Cik nepatikami lasiit jeb kaa latvietis savu vaardu nes pasaulee (Vācija)

Tadi cilveki ir visur. Visas valstis savi pilsoni, ka ari tadi pat Latvijas pilsoni pasa Latvija. Ta diemzel ir - ka visas valstis un tautas ir bagati cilveki, ir izglitoti, ta diemzel visas valstis un tautas ir ari noziedznieki. Tam nav nekadas saistiba sar Latvijas varda nesanu pasaule. Jo vini jau neteica, ka to dara, lai nomelnotu Latviju, nekur nav minets, ka viriesi pasi butu minejusi Latviju, iznemot to, ka policija ir noskaidrojusi vinu pilsonibu.

Pilniigi piekriitu Katriinai...:) Man vispaar liekas, ka latvieshi ir slimi ar to ~vaarda neshanu pasaulee~...

Piekrītu Katrinai. Pazīstu LATVIETI Juri Ieviņu {Latvijas pilsoni} kurš nekad nav zinājis latviešu valodu, un netaisas to iemācīties. Tā,ka laikam jārunā kā par Eiropas PILSOŅIEM visās niansēs.

Man bija viena tiesa strids (Vacija) starp latvieti un turku jatulko. Galu gala izradijas, ka tas Latvijas pilsonis nevienu vardu latviski nemak. Ta luk!

Tiesam tie latviesi ir visadi. Ari Zviedrija, piemeram. Man draudzene stastija nepatikamu gadijumu ar vienu 21-gadigu meiteni Elinu Lagzdu no Lielvardes, kura tagad dzivo Stokholma. Elina Lagzda pec nedelu ilgas pazisanas manai draudzenei, kura brauca ciemos uz Latviju, pasutija atvest visadas lietas uz Lieldienam (alu, vodku, maizi, vafelu torti) un par to nesamaksaja, sakuma pat nelikas ne zinis, bet tad mana draudzene vinai sutija e-pastu un atgadinaja, bet ta ari tas viss palika. Bezkauniba vislielaka. Par to Latvija bija ari raksts publicets viena avize, siki aprakstits sis gadijums, jo ta mana draudzene ir zurnaliste un gribeja, lai no vinas bedigas pieredzes citi macas un lai nav tik naivi un neuzticas citiem svesuma tikai tapec, ka vini ari ir latviesi. Latviesi ir tik dazadi!

Sintijai. Diez vai vajadzēja šādus sīkumus par vieniem 15 Ls cilāt un nest gaismā. Varbūt cilvēks{ saņēmējs} šo uzņema kā prezentu vai atlīdzību par kaut ko,mums nezināmu. Šie daži lati nav vērts attiecību saasināšanai.Dažreiz mēs izdodam vairāk attiecību sakārtošanai, uzturēšanai.Nevajaga būt sīkumainam,jo miers baro bet nemiers posta!!!Veiksmi turpmākam!

Neiet jau runa par 15 Ls, bet gan par pasu faktu. Un, ja cilveeks iepazisanaas sakumaa atlaujas sadus izgajienus, tad atvainojiet, labaak tad iztikt bez taadaam pazinaam.

Daigai S. Tiesi ta! Interesanti, kadu Vilnis Simenovskis atlidzibu doma. Ja tikai dazas dienas pazistams cilveks izdara pasutijumu, ko vinam vajag atvest, uzzinot, ka otrs dodas uz Latviju, par kadu atlidzibu var but runa. Varbut Vilnim tie dazi lati nav nekas, bet manai draudzenei katrs lats ir svarigs, neviens te nav superbagats, lai apdavinatu svesus cilvekus. Turklat vinai pasai ir divi berni, kam sie lati lieti noderetu. Tas vienkarsi ir atkarigs no cilveka. Varbut si Elina Latvija ta bija pieradusi izmantot citus cilvekus un doma, ka te Zviedrija tas ari ies cauri. Ja, varbut lidz laikam.

Domāju,ka šīs divas puses nav drusku sapratušās. Nekāds pušelnieks jau nebrauks uz Zviedriju, Latviju. Par atlīdzibu. Tā varētu būt par kādu ekskursiju,naktsmītni vai ko citu mums nezināmu viņu savstarpējās mini attiecībās. Ne Sintija ne es visu nezinām. Varbūt Elīna gatavo ZIEMASSVĒTKU dāvānu kā pateicību. Ceru , katā būs!

