Čikāgas piecīši - Atmodas laika simbols! Viņi bija arī šeit, Īrijā, priecēja ar dziesmām un jokiem. Taču kādas izjūtas valda, ierodoties pavisam citā zemē, bet dziedāt atkal latviešiem? Un neba trimdas latviešiem, bet gan imigrantiem? Tāpēc Sveiks! pēc koncerta uz sarunu aicināja vienu no leģendārās grupas dibinātājiem Albertu Legzdiņu.

Latvieši ir lieki Latvijā

- Īrijā jūs esat vienīgi dažas dienas, pārāk īsu laiku, lai saprastu, kas šeit notiek. Un tomēr - kādas izjūtas jūs pārņem?

- Tas ir nereāli, ka mēs esam te un latvieši ir te. Bet tā ir tāda zināma tendence mūsu vēsturē, ka mēs vienmēr esam bijuši tur, kur ir latvieši. Šī gan ir pirmā reize, kad esam tur, kur latviešiem nevajadzētu būt. Tas ir dīvaini. Bet, ja latvieši ir šeit, tad arī mums ir jābrauc. It īpaši tāpēc, ka dzirdējām - šeit ir 28 tūkstoši latviešu!

- Tā jau ir oficiālā statistika. Domāju, ka patiesībā iebraucēju no Latvijas ir pat daudz vairāk...

- Mēs bijām nedaudz vīlušies, kad šeit (Droghedā - aut.) ieraudzījām tikai 120 cilvēkus (Dublinā 300 - red.). Bet kur ir pārējie tūkstoši? Taču atbildi mēs laikam zinām. Mums Čikāgā ir tūkstošiem sabraukuši no Latvijas. Viņi atnāk uz kādu latviešu teātra izrādi, ja pazīst aktierus. Atnāk saujiņa, kādi 50 - 60 cilvēki. Un vēl tie, kuriem ir mazi bērni, ved mazos uz latviešu skolām. Pārējos neredz.

- Šeit jau ir stipri līdzīgi - ir kodols, kas nāk teju uz visiem sarīkojumiem. Bet ir cilvēki, kuri dzīvo laukos, daudziem nav automašīnas, daudzi nevar paņemt brīvu dienu, jo tas maksā naudu, bet nauda ir jāpelna, nevis jātērē...

- Mēs par Īriju sākām interesēties, kad izlasījām Laimas Muktupāvelas „Šampiņonu derību”. Tad dabūjām zināt, cik daudzi tūkstoši latviešu ir šeit. Sazinājāmies ar vēstniecību Vašingtonā, viņi e-pastoja šeit vēstniecībai, un tā uzdeva Laimai Ozolai rīkot koncertus. Tā ka viss notika diplomātiskā ceļā. Jauki... es teiktu, bija vērts! Īrija ir skaista. Vienīgi laiks varēja būt drusku siltāks.

- Kā jūs raugāties uz šejienes latviešiem? Vai jūtat, ka sāpe ir līdzīga?

- Es uz viņiem skatos tieši kā savā dziesmā Ak, Īrija! - viņi ir lieki Latvijai, par viņiem neviens nav rūpējies. Mums bija citādi – bija jābrauc prom no Vācijas. Mēs bijām politiskie bēgļi - viņi ir ekonomiskie bēgļi. Viņiem ir vienkāršāk - 100 eiro biļete, un lido uz mājām... Interesanti, cilvēki, ar kuriem esmu runājis, - viņi atpakaļ uz Latviju nebrauks. Bērni iet skolā, viņi pērk mājas. Un nav jau nekas tāds, kas viņus gaidītu Latvijā. Nekas!

- Situācija šobrīd Latvijā patiešām ir tāda, ka arvien vairāk cilvēku domā doties prom, kur nu vēl atgriezties!

- Var jau vilkt paralēles ar mums. Taču mēs teicām – tikko Latvija būs brīva, mēs visi atgriezīsimies Latvijā! Vai kāds aizbrauca? Neviens, gandrīz neviens! Pārdesmit cilvēku! Jā, Lorija... Bet Lorijai bija citādi – viņa Latvijā satika savu vīru. Abi ir iekšā mūzikā dziļi, dziļi. Viņai ir veicies!

Mums cilvēki prasa, kad mēs brauksim. Mēs nebrauksim. Nekad nebrauksim.

- Kādi tad ir tie būtiskākie iemesli?

- Ģimene! Pavisam vienkārši. Man ir trīs bērni - pieauguši, bet mēs esam ļoti labās attiecībās, sportojam kopā, visu ko darām. Viņi negrib braukt uz Latviju. Mamma man ir Amerikā – 97 gadus veca. Viņa arī nekur nevar braukt. Es nevaru iemainīt savu ģimeni pret Latviju. Latvija būs ilgus gadus, bet es un mana ģimene nebūsim ilgi.

