„Viens gan skaidrs - Īrija latviešus ietekmē labvēlīgi. Viņi tur kļūst tādi mierīgāki, nosvērtāki un mazāk raizējoties par sīkumiem. Visi satiktie tautieši uzsvēra vienu - Īrijā viņi jūtoties drošāk nekā jebkad jutušies Latvijā. Tur valsts prioritāte ir cilvēks. Un starp citu, ne tikai vārdos, bet arī darbos.”

Īrija. Pēdējo gadu laikā šīs valsts vārds rada visnotaļ negatīvas asociācijas, vai ne? Kad draugiem paziņoju, ka pošos uz Dublinu, daži no viņiem sašutumā iesaucās - ko tu tur esi pazaudējusi, sēnes lasīt brauksi, vai? Ne gluži tā. Es vienkārši noticēju veciem draugiem, kas pāris gadus dzīvo Īrijā un jau sen aicināja ciemos.

Vēstulēs viņi likās apmierināti, laimīgi un vairākkārt uzsvēra, cik Īrijā ir skaisti. Tas kaut kā nelīmējās kopā ar tiem šausmu stāstiem, kas lielākoties lasīti un skatīti pašmāju izdevumos. Nekas cits neatlika, kā kravāt somas un doties pašai lūkoties, kāda tad īsti ir šī laimes zeme Īrija, kas aizvilinājusi tik daudzus latviešus.

Pusotru mēnesi pirms ceļojuma iegādājos lētās aviobiļetes, uzrakstīju iesniegumu par nedēļu garu atvaļinājumu un biju gatava doties “mītu graušanas ekspedīcijā”, kā to vēlāk, smejoties ar draugiem, sākām dēvēt.

Baznīcas, burzma un grāmatmīļi

Somā, kā jau ierasts, dodoties ciemos uz citu valsti – balzama pudele un “Laimas” šokolādes konfektes. Lai gan cigarešu cenas arī pie mums ir augstas, īru zemē tās ir vēl dārgākas. Tāpēc, ja vien dodaties ciemos pie smēķētājiem, iemetiet somā arī cigarešu bloku. Starp citu, “Stendera” ziepes saviem radiem, draugiem, paziņām gan nevediet – Dublinā esot divi veikaliņi, kur tās var iegādāties.

Rīgas lidostā ar interesi vēroju savus līdzbraucējus. Starp viņiem gan ārzemnieki, kuriem Rīga bija tikai pieturvieta tālākai ceļošanai, gan latvieši. Nejauši noklausīti sarunu fragmenti liecināja – daži dodas ciemos pie savējiem, kas Īriju jau sauc par otrajām mājām, citi turp dodas meklēt savu laimi. Emocijas dažādas, un ne visi izskatījās laimīgi.

Kādas kundzes sejā vēroju bažas un neziņu - kas gaida tur, ceļa galā? Jaunu puiši bariņš gan uzvedās skaļi un bravurīgi. Viņi, šķiet, bija pārliecināti, ka dodas uz vietu, kur viss būs citādi, pilnīgi noteikti labāk nekā mājās.

... Nepilnas trīs stundas, un esmu jau Dublinā, kur mani sagaida draudzene. Pirmais iespaids par pilsētu ir labs, bet jāatzīst - neesmu droša, ka tā ir vieta, kur vēlos atgriezties. Pārāk liela burzma, viss mazliet noplucis un tāds palēts. Tomēr divas lietas es nepaspēju - neiegāju nevienā no daudzajām baznīcām un nepasēdēju nevienā no daudzajiem pabiem. Tie laikam būtu pietiekami spēcīgi iemesli, lai vismaz padomātu par atgriešanos.

Dublina ir neliela, visus svarīgākos objektus, ko noteikti atradīsiet tūrisma ceļvežos, var apstaigāt kājām. Arī sabiedriskais transports Īrijas galvaspilsētā un tās apkārtnē ir ērts un izdevīgs, lai gan dārgāks nekā pašu mājās.

Iegrozījās tā, ka dažas dienas no Dublinas uz jauko ciematiņu Kilkoku, kur mitinājos viesošanās laikā, ar vilcienu devos tieši pēc darba laika beigām. Tas ir īpaši interesants pasākums, jo stundu garajā pārbraucienā ir iespēja rūpīgi aplūkot vietējos. Lielākā daļa cilvēku laiku vilcienā pavada lasot - gan bezmaksas avīzes, gan žurnālus, gan dažāda stila grāmatas - braucēju rokās redzēju gan lubu romānus, gan nopietnu zinātnisko literatūru, gan tādu klasisku darbu, piemēram, kā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.