Lai viss buutu skaidrs, ievietoju publikaciju par aprakstito gadijumu. Nekada atlidziba un nekas tamlidzigs tur nebija. Klaja nekauniba un viss! «Draudzība» beidzas 12 latu dēļ Autors: Z. SKARA Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2006. gada 14. augusts. Rubrika: Kultūra un izklaide (12. lpp.) Mana draudzene jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā. Viņas vīram tur piedāvāts darbs neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un ģimene pārcēlusies uz dzīvi Stokholmā. Latviešus var sastapt Lai gan atturīgie skandināvi nelabprāt veido sirsnīgas attiecības ar cittautiešiem, Ilzei (draudzenes vārds ir izdomāts) un viņas dzīvesbiedram svešatnē ir cilvēki, ar kuriem satikties, parunāties un reizēm kopīgi svinēt svētkus. Viņus vieno draudzīgas saites arī ar tālumā dzīvojošiem un dažādās dzīves situācijās satiktiem un iepazītiem Zviedrijas latviešiem. Šī ziemeļvalsts nopelnīt gribētājiem nav īpaši saistoša augsto nodokļu un dzīves dārdzības dēļ, tomēr latviešus, kuri tur nokļuvuši darba meklējumos vai kādu citu iemeslu vadīti, Zviedrijā var sastapt. Pēc kāda notikuma Ilze, satiekot svešiniekus no savas dzimtās zemes, noteikti būs piesardzīgāka. Smēķē un čalo Neilgi pirms Lieldienām mācību grupā, kur Ilze apgūst zviedru valodu, ienāca jauniņā – Elīna no Lielvārdes. Divdesmit vienu gadu vecā jauniete Zviedrijā viesojusies vairākkārt, jo Stokholmā dzīvo viņas vecākā māsa ar savu dzīvesbiedru, pēc tautības somu. Pērnruden latviete izlēmusi šajā valstī palikt pavisam un uzsākusi kopdzīvi ar māsas mīļotā vīrieša dēlu no iepriekšējās laulības. Tā kā grupā viņas bija tikai divas latvietes, lekciju starplaikos abas kopā pastaigājušās un tērzējušas par šo un to. Ilze nav no runīgajām, turklāt viņai nepieciešams laiks, lai atraisītos un uzticētos tikko iepazītiem ļaudīm, tāpēc viņa visbiežāk bijusi uzmanīgas klausītājas lomā. Elīnai gan stāstāmā nekad nav trūcis – te viņa, ar ierastām kustībām aizsmēķējot cigareti, čalojusi par māsas dzīves draugu – metālmākslinieku, kurš gatavojas kārtējai izstādei ārzemēs, te stāstījusi par savu mammu, kurai radušās komplikācijas pēc operācijas, bet ne viņa, ne māsa uz Latviju nevarot aizbraukt, jo dzimtenē bijušas jau Ziemassvētkos, un ceļa izdevumos iztērēti prāvi līdzekļi. Atved visu pasūtīto Ilze Lieldienas bija iecerējusi pavadīt Latvijā, jo arī Zviedrijā tas ir svētku laiks, un valodu studējošajiem bija atvēlētas nedēļu garas brīvdienas. "Laimīgā! Tu brauksi uz Latviju," no sirds apskauzdama savu tautieti, sacīja Elīna. "Kā man tagad gribētos ēst Latvijas rupjmaizi un nobaudīt Cēsu alu," viņa sapņaini sacīja un acumirklī ierosināja: "Klau, bet tu taču man no Latvijas vari kaut ko atvest! Es samaksāšu." Un tad sekoja "visnepieciešamāko" lietu uzskaitījums – degvīns "LB", Cēsu alus (vēlams divi iepakojumi), Normunda Skauģa ceptā burkānmaize, vafeļu torte "Vāverīte"... Ilze gan iebilda, ka nezin vai visu spēšot atvest, jo aviosabiedrība "Ryanair" noteikusi pieļaujamās bagāžas ierobežojumus un par katru lieko kilogramu pasažierim ir jāpiemaksā. Turklāt viņa pati taču arī nekad tukšām rokām no Latvijas pāri jūrai nebrauc. Tomēr, būdama ļoti izpalīdzīga un saprotoša, Ilze jauniegūtajai draudzenei, atgriežoties no brīvdienām, bija atvedusi visu pasūtīto. Pat vēl vairāk – vienas tortes "Vāverīte" vietā divas! Lai visa mantība nebūtu jāstiepj uz mācību vietu, Ilze ar auto vedumu nogādāja tieši līdz Elīnas dzīvokļa durvīm. Tautiete pauda patiesu prieku un laikam aiz sajūsmas piemirsa pat pavaicāt, cik tad Ilze iztērējusi, gādājot šos pirkumus. Šādu jautājumu mana draudzene nesagaidīja ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā un arī pēc nedēļas ne. To, ka alus bijis gards un viena tortes kārba notiesāta jau pirmajā vakarā, viņa gan priecīgi paziņoja, piebilzdama, ka māsas vīrs bijis sajūsmā par litru šņabja (saprotams, jo Zviedrijā alkohola baudīšana ir dārgs prieks). Paliek bez atbildes Būdama pārlieku taktiska, Ilze, satiekot Elīnu valodas studijās, par naudu nejautāja. Abi ar vīru mājās sprieduši – varbūt meitenei pašlaik nav ko atdot, bet dīvaini šķitis tas, ka viņa pat nav pavaicājusi, cik tad par vedumu jāmaksā. Kādu dienu Ilze nenocietās un, izmantojot interneta portāla starpniecību, nosūtīja Elīnai vēstuli. Viņa atgādināja par pirkumiem Latvijā un uzrakstīja, ka tas viss maksājis 12 latu. Zibenīgi pienāca atbilde: "Ha, ha, kur es te, Zviedrijā, latus dabūšu?" Ilze to uztvēra kā joku (nu ja, Zviedrijā ir tikai kronas!) un bija pārliecināta, ka rīt gan studiju biedre naudu atnesīs. Diemžēl tā nenotika. Gāja nedēļas, Elīna tikpat bezrūpīgi kā agrāk čaloja par visu ko – stāstīja, kā bijuši ar draugu iepirkties lielveikalā un cik iespaidīgu naudas summu tur atstājuši, kā iegādājušies biļetes braucienam uz Latviju, lai svinētu Jāņus... Dažas dienas pirms Līgo, kad valodu studējošiem vēl nebija sācies vasaras brīvlaiks, Ilze, mēģinot pārvarēt pazemojuma sajūtu, saņēmās un vēlreiz uzrakstīja Elīnai. Šoreiz vēstule bija mazliet skarbāka. Divu bērnu māmiņa uzsvēra, ka viņai pašai ir atvases, par ko rūpēties, un ka viņas izdevumos pirkumi jauniepazītajai draudzenei nebija ieplānoti. Kaut 12 lati nav milzu summa, viņa tomēr cerot savu naudu atgūt, jo Latvijā šīs lietas veikalā neviens par velti nedeva. Atbilde tā arī nepienāca. Jūlija pirmajā svētdienā Elīna interneta portālā Ilzi no savu draugu loka "izdzēsa". Nez, kāda būs abu latviešu, kuru "draudzība" beidzās 12 latu dēļ, satikšanās rudenī, kad pēc brīvlaika atsāksies valodas studijas Stokholmā?