Ja būtu kaut kas darīts pirmajos neatkarības gados, deviņdesmitajos gados, kad, izmantojot konjunktūru, tika pirkti dzīvokļi, bet mēs to nedarījām. Mēs nodomājām: gan jau būs laiks. Nokavējām. Tagad jau dzīvokļi Latvijā maksā tā, ka tikai miljonāri var atļauties.

- Jā, manuprāt, Amerikā tikt pie dzīvojamās platības ir daudz vienkāršāk nekā Rīgā...

- Absolūti! Mēs pat šeit skatāmies un šausmināmies, kā tie cilvēki te var atļauties dzīvot! Kafiju pirkt par četriem dolāriem!

- Vai tiešām Amerikā viss ir uz pusi lētāks?

- Jā, jā!

Čikāgas piecīši kopā sanāk reti

- Čikāgas piecīši ir Atmodas simbols. Kā jums šķiet, vai cilvēki vēl joprojām nāk uz koncertiem tieši ar šādām izjūtām sirdī?

- Jā, mēs bijām Atmodas simbols. Tas bija tāds laiks, ko Amerikā saka happening – zvaigznes ir pareizās trajektorijās! Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Toreiz krievi bija ap stūri, tas to simbolu padarīja vēl draudzīgāku. Atceros, mēs tos krievus vēl šausmīgi lamājām... Ja būtu braukuši gadu vai divus vēlāk, tas vairs nebūtu tas. Mēs notrāpījām uz pēdējo vilcienu!

- Kas šobrīd notiek ar Čikāgas piecīšiem?

- Mēs šajās dienās taisām mājaslapu draugos - iesim tehnoloģijām līdzi.

- Jā, bet kas notiek ar koncertiem? Daudzus gadus nekas par piecīšiem nebija dzirdēts...

- Koncertējām ļoti reti... Uldi (jautājums piecītim Uldim Streipam - aut.), kad mums bija pēdējais koncerts? Nē, pirms Indianapoles? Jā, 2002. gadā Čikāgas Dziesmu svētkos bija pēdējā reize, kad viss ansamblis sanāca kopā. Pēc tam es sāku rakstīt mūziklu Eslingena, pārējie gribēja atpūsties. Bijām jau arī nobraukušies - katrā vietā bijām ciemojušies 10 - 20 reizes: Amerikā, Dienvidamerikā, Austrālijā, Vācijā, Latvijā... Daudzām grupām pienāk brīdis, kad vairs negribas koncertēt. Tā bija arī mums.

- Kas tad bija iemesls tam, lai jūs atkal visi kopā sanāktu?

- Viss sākās ar to, ka Indianapole zaudēja lielu naudu Dziesmu svētkos - 65 tūkstošus dolāru. Mēs nācām palīgā, uztaisījām benefices vakaru - naudu neņēmām, tik ceļu mums samaksāja. Labs vakars - 5000 dolāru ieņēmums!

(..) Esam saņēmuši ielūgumu no Latvijas, no integrācijas ministra Oskara Kastēna piedalīties Tautiešu mēneša nobeiguma koncertā Latviešu biedrības namā. Arī represētie lūdza apspriest koncerta iespējas, viņiem liels saiets Ikšķilē. Nolēmām, ka brauksim. Viņi sedz izdevumus, divas dienas koncerti, un tikai nedēļu būsim Latvijā.

Koncerti tiek plānoti arī rudenī. Aizsardzības ministrija uzsāks sarunas ar Loriju, lai mēs ap 18. novembri sniedzam kādu patriotisku koncertu. (..).

Grūti būt par soģi

- Latvijā uz tautiešiem Īrijā mēdz skatīties šķībi - te par tautas nodevējiem dēvē, te atkal raugās ar skaudību - sak, ar izglītību tā pašvaki, bet naudu pelna lielu! Kā ASV raugās uz ekonomiskiem bēgļiem?

- Ja tu pats dzīvo stikla namā, kā tu metīsi akmeņus? Mēs uztveram divējādi. Jo arī mums jau var pārmest, ka paši nebraucam uz Latviju... lielie patrioti! Bet atbaida jau tā pati ekonomika! Agrāk dolārs bija tik augsts... Tie pensionāri, kuri iepriekš atbrauca uz Latviju, varēja dzīvot labi no pensijas, bet tagad... Tagad tās pensijas rūk kā sniegs pavasarī! Viņi vairs nav priecīgi. Mēs nekur nebrauksim, paliksim, kur esam.

Ir grūti teikt, grūti būt par soģi. Nav jau tā, ka Latvija būtu karā, ka vajadzētu cilvēkus uz barikādēm... Latvija ripo uz priekšu... un kādu soli atpakaļ. Darbi rodas. Saņem viesstrādniekus, tāpat kā Īrija saņēma... Varbūt kādā dienā uz Latviju brauks cilvēki no Īrijas.