Dodoties uz Īriju par savām angļu valodas zināšanām biju visnotaļ pārliecināta, bet jau pēc pāris stundām Dublinā mana ticība sašķobījās. Īri runā atšķirīgā angļu valodā, kas mūsu ausīm izklausās neierasta un grūti saprotama. Izrādās, arī iebraucējiem šī īpatnā valoda pielīp. Kad mans paziņa, kas Īrijā dzīvo jau pāris gadus, ar saviem darba devējiem runāja pa telefonu, man vajadzēja labu brīdi, lai aptvertu, ka viņš runā angļu mēlē.

Cilvēki uz ielām šķiet garlaicīgi, trūkst krāsainu detaļu un spēcīgu vaibstu, viņi ir tādi - “bez sejām”. Apaļīgākām jaunkundzēm un kundzēm Dublinas veikali gan ir īsta medusmaize. Tur, pretstatā latviešu bodītēm, atrast lielāka izmēra drēbes nav nekādu problēmu, un arī cenas ir ļoti draudzīgas.

Ar Īrijas jauniešiem vispār esot dīvaini. Tur skolās valdot līdzīga atmosfēra kā pie mums Valdorfa skolās - atļauts ir viss, un neviens īpaši neuztraucas, vai bērni un jaunieši izpilda visu nepieciešamo. Apmēram pēc principa – gribi mācies, negribi nemācies. Tas novedis pie gluži nepatīkama rezultāta - Īrijā ir viens no visaugstākajiem analfabētisma rādītājiem Eiropā. Un ziniet, vairums jauniešu, ko redzēju ielās, tiešām liekas tādi - mazliet no citas pasaules. Un ne tajā labākajā nozīmē.

Kāds puisis, kas nesen atgriezās no Īrijas, stāstīja, ka tur ir ļoti zemas heroīna cenas. Arī citas narkotiskās vielas tur esot lētākas un tās lieto gan vietējie, gan iebraucēji.

Viens gan jāatzīst, šī ir bērniem draudzīga pilsēta. Sieviete ar bērnu ratiņiem ir priviliģētā stāvoklī, lai arī kur ietu. Ar draudzeni iegājām telefonu veikalā, un pāris jaunu vīriešu kā pašsaprotamu uztvēra, ka sieviete ar mazuli ratiņos ir jāpalaiž rindā pa priekšu. Kāpjot ārā no vilciena, solīds kungs uzvalkā palīdzēja izcelt ratiņus. Viņi paši to neuztver kā kaut ko ārkārtēju, bet man, radušai pie latviešu pieklājības, bija lielas acis.

Vieta, kas, viesojoties Dublinā, noteikti jāapmeklē - Temple Bar. Lai jūs nemulsina nosaukums - tas nav kāds no iecienītajiem īru pabiem, bet gan pilsētiņa pilsētā, kultūras kvartāls ar ļoti īpašu gaisotni. Tur atradīsiet gan interesantus veikaliņus, gan mākslas galerijas un muzejus, arī naktsdzīve tur gana piesātināta. Jāņem vērā gan, ka tā ir viena no iecienītākajām tūristu pastaigu vietām un burzma tur pamatīga, bet pozitīvie iespaidi noteikti atsvērs sīkās neērtības.

Kristus baznīcas katedrāle un Svētā Patrika katedrāle ir varenākās Dublinas baznīcas, kas pārsteidz ar savu majestātiskumu pat no ārpuses.

Dublinā ir vairāki poļu un leišu veikali, kur var iegādāties Austrumeiropas preces, tā kā iebraucējiem nav jāskumst bez ierastajiem pārtikas produktiem.

Okeāns un klintis

Kad Īrijas ceļojums bija vēl tikai idejas līmenī, draugi, kas dzīvo Dublinas pievārtē, izmeta: ja atbraukšu, viņi varētu mani aizvest līdz okeānam. Ar to arī visas šaubas izgaisa - okeāns ir jāredz!

Ceļojumam uz okeānu ieplānojām veselu dienu. Lēnā garā, ar “pīppauzēm” mazajos ceļmalas benzīntankos, pamazām šķērsojām īru zemi un tuvojāmies Mohēras klintīm, kas uzskatāmas par vispopulārāko salas rietumkrasta apskates objektu. Tā kā tur pabijām piektdienas pēcpusdienā, kad arī laika apstākļi bija ne visai patīkami, kņada un burzma, kas parasti tur esot gan autostāvvietā, gan tūristu informācijas centrā, mūs neskāra, un manu tikšanos ar okeānu nekas nesabojāja.