Un tomēr. Visa šī jezga nav to vērta. Domāju pēc brīvdienām viss nokārtosies. Kaut, varētu teikt pēc pieredzes, draudzība arī maksā naudu, bieži vien arī tiešā nozīmē. Esmu gatavs palīdzet Ilzei pārvarēt šo pārpratumu.

Pēc brīvdienām??? Godātais Vilni, šīs brīvdienas jau sen ir beigušās... Hallo! Ir jau novembra beigas, nevis augusta vidus, kad sākās mācības. Nesaprotu, kāpēc Jūs tik akli un ietiepīgi aizstāvat šādus cilvēkus, utopiski cerot, ka viņi mainīsies? Tai meitenei jau sen šitas gājiens ir aizmirsies droši vien un vietā jau nez cik līdzīgi sadarīti varbūt, meklējot draugus, no kā var dabūt kādu labumu. Beigsim šo diskusiju.

sintija ir visīstākā kašķu vecene

Atklāti sakot nesaprotu, kāds Sintijai ar to visu sakars? Tas ir tikai šo divu cilvēku ziņā kā veidot attiecības. Vai mēs arī esam katreiz ideāli? Cik nav gadījumu, ka aizdodot naudu, mēs to cilvēku redzam pārejot ielas otrā pusē? Es gan savus nervus nebendētu dažu latu dēļ , bet domātu par to, ka esmu sagādājusi kādam prieku. Apziņa, ka esi otru iepriecinājusi ir labāka, nekā gaidīšana , lai atdod 12 latus. Un , ja bija naudas žēl , tad nevajadzēja vest neko. Prieks ir dot.

Mārai Ratkei. Laikam esi baigā bagātniece, ja jau raksti, ka nebendētu nervus "dažu latu dēļ", bet "domātu par to, ka esmu sagādājusi kādam prieku". Neko jau prieks - alus, šņabis no Latvijas, turklāt vēl par velti!!! Bija gan droši vien liels prieks tai nekaunīgajai meitenei. Saprastu, ka viņai atvestu zāles vai maizes riecienu. Nežēlojami gan te daži spriež. Nesaprot, ka ne jau te šoreiz runa par naudu, bet par cilvēku attieksmi pret otru, par vēlmi otru izmantot un smalki "apčakarēt". Tādu latviešu diemžēl ir daudz, kuri uzsēžas kādam sprandā. Es tāpēc draudzējos labāk ar cittautiešiem, tie nav tik bezkaunīgi un nedomā, kā citus izmantot. Tā, lūk!

Piekriitu Jurim, ka runa iet ne tik daudz par naudu, cik par attieksmi, un shajaa gadiijumaa teiciens "prieks ir dot" izklausaas nu taa dikti... pastulbi.