Kādas ir Īrijas latviešu un vēstniecības darbinieku
attiecības, vai vēstniecības darbinieki palīdz latviešiem, ir iejūtīgi?
- Uz Latvijas vēstniecību Dublinā labāk neiet, jo rodas
sajūta, ka tie, kuri nāk uz savu vēstniecību, ir tikai traucēklis. Manuprāt, parādes
durvīm jābūt atvērtām arī savas valsts pavalstniekiem, taču viņiem jāiet cauri
vārtiem un jāmeklē sētas pagrabstāvs, kur vienmēr ir garas rindas. Reizēm uz
vēstniecību iet mātes ar bērniem, bet tualetes tur nav, un, cik zinu, neviens
nav pamanījis vēstniecības darbinieku sejā smaidu. Un, ja nevēlies saņemt īgnu
atbildi, labāk neko nejautā. Mūs nemīl. Tas pats bija Berlīnē. Man nāk prātā
salīdzinājums. Par vēstniecību darbiniekiem es to nevaru teikt.
Portālā www.baltic-ireland.eu var atrast vairāk vai mazāk
objektīvus rakstus par mūsu veiksmēm, nesaskaņām, labajiem un ne tik labajiem
darbiem, kā arī par Latvijas varas un saziņas līdzekļu dīvaino attieksmi pret mums,
Īrijas latviešiem. Tiek runāts par tautiešu atgriešanos Latvijā, tomēr nevēlas
atzīt, ka šie tautieši ir cilvēki ar savām problēmām, priekiem, drosmi kaut ko pozitīvi
mainīt savā un savu tuvinieku dzīvē. Tiek skaitīta tikai mūsu nopelnītā nauda.
- Kādi ir īri? Vai viņi daudz lasa; kā viņi izklaidējas?
- Īri kopumā lasa daudz. Grāmatveikali nekad nav tukši. Īri
ir lepni, taču nav augstprātīgi. Viņi mīl savu zemi, ciena tās tradīcijas, nav
neiecietīgi pret citādi domājošiem. Viņi izklaidējas, galvenokārt vērojot
sporta spēles un piedaloties tajās, satiekas krodziņos, kur var izrunāties no
sirds, mīl svētkus un dažādus pa sākumus, apmeklē koncertus, spēlē golfu,
futbolu, regbiju un nacionālās spēles. Daudz smaida, ir pieklājīgi un
atsaucīgi.
- Vai Īrijā arī pa ielām klaiņo kaķi un suņi tāpat kā Rīgā?
- Klaiņojošus kaķus un suņus tikpat kā neredz. Dzīvniekus
šeit mīl un sargā.
- Interesanti, vai šodienas īri jūsmo par Džeimsu Džoisu?
- Īri lepojas ne tikai ar Džeimsu Džoisu, bet arī ar Tomasu
Mūru, Oskaru Vaildu, Viljamu Jeitsu un citiem pazīstamiem rakstniekiem, dramatiķiem,
dzejniekiem, kultūras un mākslas darbiniekiem. Talantīga tauta, ļoti muzikāla,
vitāla. Pat skumju brīžos īri spēj novēlēt cits citam labu. Piemēram: “Es
novēlu tev skaistu nāvi.” Ne velti Pols Makkartnijs izteicies, ka vēlas tikt
apglabāts pēc īru tradīcijām...
- Stāsta, ka Dublina esot noplukusi un ne visa tīra pilsēta.
- Dublina netīra? Varbūt to var teikt par centru, Lifi upes
kreiso krastu, kur pārsvarā dzīvo imigranti. Citur ir tīrs. Centrā, tā
saucamajā Dublin 2, ir ļoti tīrs. Pilsētu vajag saprast, ieraudzīt un sajust. Priekšpilsētās
arī ir tīrs un skaisti. Man ļoti nepatīk pīpmaņi, kuri met izsmēķus uz ielas,
nemeklējot atkritumu urnas. Taču to nedara tikai īri! Nepatīk, ka pilsētas kanālos
peld tukšas pudeles, plastmasas maisiņi, alus skārdenes utt., taču tā nav
visur. Dublinā var gulēt zālē, tā ir ļoti tīra. Uz celiņiem nemētājas
atkritumi. Izbraucot no pilsētas, visapkārt ir tikai brīnumaina daba, tīrs gaiss
un iespaidīgas ainavas. Arī ceļi Īrijā ir nesalīdzināmi labāk būvēti un kopti
nekā Latvijā.
- Kādi ir īru vīrieši?