- Īrijas ekonomika taču ir fenomens, jo īri paši brauca uz Ameriku, Austrāliju... Bet tagad atgriežas, iegulda naudu, izmanto savu ietekmi. Drīzāk emigrantu nauda palīdz vairāk valstij attīstīties nekā Eiropas Savienības subsīdijas. Tomēr maz ticams, ka arī Latvija piedzīvos šo brīdi, kad latvieši atgriezīsies un ieguldīs savu naudu un zināšanas dzimtenē...

- Tas arī mani interesē – gribēju ar cilvēkiem parunāties. Tagad taču ir tik daudz dažādu iespēju! Pasaulē meklē vietas, kur var iegūt veselīgu pārtiku, un Latvijā ir tik daudz ķīmiski nesabojātu zemju, tik daudz iespēju attīstīt šo uzņēmējdarbību! Kāpēc to nedara? Varbūt nevar sacensties ar Eiropas cenām? Es neesmu ekonomists. Man jau šķiet, ka valsts politika nekad nav bijusi īsti laba... visi ir pilsētās, lai jau laukos paši sitas. Vai tas ir tīšām vai neizpratne, vai paviršība – visas gudrās galvas Rīgā, visi pārējie - laukos.

- Vai jūs daudz interesējaties par to, kas notiek Latvijā?

- Mēs sekojam tik daudz, cik rakstīts avīzē Laiks. Reizēm palasām kādu vecu Latvijas žurnālu vai avīzi, tas arī caurmērā viss, ko zinām. Nav tā, ka esam pielipuši pie radio austiņām. Taču jāteic, ka sliktās ziņas līdz Amerikai atnāk daudz ātrāk nekā labās... Ir jau arī cilvēki, kas sēž pie datora un katru dienu klausās Latvijas ziņas.

- Atbrauksit vasarā uz Latviju, būs šoka terapija, ieejot veikalā! Ja Īrijā cenas šķiet augstas, tad Latvijā tās šķitīs vēl trakākas...

- Es biju Latvijā 2006. gadā, kad taisīju Eslingenu. Jau tad biju šokā par cenām. Bet, ja tagad vēl tāda inflācija, - tas ir ārprāts! Taču ir jau arī pretējie svari - augstā kultūra, Dziesmu svētki, Opera... tas jau daudz ko atsver. Jo Īrijā, kā cilvēki paši saka, ir tikai tāda pabu kultūra.

- Tam nu īsti negribētos piekrist. Rudenī bija izrāde par Īriju, piedalījās arī trīs latviešu aktieri. Interesanti! Bet... nemanīja, ka latvieši strīpām ietu uz teātri. Ir bijuši daudzi skaisti koncerti! Īrijā notiek dažādi sarīkojumi. Tad jau drīzāk jārunā nevis par kultūras trūkumu Īrijā, bet par nevēlēšanos to atrast un baudīt.

- Jā, tad man rodas jautājums... Vai tas nav izskaidrojams tādējādi, ka tie cilvēki, kas ir šeit, lielākoties nav tā intelektuālā pārstāvniecība, kas ir ieinteresēta mākslā? Varbūt šeit ir cilvēki, kuri grib taisīt naudu, un punkts?

- Simtprocentīgi to apgalvot nevar, taču tendence šāda varētu būt. Tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka ir aktīvi cilvēki, kuri organizē sarīkojumus, vada kora un deju kopu mēģinājumus! Nupat iedīgļos ir arī teātra pulciņš, un kur nu vēl hokejs! Pamazām jau katrā lielākā pilsētā veidojas latviešu kopienas, kuras kaut ko organizē un dara! Un cilvēki Latvijā - arī viņus jebkurā mirklī var pārpirkt cita valsts!

- Jā, tās sekas varētu būt tālejošas... Vai uz Vāciju un Angliju cilvēki tā brauc?

- Ne tikai turp - arī uz Spāniju, Īslandi... arī uz Ameriku, kā paši zināt...

- Jā, uz Ameriku... Bijām jau nobažījušies, ka te būs tāpat kā ar Čikāgu - sabraukuši tūkstoši, bet uz sarīkojumiem nenāk. Bet, redz, Čikāgas piecīši vēl tomēr pievelk publiku!

- Tagad jau ir vienkāršāk informēt cilvēkus - ir avīze, ir portāls. Agrāk bija grūtāk. Iepriekš organizēja lielus sarīkojumus, bet cilvēku atnāk vienīgi tik daudz, lai segtu izdevumus par telpu īri un māksliniekiem samaksātu ceļu. Organizētājs samaksā visus izdevumus un tad vairākus mēnešus strādā, lai atpelnītu iztrūkumu...