Te neviļus prātā raisījās asociācijas ar filmu “Knocking on the heavens door”, kur puisis, kam atlicis dzīvot vēl pavisam neilgi, stāsta otram, kurš nekad nav bijis pie jūras, ka debesīs par to vien runā kā par jūru, un tam, kas nav to redzējis, nebūs ko piebilst. Man liekas, ka ar okeānu ir līdzīgi.

Varenība un spēks - tas ir pirmais, ar ko pārsteidz Īrijas daba. Stāvot klinšaino lauku malā un veroties tālumā, izjūtas ir neaprakstāmas. Nevajag ne jogas nodarbības, ne psihologa konsultācijas - dzīve šajos mirkļos šķiet sakārtojas pati no sevis, domās un sirdī iegulst liels miers. Arī vietējie latvieši atzīst - Īrijas daba viņus ietekmē labvēlīgi.

Okeāna krastā varētu stāvēt stundām, un tas neapniktu. Krāsas un smaržas mainās, sejā sitas vējš un triecas mikroskopiskas ūdens lāsītes, kas pēc garšas ir mazliet sāļas. Mohēras klintis slienas 8 kilometru garumā un līdz pat 250 metru augstumā virs Atlantijas okeāna, veidojot vienu no visvairāk izrobotajām krasta līnijām Eiropā. Tās ir visaugstākās jūras klintis Eiropā.

Šķērsojot Īriju, ar skaudību lūkojos uz viņu ceļiem - pat nomales celiņi ir ideālā kārtībā. Tie gan ir šauri un līkumoti, kas nepieredzējušākam braucējam vai nervozākam blakussēdētājam var sagādāt liekas raizes, bet tādas bedres un neceļus kā Latvijā tur grūti atrast.

Dublina man tā arī neiepatikās, toties Īrijas daba noteikti būs iemesls, lai pavisam drīz turp atkal atgrieztos un izbraukātu tās vietas, par kurām tikai dzirdēju sajūsmas pārpilnus stāstus.

Sēņu lasītāji un atgriešanās

Pēc gandrīz nedēļu ilgas viesošanās Īrijā jāsecina - latviešiem ir divas Īrijas. Vai pat vairāk – katram latvietim ir sava Īrija.

Viņi lasa sēnes un vergo, muguras neatliekuši, dzīves un darba apstākļi ir skarbi, pret viņiem te izturas kā pret zemāko šķiru - tie ir tikai daži no mītiem, kas par Īrijā dzīvojošajiem latviešiem izveidojušies dzimtenē.

Izrādās, tā nemaz nav. Protams, neko nevar vispārināt. Kā jebkur, arī īru zemē ir cilvēki, kas dzīvo labi, un ir tādi, kam neiet. Kārtējo reizi nākas pārliecināties par mūžveco patiesību, ka viss atkarīgs no paša cilvēka - tie, kas neko nevarēja šeit, arī tur zelta kalnus nesakrās, bet tie, kas pēc dabas rosīgi un apķērīgi, jau sen pametuši sēņu vagas un sviestmaižu bārus un tikuši pie labākiem darbiņiem.

Viens gan skaidrs - Īrija latviešus ietekmē labvēlīgi. Viņi tur kļūst tādi mierīgāki, nosvērtāki un mazāk raizējoties par sīkumiem. Visi satiktie tautieši uzsvēra vienu - Īrijā viņi jūtoties drošāk nekā jebkad jutušies Latvijā. Tur valsts prioritāte ir cilvēks. Un starp citu, ne tikai vārdos, bet arī darbos. Jūtot, kāds noskaņojums pašlaik valda pašu mājās, ir grūti pārmest aizbraucējiem.

Par atgriešanos viņi domā, bet konkrētas prognozes atturas nosaukt. Skatīšoties, kā būs, kā sakārtosies dzīve dzimtenē. Viņi gaidīs, kad patiesi šeit kādam būs vajadzīgi. Tagad tā nav. Kas zina, vai tādi laiki pienāks. Ja viņus te gaidīs, viņi atgriezīsies.

Bet es Īrijā atgriezīšos pavisam noteikti.

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Jauno Laiks"