- Ģimeniski, mīl bērnus, ģimenē sievas ir galvenās. Rūpējas
par sevi, lai gan pārsvarā to var teikt par inteliģenci – sportistiem, kultūras
un mākslas darbiniekiem, arī uzņēmējiem. Vīrieši, tāpat kā sievietes, ir ne
tikai rudmataini. Esmu satikusi daudz vīriešu ar tumšiem, pat melniem matiem,
melnām acīm, interesantiem sejas vaibstiem. Ir arī cita kategorija – omulīgi,
ne tik kārtīgi, kustīgi vai lēni, labprāt iedzer. Īri ir dažādi, tāpat kā citu
tautību vīrieši. Man patīk viņos it kā nesavienojamais – nosvērtība un
atraktīvisms, atturība un emocionalitāte.
- Kādas ir tavas domas par Laimas Muktupāvelas grāmatu “Šampinjonu
derība”?
- Tas piesaistīja uzmanību, jo bija pirmais darbs par
latviešiem Īrijā, bet ne viss tajā aprakstītais atbilst īstenībai. Diemžēl L.
Muktupāvelas grāmatā nav sajūtama elementāra cieņa pret Īrijas valsti un tās
cilvēkiem. Latvietis nereti dodas pasaulē, bruņojies ar negācijām, kad pašmāju
problēmas svilst pie papēžiem. Vai tiešām ir tik grūti vēlēties un iemācīties saprast
citus? Latvijas presē un televīzijas raidījumos par mums rakstītajam
lielākoties ir negatīva pieskaņa. Manuprāt, neprofesionāla ir arī Ivara Zviedra
dokumentālā filma “SIBīrija”.
- Pastāsti par stāstiem un romānu, ko raksti!
- Manos darbos nav latviskuma (varbūt tikai valodā, jo
pagaidām rakstu latviski). Novelēs un romānā rakstu par Dublinu un tās
cilvēkiem. Arī Parīzi, ko mīlu. Mani varoņi ir dažādas tautības, dažāda rakstura.
Attēloju vīrieša un sievietes attiecības un viņu dzīvi citu vidū.
Romānā “Laiks nopļaut nātres” ir daudz dažādu tautību, dažāda
rakstura personu, un katra no tām piedzīvo svarīgu posmu savā dzīvē. Bet pamatā
ir vīrieša un sievietes attiecības, kas savijas ar attieksmi pret citiem,
mīlestība vienam pret otru, citiem cilvēkiem, pret darbu, ko dara, dabu...
- Vai tu plāno kādreiz atgriezties Latvijā?
- Latvijā neatgriezīšos. Arī mana meita nedomā atgriezties,
viņa jau savā domāšanā un darbos ir īriete. Esmu tagad pieradusi pie normālas
dzīves un normālām attiecībām starp cilvēkiem. Te neviens otru neskauž, neviens
tīši nedara otram pāri, domājot par savu labumu. Protams, nekas nenāk par
velti. Cenas ir augstas, taču to īpaši nejūtam. Dzīvoju pieticīgi, man nevajag
neko dārgu un īpašu. Šeit ir Cilvēka cienīga dzīve. Īrijā jebkurā iestādē tevi
uzņem kā gaidītu viesi un vienmēr pajautā, kā labāk palīdzēt, bet valdība, kad jāizšķiras
par svarīgu lēmumu, vispirms pavaicā savai tautai.
***
Viktorija Baiža
…visam mūžam
Pastāsti, bērnība, man pasaku
par to, kā pļavā puķes zied
un, apsējusi baltu lakatu,
pēc piena vecmāmiņa iet...
... par dzirnavezeru un mājām
ar plašu sētu upju ielokā.
Es gribu atpakaļ. Negribu projām.
Ja tikai varētu. Ja varētu. Ja...
...ja varētu bez rūpēm un bez raizēm
šo dzīves mirkli atkārtot,
kad cita smarža bija maizei...
Bet putni tie vairs nevar palidot.
Atceros meiteni uz slūžām,
kas savus sapņus centās izdejot.
Man ievu smaržas pietiek visam
mūžam,
bet cilvēku tā nespēj atkārtot.
Kā senāk, meža balodis vēl dūdo:
– Puspūru olu piedēju! Tukšs!... -
un raibi taureņi man logā lido –
nebēdā, meiten, tev ir laimīgs mūžs.
Tu zini, kas ir mīlestība,
kā ābeles un ķirši sārtiem ziediem zied
un sienāzīts kā mūzikants uz smilgu
stīgām
par mazu, biklu pienenīti dzied...
Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"