- Mēs jau arī sākumā tā domājām - ja jau te tie lielie tūkstoši cilvēku, tad nevajadzētu būt problēmām dabūt uz katru koncertu 300, 400, 500 cilvēku. Bet mums teica, ka organizētāji rēķinās caurmērā ar 100! Bija par vēlu pateikt “nē”. Mēs atbraucām. Un ir okei! (..)

Vai Latvijai jāatgriežas pie Godmaņa krāsniņām?

- Rudenī Sveiks! aptaujāja Īrijas latviešus, ko cilvēki gribētu redzēt Ministru prezidenta krēslā. Satriecoši, bet ļaudis pārsvarā gribēja redzēt eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu!

- Hmm, interesanti, bet vai viņa pēc visiem ruļļiem varētu būt Ministru prezidente?

- Varēt jau varētu, bet viņa pati negribēja. Jo prezidenta un valdības vadītāja pienākumi krasi atšķiras.

- Lai viņa tagad brauc apkārt pa ārzemēm un saņem goda doktora grādus, lai jau atpūšas. Bet Latvija laikam nekad nebūs tādā līmenī, kā bija Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Viņai ļoti palīdzēja svešvalodas, internacionālais piegājiens. Bija jau visādi gājieni...

Zinu - leģionāri vēl joprojām atceras, ka viņa ne reizi nebija aizbraukusi uz Lesteni. Valsts politikā tas neko nemaina, bet... man šķiet, ka viņa gribēja ieturēt tādu distanci, lai nevar neko pārmest.

- Prezidents jau ir ķīlnieks, nevar atļauties gājienus, kurus varētu nepareizi iztulkot, - jāietur diplomātiskā neitralitāte.

- No vienas puses jau tā ir, bet, no otras puses, - uzspļaut! Ja tu, cilvēks, esi Latvijas prezidente, nevis okupantu krievu ģenerālpulkveža meita, tad var! Vai tad Latvija pieder visiem? Nē, tie bija buļļa mēsli! Ja tu necīnies par savu valsti, tad neviens tevi nerespektēs! Tikko tu ļauj, lai tev klūp virsū, jo sliktāk tev iznāk, jo tu taisnojies - parādi, ka esi bez mugurkaula.

- Jā... Interesanti, ko par šo laiku mācīs vēstures stundās pēc gadiem divdesmit? Diezin vai objektīvo reālitāti...

- Kas mani interesē: nekur nav parādījusies neviena grāmata, neviena luga par tiem komunisma gadiem, 70. - 80. gadi – krievu melnsimtniecība, kad Voss skrēja uz Maskavu. Neviena! Daudzi cilvēki vēl ir dzīvi – sekretāri un pakalpiņi. Kāpēc neviens neraksta par tiem laikiem!? Kāpēc šie cilvēki neraksta, tie, kuri satikās, runāja pa telefonu ar šiem „svoločiem”?

- Domāju, ka tās ir bailes. No komunistu ietekmes tik ātri nevar tikt vaļā!

- Jā, tas varētu būt izskaidrojums. Pēc gadiem divdesmit varbūt būs grāmatas. Bet tad jau šī tēma vairs nebūs interesanta. Tie aktieri no abām pusēm, kas bija uz šīs politiskās skatuves, būs jau aizgājuši. Bet jaunā paaudze, kas lasīs, noteiks: “Kas tad tur tāds bija?”

- Mēs jau nevaram runāt par neatkarību, par vārda brīvību... Un vispār - valsts nevar būt neatkarīga, ja viss tiek importēts, bet nekas netiek ražots!

- Tas ir visšausmīgākais! Mēs esam pieraduši, ka viss nāk no Ķīnas vai Japānas, viss ir lētāks, bet kvalitāte zema. Latvija ir aizgājusi tādā virzienā, un tas ir neticami! Tikai ārzemju bankas, ārzemju lielie veikali. Bet saimniecība un rūpniecība - nulle! Tās itin vienkārši nav!

- Pat elektrība un enerģija tiek importēta, tāpēc nepieciešama pietāte pret Krieviju. Bet neviens nerunā par taupību! Nu kur tad ir neatkarība?

- Nuja, Godmaņa krāsniņas lai nāk atkal!

- Tālu līdz tam jau vairs nav!

P. S. Lūk, tā! Sākām runāt par Čikāgas piecīšiem, bet aizrunājāmies līdz pat pašām lielākajām Latvijas sāpēm. Taču tā jau ir - Latvijas sāpe ir arī mūsu sāpe, jebkura latvieša sāpe, lai arī kurā pasaules valstī viņš būtu! Un labi, ka tā, jo visbriesmīgākā laikam ir vienaldzība!

(Saīsināti pēc Īrijas latviešu avīzes Sveiks!)

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"